Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Aizmirst jūs? Ak, dārgais di Vallon, vai gan var aizmirst skaistākās jaunības dienas, un savus uzticamos draugus, un kopā pārdzīvotās briesmas? Ieraugot jūs, es atcerējos ikvienu mūsu senās draudzības mirkli.

— Jā, jā, — teica Portoss, skrullēdams ūsas un cenzdamies piedot tām agrāko švītīgo izskatu, kas šajos garajos viņa vientulības gados to bija krietni vien zaudējušas. — Jā, varenas lielas mēs savā laikā tikām paveikuši, — nabaga kardinālam bija par ko palauzīt galvu.

Un viņš smagi nopūtās. D'Artanjans paskatījās uz viņu.

— Visādā gadījumā, — Portoss turpināja, — laipni lūdzu jūs, dārgais draugs, — jūs mani izklaidēsit. Rit mēs nomedīsim zaķi manos skaistajos laukos vai arī kādu stirnu manos lieliskajos mežos. Mani četri medību suņi ir vislielākie visā mūsu apkaimē, bel kā dzinēji viņi man ir lādi, ka līdzīgus neatrast desmit jūdžu apkaimē.

Un Portoss atkal nopūtās, nu jau otro reizi.

— Oho! — nodomāja d'Artanjans. — Vai tiešām mans bāgātais draugs nemaz, nejūtas tik laimīgs, kā varētu sākumā domāt?

— Bet vispirmām kārtām, — teica, viņš, — jūs mani stādīsit priekšā di Vallona kundzei; jo es atceros to laipno uzaicinājumu, kuru jūs man toreiz atsūtījāt un kur viņa atrada par iespējamu pierakstīt dažas rindiņas personīgi.

Te nu Portoss nopūlās trešo reizi.

— Es esmu zaudējis di Vallona kundzi pirms diviem gadiem un līdz šim pai brīdim vēl sēroju pēc viņas. Tāpēc es ari aizbraucu projām no manas Vallonas muižas, kura atradās Korbeijas tuvumā, un apmelos Brasjē, un šīs pārcelšanās dēļ galu galā piepirku klāl vēl ari šo muižu. Nabaga di Vallona kundze! - turpināja Portoss, taisīdams bēdīgu seju. — Viņai bija ne visai pakļāvīgs raksturs, bel pie beigām viņa tomēr sāka samierināties ar maniem paradumiem, ierašām un gaumi.

— Tātad jūs esat bagāts un brīvs? — teica d'Artanjans.

— Diemžēl, — atbildēja Portoss, — esmu atraitnis, un man ir četrdesmit tūkstošu liels gada ienākums. Bet ko mēs slāvam, iesim brokastīs. Vai lad jūs nemaz negribat ēst?

— Pat ļoli, — atbildēja d'Artanjans, — svaigais rīta gaiss rada milzīgu ēstgribu.

— Jā, — teica Portoss, — pie mums šeit ir lielisks lauku gaiss.

Viņi iegāja iekšā mājā. Iekšpusē viss no pašas augšas un līdz pat lejai

laistījās vienā zeltā: apzeltītas karnīzes, apzeltīti kokgriezumi, apzeltītas mēbeles.

Klātais galds viņus jau gaidīja.

— Nu, lūk, — teica Portoss, — pie manis tā ir vienmēr.

— Velns parāvis, cs esmu sajūsmā! Tāda galda jau nav pat karalim.

— Jā, es dzirdēju, ka Mazarīni viņu ļoti slikti baro. Bel jūs, mīļo d'Artanjan, pagaršojiet kotletes. Tās ir no jērgaļas.

— Jums ir ļoti maigi jēri, varu jūs apsveikt.

— Jā, viņi liek ganīti manās lieliskajās pļavās.

— Dodiet man vel mazliet.

— Nē, tagad pagaršojiet zaķa cepeti. Šo zaķi es vakar nošāvu vienā no saviem rezervātiem.

— Velns, cik garšīgi! Tad jūs, laikam, barojat savus zaķus ar dāboliņu vien. — Bet kā jums garšo šis mans vīns? Tas ir patīkams, vai nav tiesa?

— Tas ir lielisks.

— Bet, starp citu, tas ir vietējais.

— Vai patiešām?

— Jā, neliels vīnogulāju dārziņš kalna dienvidu pusē, las dod ap divdesmit mucas vīna.

— Lieliska raža.

Portoss nopūlās trešo reizi. D'Artanjans klusibās skaitīja šīs Portosa nopūtas.

— Bet nu, paklausieties beidzot, — leiea viņš, gribēdams atminēt šo mīklu, — varētu domāt, mans draugs, ka jūs kaut kas nospiež. Vai tik jūs neesat nevesels? Vai jūsu veselība…

— Tā ir teicama, mans draugs, labāka nekā jelkad: ar savu dūri varu nosist vērsi.

— Tātad sarūgtinājumi ģimenē?

— Ģimeiič? Nē! Par laimi, man nav ģimenes.

