Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Tagad d'Artanjans vairs nešaubījās, ka viņa priekšā patiešām atrodas Portosa dzīvesvieta.

Ceļš veda tieši uz skaisto pili, kura, blakus savam kalnā stāvošam priekštecim, atgādināja mūsdienu švītu, stāvošu blakus dzelžos iekaltam Šārla VII laika bruņiniekam.

D'Artanjans laida zirgu rikšos; Planšē centās neatpalikt no sava sai- m mnieka.

Pēc minūtēm desmit d'Artanjans iejāja skaistām papelēm apstādītā alejā, kura izbeidzās pie režģiem ar apzeltītiem uzgaļiem, un skaistiem lieliem vārtiem. Šīs alejas vidū kāds resns kungs, tērpies viscauri zaļā apģērbā ar izšūtu apzeltījumu, kas saskanēja ar pils apzeltītajiem režģiem, sēdēja uz zema resna zirģeļa. Pa labi un pa kreisi no viņa pamatstājā stāvēja pa diviem sulaiņiem, tērpti livrejās ar izšūtām zīda lentām; patālāk bariņā saspiedušies stāvēja zemnieki.

„Vai tik las nebūs bagātais muižnieks di Vallons de Brasjē de Pjcrfons?" — pats pie sevis noteica d'Artanjans. „Dieva mans liecinieks, kā gan viņš ir sarāvies kopš lā laika, kamēr nenēsā vairs vārdu Portoss".

— Tas nevar būt viņš, — teica Planšē, it kā atbildēdams uz. d'Artanjana domām. — Portosa kungs ir sešas collas garš, bet šis te nebūs pal ne piecas.

— Bet tu paskaties, kā šim kungam visi zemu klanās.

To teicis, d'Artanjans devās resnā zirģeļa, cienīgā izskata kunga un viņa sulaiņu virzienā. Un, jo tuvāk viņš jāja klāt, jo vairāk viņam likās pazīstami šī kunga vaibsti.

— Kungs Jēzu! — iesaucās Planšē, kurš arī, kā likās, bija to beidzot pazinis. — Mans kungs, vai tas patiešām varētu būl viņš?

Dzirdot šo izsaucienu, zirgā cienīgi sēdošais cilvēks lēni un cēli pagriezās pret viņiem, un te nu ceļotāji ieraudzīja viņu visā spožumā: apaļās acis mirdzēja; sārtais un tuklais ģīmis bija pārāk ar sevi apmierināts, bet viņa smaids nelika, mūsu ceļotājiem vairs ne par ko šaubīties: tas bija Mušketons.

Tik patiešām, tas bija Mušketons, treknais, veselības un paliesas labsajūtais lusnējošais Porlosa kalps. Pazinis d'Artanjanu, viņš, — nevis tā kā liekulis Bazēns, — steidzīgi nokāpis no sava zirģeļa, un atsegtu galvu steidzās prelī musketieru virsniekam. Un goddvīgais pūlis arī strauji pagriezās pret jaunradušos gaismēkli, kurš aizēnoja visu iepriekš notikušo. — D'Artanjana kungs! D'Artanjana kungs! — vārdi pilnīgi rāvās ārā no Muškelona apaļajiem vaigiem, un pats viņš vai kusa aiz priekiem. — D'Artanjana kungs! Ak, kāds prieks nu būs manam kungam un saimniekam di Vallona de Brasjē de Pjerfona kungam!

— Cienījamo Muškcton! Tātad tavs kungs ir šeit?

— Jā, jūs atrodaties viņa īpašumos.

— Bcl cik gan tu esi uzposis, lauks un ziedošs! — turpināja d'Artanjans, nenoguris skaloties uz redzamajām pārmaiņām, kuras pa šiem gadiem, labklājībā dzīvojot, nolikušas ar šo, kādreiz mūžam izsalkušo puisi.

— Jā, jā, paldies Dievam, kungs, — atbildēja Mušketons, — es jūtos šeit ļoti labi.

— Kāpēc tu ne vārdiņa nesaki savam draugam Planšē?

— Planšē, mans draugs Planšē, vai patiešām las esi tu? — iesaucās Mušketons, atplēsdams rokas, un ar asarām acīs, mezdamies pretī savam vecajam draugam.

— Jā, tas esmu es, — atbildēja vienmēr mierīgais un prātīgais Planšē, — es tikai gribēju pārliecināties, vai tik tu neesi kļuvis lepns un iedomīgs.

— Iedomīgs veca drauga priekšā! Nē, Planšē, nekad! Tu jau arī tā nemaz nedomāji, vai arī tu slikti pazini Mušketonu.

— Tad viss ir kārtībā! — leica Planšē, nolēkdams no zirga un apskau­dams savu veco draugu. — Tu neesi vis tāds kā šis iznirelis Bazēns, kurš lika man divas stundas sēdēt šķūnī, un pat ne ar vismazāko sīkumiņu neizrādīja, ka ir pazinis mani.

