Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Kāpiet jūs pa priekšu, es aiz jums.

— „Lai rādītu jums ceļu, jūsu augstība", — kā kādreiz teica nelaiķa kardināls nelaiķa karalim.

Aramiss veikli uzrāpās pa trepēm un jau pēc mirkļa atradās uz loga.

D'Artanjans arī sāka kāpt, bet viņam tik veikli šī kāpšana nesanāca; skaidri bija redzams, ka šāda veida ceļi viņam nav tik ierasti, kā viņa draugam.

— Atvainojiet, — teica Aramiss, redzēdams drauga neveiklību. — Ja es būtu zinājis, ka jūs parādīsiet man godu ar savu apmeklējumu, es būtu licis nolikt šeit dārza trepes; man pašam pilnīgi pietiek ar šīm.

— Mans kungs, — iesaucās Plansē, kad d'Artanjans jau gandrīz bija uzrāpies augšā, — šis ceļš bija labs Aramisa kungam, ša-tā vēl var noderēt arī junis, varbūt pat arī man kaut kā izdosies pieveikt tās. Bet ko lai dara ar zirgiem, viņus pa virvju trepēm ncuzdabūsim.

— Aizvediet tos zem tās nojumes, mans draugs, — teica Aramiss, norādīdams uz kaut ko tumšu, kas stāvēja lauka vidū, — tur jūs atradīsit viņiem auzas un salmus.

— Bet man? — apjautājās Planšē.

— Jūs pienāksiel pie šī loga, trīsreiz sasitīsit plaukstas, un mēs nolaidīsim jums ēdamo. Esiet mierīgs, velns lai parauj, šeit badu nemirst. Nu, tagad ejiet!

Un Aramiss, ievilcis trepes, aizvēra logu.

D'Artanjans ziņkārīgi nopētīja istabu.

Nekad viņš vēl nebija redzējis tā iekārtotu dzīvojamo istabu. Katrā stūrī bija izliktas kara trofejas, galvenokārt zobeni. Lielas četras gleznas attēloja pilnā kaujas apbruņojumā kardinālu Laveletli, kardinālu Rišeljē, Lotaringijas kardinālu un Bordo pilsētas arhibīskapu.

Tiesa gan, izņemot šos portretus, nekas neliecināja, ka tā varētu būt abata mītne; sienas pārvilktas ar zīdu, visur Alonsas paklāji, bet gulta, ar tās mežģīnēm grezno pārklāju, izskatījās vairāk piemērota kādai skaistulītei, nekā cilvēkam, kurš devis zvērestu nopelnīt debesu valstību cauri savai atturībai un grēcīgās miesas mērdēšanai.

— Jūs nopētāt manu celli? — iejautājās Aramiss. — Ak, mans dārgais, piedodiet man. Ko darīt? Dzīvoju kā mūks-vienluļnieks. Bet ko jūs tā skatāties?

— Nesaprotu, kas jums nolaida trepes? Šeit neviena nav, bet trepes taču pašas nevarēja nolaisties.

— Nē, tās nolaida Bazēns.

— Ā, — novilka d'Artanjans.

— Bet, — Aramiss turpināja, — Bazēns man ir labi izdresēts: redzēdams, ka neesmu viens, viņš aiz kautrības nozuda. Sēdieties, mīļais draugs, aprunāsimies.

Un Aramiss piestūma d'Artanjanam platu mīkstu krēslu, kurā las varēja ērti iekārtoties.

— Vispirms jūs kopā ar mani pavakariņosit, vai ne tā, mans draugs? — apjautājās Aramiss.

— Jā, ja jums labpatīk, es ar vislielāko prieku, - teica d'Artanjans. — Atzīstos pa ceļam esmu velnišķīgi izbadējies.

— Ak, mans nabaga draugs! — tcica Aramiss. — Bet pie manis šobrīd tā paskopi; ceru, ka jūs man piedosit, mēs jūs negaidījām.

— Vai tiešām man draud krevkeriešu omlete ar „teobromu"? Tā, šķiet, kādreiz sauca spinātus?

— O, cerēsim,— atbildēja Aramiss, — ka ar Dieva un Bazēna palīdzību mēs atradīsim arī kaut ko labāku cienījamo tēvu jezuītu pieliekamajos kambaros. — Bazēn, draugs! — viņš pasauca. — Bazēn, panācict šurp!

Durvis atvērās un ienāca Bazēns; bet ieraudzīdams d'Artanjanu, viņš izdvesa tik smagu nopūtu, kura līdzinājās gandrīz vai izmisuma kliedzienam.

— Manu mīļo, Bazēn, — teica d'Artanjans, — man ļoti patīkami redzēt, ar kādu aizrautīgu pārliecību jūs melojāt man, pat dievnamā.

— Mans kungs, es uzzināju no cienījamiem tēviem jezuītiem, ka meli ir attaisnojami, ja melo labos nolūkos, — iebilda Bazēns.

— Ir jau labi, Bazēn, — teica Aramiss, — bet D'Artanjans mirst badu, un es tāpat; atnesiet mums labas vakariņas, un, protams, arī labu vecu vīnu.