— Kāds lad ir jūsu nopūtu iemesls?

— Es būšu atklāts ar jums, mans draugs, — teica Portoss. — Es esmu nelaimīgs.

— Jūs esat nelaimīgs, Portos? Jūs, kam pieder muižas, pļavas, kalni, meži, — jūs, kam gada ienākums ir četrdesmit tūkstoši livru, jūs — nelaimīgs?

— Ak, mans dārgais,— atbildēja Portoss, — tiesa gan, man ir viss, bet — es esmu vientuļš šā skaistuma vidū.

— A, nu es saprotu: jums apkārt ir nabagi, kuru sabiedrība jums šķiet pazemojoša.

Portoss mazliet nobālēja un izdzēra sausu lielu vīna glāzi no sava paša vīnogu dārza.

— Nē, ne tas, — viņš teica,— drīzāk jau otrādi. Tie ir sīki muižnieciņi, kuriem visiem ir kaut kādi tituli un, kuri uzskata sevi par Faramanoda, Kārļa Lielā vai vismaz Hugo Kapeta pēcnācējiem. Tā kā es biju jaunatnā­cējs, tad man vajadzēja pirmajam doties pie viņiem, ko es arī darīju; bet jūs, mans dārgais, taču zināt — di Vallona kundze… (pie šiem vārdiem Portoss it kā sapinās) di Vallona kundze bija mazliet aizdomīga muižniece. Pirmo reizi viņa bija precējusies, — man šķiet, jums d'Artanjan, tas ir zināms, — ar pavāru; pēc viņu domām, las bija kaut kas riebīgs. Viņi tā arī pateica: riebīgs. Jūs saprotat, ka par šādu izteicienu var nosist trīsdesmit tūkstošus cilvēku. Es nositu divus. Tas piespieda pārējos apklust, bet tas liedza mums atrast kopēju valodu, un mēs vairs nevarējām kļūt draugi. Tā, lūk, tagad man ir laupīta jebkāda sabiedrība; dzīvoju viens, skumstu, beidzos vai nost aiz. garlaicības.

D'Artanjans pasmaidīja; tagad viņš beidzot zināja drauga vājo vietu un gatavoja sitienu.

— Bet galu galā, - viņš teica, - jūs pats taču esat muižnieks, un precības taču nevarēja atņemt jūsu muižniecību.

— Jā, bcl, jūs saprotat, es nepiederu pie slavenas dižciltīgas muižnieku dzinUas, kā, piemēram, Kusi, kurš apmierinājās ar lilulu „sir", vai Rogani, kuri negribēja būl par hercogiem; es esmu spiests piekāpties šiem ļaudīm, kuri ir visi kā viens kaut kādi grāli un vikonti; baznīcā visās ceremonijās, un visur citur, viņi bauda, salīdzinot ar mani, visāda veida priekšrocības; bet cs tur neko nevaru darīt. Ak, ja tikai es būtu…

— Barons, vai ne? — d'Artanjans nobeidza drauga iesākto frāzi.

— Ak! — iesaucās Portoss, un viņa acis skumji iemirdzējās. — Ak, ja cs būtu barons!

«Teicami, — nodomāja d'Artanjans, — te panākumi nodrošināti".

— Bet zināt, mans dārgais draugs, — teica viņš Portosam, — tieši šo titulu cs arī atvedu jums šodien.

Portoss tā palēcās, ka apkārt viss nodrebēja; dažas pudeles, zaudējušas līdzsvaru, noripoja no galda un saplīsa. Uz. troksni atskrēja Mušketons, un Planšē ar piebāztu muti un salveti rokās arī parādījās durvis.

— Jūs mani saucāt, kungs? — viņš apvaicājās.

Portoss parādīja uz saplēstajiem stikliem zem galda.

— Man prieks redzēt, — teica d'Artanjans, — ka šis lāga puisis, tāpat kā agrāk, turpina jums kalpot.

— Viņš ir mans pārvaldnieks, — teica Portoss, - un savu lietu viņš pieprot, šis blēdis, to uzreiz var manīt, — viņš turpināja skaļi, — bet, — piebilda daudz klusāk, — viņš man ir uzticīgs un nepametīs mani nekad un neparko.

„Un pie tam vēl tevi godā par lielu kungu", - nodomāja d'Artanjans.

— Varat iet, Muston, - teica Portoss, kurš bija savācis stikla lauskas.

— Jūs teicāt Muston? Ak, jā, es saprotu; tas ir saīsinājums no vārda Mušketons — tas pārāk gari.

— Jā, un pie tam vēl no šī vārda par veselu jūdzi pēc kazarmām ož. Taču mēs runājam par lietu, kad ieskrēja šis muļķadesa.

— Jā, - teica d'Artanjans, — bet atliksim pagaidām šo sarunu, citādi jūsu ļaudis var kaut ko saost. Varbūt, ka šeit ir ari spiegi. Jūs saprotat, Portos, tā ir ļoti nopietna lieta.