Un Planšē ar Mušketonu saskūpstījās tik sirsnīgi, ka visi klātesošie, to visu redzēdami, jutās ļoti saviļņoti un, ievērojot Muškelona augsto dienesta stāvokli viņu muižā, nolēma, ka Planšē ir kāds pārģērbies augstmanis.

— Nu, bet tagad, kungs, — teica Mušketons, atbrīvojies no Planšē apskāvieniem, kuram tā arī ne i/devās sakļaut rokas uz sava drauga muguras, — tagad, kungs, 'atļaujiet man jūs pamest, jo es, lūk, negribu, lai mans kungs un saimnieks uzzinātu par jūsu ierašanos citādā veidā, kā vienīgi no manas mutes; viņš to man nekad nepiedos, ja es būšu atļāvis kādam citam apsteigt sevi.

— Vecais draugs, — teica d'Artanjans, izvairīdamies nosaukt Portosu gan viņa vecajā, gan jaunajā vārdā. - Tātad viņš vēl nav mani aizmirsis?

— Aizmirsis? Viņš, jūs? — iesaucās Mušketons. — Mums nepagāja neviena diena, lai mēs nebūtu gaidījuši par jums kādu ziņu, par jūsu iecelšanu maršala kārtā vai nu de Hassiona vai de Bassompjēra kunga vietā.

D'Artanjana lūpās pazibēja viens no tiem retajiem grūtsirdīgajiem smaidiem, kas bija palicis viņa sirds dziļumos, kā sen pagājušas jaunības sekas.

— Bet jūs, zemnieciņi, — turpināja Mušketons, — palieciet še, viņa gaišības grāfa d'Artanjana rīcībā un pacentieties pēc iespējas labāk viņam pakalpot, kamēr cs aizjāšu pieteikt mūsu mīļajam saimniekam par augsto viesu ierašanos.

Un, uzrāpies ar divu kalpu palīdzību uz sava resnā zirģeļa, tai pašā laikā, kad Planšē bija daudzreiz izveicīgāks, uzlekdams uz sava zirga bez jebkādas palīdzības, Mušketons laida sīkiem riksīšiem pāri pļaviņai, kas vēl vairāk apliecināja par viņa rikšotāja muguras stiprumu, nekā par tā kāju vingrumu.

— Lūk, las ir labs iesākums, — teica d'Artanjans. — Te nav nedz izlikšanās, nedz kādu noslēpumu, nedz visubcidzol — politikas; te vari smiet pilnā balsī, raudāt aiz prieka, un sejas šeit viesiem ir tik atklātas un laipnas, ka man patiešām, liekas, ka pali daba šeit rīko svētkus, un visi koki, lapu un ziedu vietā, ir izrotāti ar zaļām un rožainām sapņu lentītēm.

— Bcl man, — teica Plansē, — liekas, ka es jau no šejienes sajūtu cepeša brīnišķīgo smaržu un red/u pavāru ierindu, kas nostādīta goda sardzē mūsu sagaidīšanai. Ak, mans kungs, kādiem gan pavāriem šeit ir jābūt, šeit pie de Pjerfona kunga: viņš taču vienmēr mīlēja labi paēst, pat lad, kad saucās vienkārši Portoss!

— Pieliek, — teica d'Artanjans, — lu mani biedē! Ja īstenība līdzināsies šīm ārējām pazīmēm, lad cs esmu pazudis. Tik laimīgs cilvēks, nekad nepiekritīs pamest šo paradīzi; bet mani gaida atkal neveiksme, tāpat kā pie Aramisa.

D'Arlanjans, izgājis pa skaistajiem režģu vārtiem, atradās pils priekšā. Tikko viņš bija nolecis no sava zirga, kad uz. lieveņa parādījās kāds milzis. Par godu d'Artanjanam jāsaka, ka neskatoties uz. dažādiem egoistiskiem aprēķiniem, viņš sirds iepukstējās strauji un priecīgi, noraugoties uz liela auguma figūru, kareivīgo slāju un lik ļoti pazīstamo seju, kura viņam tūdaļ lika atcerēties, cik tas ir drosmīgs un lielisks cilvēks.

Viņš uzskrēja uz lieveņa un metās Portosa apkampienos; bel visa saime, goddevīgā attālumā izkārtojusies pusaplī, ziņkārīgi viņos noskatījās. Stāvēdams pirmajā rindā, Mušketons slaucīja asaras; nabadziņš nepārstāja raudāt kopš pirmā tikšanās brīža, kad bija ieraudzījis d'Artanjanu un Planšē nākam pāri pļavai.

Portoss paņēma draugu aiz. rokas.

— Ak, cik cs esmu priecīgs atkal redzēt jūs, dārgais d'Arlanjan! iesauc,i.i viņš (tagad baritona vietā viņš runāja basā). — Jūs, tātad neesat vis mani aizmirsis?