Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Artanjans pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt šim diezgan apšaubā­majam prātojumam.

— Tādas, lūk, bija manas domas pašā sākumā, — turpināja Aramiss, — bet tā kā mūka paklausības zvērests, ko es tiku devis, liek man nepaļauties uz personīgām domām vien, tad es ievācu ziņas, un, lūk, mans draugs…

Aramiss apklusa.

— Un kas tad ir?

— Man nācās atzīt, ka esmu kļūdījies.

— Vai patiešām?

— Jā. Es, kā jau teicu, ievācu ziņas, un, lūk, ko es dabūja dzirdēt no daudziem, dažādu uzskatu un dažādu centienu ļaudīm: ,.Mazarīni kungs nebūt nav tik ģeniāls cilvēks, par kādu jūs viņu uzskatāt".

— Vai tiešām? — brīnīja d'Artanjans.

— Jā, tā tas ir. Tā ir sīka personība, bijušā kardināla Bentivolio sulainis, kurš ar intrigu palīdzību izlīdis ļaudīs; cilvēks bez vārda un goda; viņš domā nevis par Franciju, bet tikai pats par savu labklājību. Viņš salaupīs naudu; iztukšojot karaļa kasi, izmaksās sev visāda veida pensijas, kuras, kādreiz nelaiķis kardināls Rišeljē ar dāsnu roku dāļāja pa labi un pa kreisi; bet šim nebūs lemts vadīt valsti, viņam uz to nav nekādu tiesību: nedz kā stipra cilvēka tiesības, nedz kā ievērojama cilvēka tiesības, kurš baudītu vispārējo cieņu. Bez tam, kā man šķiet, šim ministram nav nedz cēlas sirds, nedz. izsmalcinātu manieru — tas drīzāk ir komediants — Pulčinello, Pantalone. Vai jūs viņu pazīstat? Es viņu tuvāk, diemžēl, nepazīstu nemaz.

— Hm, — teica d'Artanjans, — jūsu teiktajā, ir daļa patiesības.

— Man ļoti glaimo las, ka pateicoties dabas dotai intuīcijai, man ir izdevies nonākl pie uzskatiem, kuri līdzīgi jūsu: tas ir cilvēka, kurš atrodas galma tuvumā.

— Jā, bet jūs man stāstījāt tikai par viņa personību, bet ne par viņa partiju, ne arī par viņa draugiem.

— Jā, tā ir. Aiz viņa stāv karaliene.

— Jā, tas, man šķiet, jau ir kaut ko vērts.

— Bet karalis ir pret.

— Bērns!

— Bērns, kurš pēc četriem gadiem būs pilngadīgs.

— Runa ir par tagadni.

— Tas tiesa, tagadne nav nākotne; bet arī šobrīd aiz. viņa nestāv nedz parlaments, nedz lauta, vienā vārdā sakot — nauda; nedz muižniecība, nedz valsts dižciltīgie, vārdu sakot — zobeni.

D'Artanjans pakasīja aiz. auss. Viņam vajadzēja atzīties, ka tā ir ne tikai dziļa, bet arī patiesa doma.

— Kā redzat, draudziņ, es vēl neesmu galīgi zaudējis savu vērīguma izjūtu. Bet varbūt es veltīgi esmu ar jums alklāts: man šķiet, jūs sliecaties uz Mazarīni pusi.

— Es? — iesaucās d'Artanjans. — It nemaz!

— Jūs runājāt par uzdevumu.

— Vai tad es nerunāju par uzdevumu? Tādā gadījumā esmu nepareizi izteicies. Nē, es vienmēr esmu domājis tāpat kā jūs. Lietas ir sarežģījušās; vai mums nepasviest zoss spalvu pa vējam, un iet uz. to pusi, kurp vējš to nes? Atgriezīsimies pie kādreizējām briesmām un piedzīvojumiem bagātās dzīves. Mēs bijām četri drosmīgi bruņinieki, četras patiesā draudzībā vienotas sirdis, apvienosimies atkal no jauna — nē, ne jau sirdis, tās mums arvien ir palikušas nešķiramas, — bet mūsu likteņus un vīrišķīgo drosmi. Šķiet, rodas iespēja iegūt kaut ko vērtīgāku par spožo dimantu.

— Jums ir taisnība, d'Artanjana kungs, jums ir pilnīga taisnība, — atbildēja Aramiss. — Un kā pierādījumu visam tam, es redzu tajā apstākli, ka arī man pašam bija tāda pati doma. Tikai man tā tika pateikta priekšā, par cik man nav jūsu dzīvās un neizsmeļamās iztēles; šajos laiko jau visi meklē starpniekus. Man tika izteikts priekšlikums: šis un tas no mūsu toreizējiem varoņdarbiem kļuvis zināms, bez. tam, teikšu atklāti, es reiz mazliet palielījos prelātam.