Bazēns paklanījās, pasvītrodams savu gatavību paklausīt, un smagi nopūlies, aizgāja.

— Tagad mēs esam vieni, dārgo Aramiss, — leica d'Artanjans, pievēršot skatienu no istabas iekārtas pētīšanas uz šīs istabas saimnieku, it kā, lai godam viss liktu nopētīts. — Sakiet man, no kurienes jūs tā pēkšņi nokritāt, trāpīdams tieši uz Planšē zirga muguras?

— Ak, velns lai parauj! — iesaucās Aramiss. — Pats saprotat — no debesīm!

— No debesīm! — atkārtoja d'Artanjans, šūpodams galvu. — Neizskatās, ka jūs būtu no turienes nācis, vai arī jūs tur varētu kādreiz nokļūt.

— Mans mīļais, — teica Aramiss ar tādu pašapmierinātību, kādu d'Artanjans nekad vēl nebija manījis visā pazīšanas laikā, arī tad ne, kad viņš bija musketieris, — ja es nolaidos arī ne gluži no debesīm, tad no paradīzes gan, un tas ir gandrīz viens un tas pats.

— Beidzot taču gudrie šo jautājumu atrisinās, — iesaucās d'Artanjans. — Līdz šim viņi nekādi nevarēja vienoties par paradīzes atrašanās vietu: vieni teica, ka tai jābūt Ararata virsotnē, citi atkal centās to novietot starp Tibru un Eifratu; izrādās, to bija meklējuši pārāk tālu, jo patiesībā tā atradās mums šeit blakus: paradīze atrodas Nuazi-de-Sckā Parīzes arhibīskapa pilī. No turienes gan iznāk nevis pa durvīm, bet cauri logam; nokāpj nevis pa marmora trepēm, bet gan brīkšķēdami pa kailajiem liepu zariem; un tās sargeņģelis ar ugunīgo zobenu, man šķiet, ir apmainījis savu Svētā Gabriēla vārdu pret vienkāršu zemes cilvēka prinča de Marsiljaka vārdu.

Aramiss sāka smieties.

— Jūs aizvien vēl esat patīkams sarunu biedrs, mans dārgais,. — teica viņš, - un gaskoniešu asprātība jums tāpat vēl uzticīgi kalpo. Jā, daudz kas no tā, ko jūs nupat teicāt, ir patiesība, bet tikai neiedomājaties, ka es esmu iemīlējies de Longvila kundzē. — Ko vēl ne! Pēc tā, ka jūs tik ilgi bijāt de Sevrēzes kundzes iemīļotais, neatdosit taču jūs savu sirdi viņas niknākajai icnaidniecei.

— Tas tiesa, — mierīgi atbildēja Aramiss, — kādreiz es ļoti mīlēju šo daiļo hercogieni, un viņai par godu jāsaka, viņa bija mums tolaik ļoti noderīga. Bet ko var darīt! Viņai, diemžēl, nācās pamest Franciju. Pārāk nežēlīgs ienaidnieks bija šis nolādētais kardināls, — turpināja Aramiss, uzmezdams acis nelaiķa portretam uz sienas. — Viņš pavēlēja viņu apcietināt un ieslēdza viņu Loša cietoksnī. Nudien, viņš būtu nocirtis, tai galvu, tāpat kā Šalē, Monmoransī un Sen-Marsam; bet viņa izglābās, pārģērbjoties par vīrieti, kopā ar savu istabeni, nabadzīti Kettiju; viņai gadījās, pat cik es dzirdēju, amizants piedzīvojums kādā ciematā ar kādu mācītāju, kuram viņa lūdza naktsmājas un kura rīcībā bija tikai viena istaba. Viņš, uzskatīdams, ka viņa ir vīrietis, piedāvāja dalīties ar viņu šajā Istabā. Viņai tik labi piestāvēja vīriešu apģērbs, — ak, jaukā Marī, — ka es nezinu otru tādu sievieti, kurai tās būtu tā piestāvējušas. Tāpēc viņai ari tika veltītas dzejas rindas:

Labuassjcr, jel teic, kam vēl…

Jūs zināt šīs rindiņas?

— Nē, es nezinu; nodziediet man tās, mans dārgais draugs.

Un Aramiss, ar visrotaļīgāko izskatu, sāka dzidāt:

Labuassjcr, jel teic, kam vēl Tā piestāv vira kārta? Jūs zirgā drasējat par mums Daudz veiklāk, nav te vārdu!

— Bravo! — teica d'Artanjans. — Jūs vēl arvien brīnišķīgi dziedat, mīļo Aramis, un es redzu, ka dievkalpojumi jūsu balsij nav nākuši par ļaunu.

. — Mans dārgais, — teica Aramiss, — jūs zināt, kad es biju musketieris^ es centos pēc iespējas mazāk stāvēt sardzē; tagad, kļuvis par abatu, es cenšos pēc iespējas mazāk vadīt dievkalpojumus. Bet atgriezīsimies labāk pie hercogienes.