— De Hondi kungam? Kardināla ienaidniekam? — iesaucās d'Artanjans. .

— Nē, karaļa draugam! — atbildēja Aramiss. — Karaļa draugam, sapratāt? Tad, lūk, ir vajadzīgs pakalpot karalim — tas ir katra muižnieka goda pienākums.

— Bet karalis, taču uz vienu roku ar Mazarīni, mans dārgais.

— Arēji — jā, bet pret savu gribu; ar darbiem — jā, bet ne ar sirdi. Tur jau arī slēpjas slazdi, kurus karaļa ienaidnieki gatavo nabaga bērnam.

— Lūk, kā! Bet jūs taču piedāvājat man, skaidri un gaiši iekšējo karu, mīļo Aramis!

— Karu par karali.

— Bet karalis nostāsies tās armijas priekšgalā, kur būs Mazarīni.

— Bet viņa sirds paliks lajā armijā, kuru komandēs Befora kungs.

— De Befora kungs! Viņš taču atrodas Venscnes cietoksnī.

— Vai tad es teicu — Befors? Nu, ja ne Befors, tad kāds cits;

— Bet princis brauc uz. regulāro armiju, un viņš ir patiesi uzticīgs kardinālam.

— Hm, hm! — atbildēja Aramiss. — Starp viņiem šobrīd tieši ir kaut kādas nesaskaņas. Bet nu, ja arī ne princis, tad vismaz de Hondī kungs…

— De Hondī kungs, ja ne šodien, tad rīt kļūs par kardinālu; viņam jau tika pieprasīta kardināla cepure.

— Vai tad nav bijis kardinālu-karavadoņu? — iebilda Aramiss. — Paskatieties uz sienām: ap jums ir četri kardināli, kuri armijas priekšgalā bija ne sliktāki par Gabriāna un Hassiona kungiem.

• — Vareni gan izskatisies' kuprainais puivedis!

— Kupri nosegs talārs. Taču atcerieties: Aleksandrs kliboja, bet Hanibāls bija vienacis.

— Jūs domājat, šī partija dos jums kādu izdevību? — jautāja d'Artanjans.

— Tā dos man ievērojamu cilvēku .aizbildniecību.

— Un valdības priekšrakstus?

— Parlaments un nemieri palīdzēs tās atcelt.

— Viss, par ko jūs runājat, varbūt varētu piepildīties vienīgi, ja izdotos izšķirt karali ar viņa māti.

— To, iespējams, izdosies izdarīt.

— Nekad! — iesaucās d'Artanjans ar lielu pārliecību. — Jūs pats labi zināt, Aramis, jūs, kurš pazīst Austrijas Annu tikpat labi kā cs. Vai jūs domājat, ka viņa kādreiz varētu būt spējīga aizmirst, ka dēls — viņas atbalsts, viņas aizsargs, viņas labklājība, viņas laime, viņas dzīves ķīla? Viņai pienāktos kopā ar dēlu pārnākt dižciltīgo pusē un pamest Mazarīni; bet jūs labāk par jebkuru citu zināt, ka viņai ir nopietni iemesli nedarīt to.

— Laikam jau jums būs taisnība, — domīgi teica Aramiss. — Es viņiem nepievienošos…

— Viņiem! Bet kam? - teica d'Artanjans.

— Nevienam. Es esmu mācītājs, kāda man daļa gar politiku? Man pieliek ar savu paša klientūru: tukšgalvju abatu un daiļo dzimumu. Jo vairāk sarežģījumu ir valsts lielās, jo mazāk būs trokšņu manu lietu un jociņu dēļ; viss iet brīnišķīgi arī bez manas iejaukšanās. Nolemts, dārgais draugs, es nekur nejaukšos.

— Tik tiešām, mans mīļais draugs, — teica d'Artanjans, — mani sāk pārliecināt jūsu filozofija. Es patiešām pats vairs nesaprotu, kāda mušā man bija iekodusi? Man ir dienests, kas mani kaut kā pabaro. Pēc de Trcvila nāves, — viņš nabadziņš, noveco! — es varētu kļūl par kapteini. Tas nemaz nav tik slikts, šis maršala zizlis, Gaskonijas muižnieciņam, visjaunākajam savā dzimtā, un es jūtu, ka vispār cs sliecos uz vienkārša ēdiena pusi; tikai, lai tas būlu katru dienu. Un lā vietā, lai dzītos pēc piedzīvojumiem, es labāk pieņemšu Portosa uzaicinājumu un došos uz medībām viņa muižā. Jūs zināt, ka Portosam ir muiža.

— Kā tad! Protams, zinu. Desmit jūdzes mežu, purvu un pļavu; viņš ir kalnu un leju valdnieks un tiesājās ar Nuaijonas bīskapu par feodālajām tiesībām.

,.Lieliski, — nodomāja d;'Arlanjans, — to jau tikai man arī vajadzēja uzzināt. Portoss ir Pikardijā".