Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Pulkstens četros d'Artanjans atkal devās ceļā; viņš jāja nesteidzoties, gribēdams ierasties Nuazī tikai, kad būs pavisam satumsis.

Nu, bet ja tu jāj lēniem soļiem pelēkā ziemas dienā pa pelēki garlaicīgu ceļu, tev nav nekā cita, ko darīt, kā vien tikai to, ko, pēc Lafontēna domām, dara zaķis savā alā: ļauties pārdomām. Tātad, arī d'Artanjans ļāvās pārdomām; Planšē darīja tieši to pašu. Tikai, kā mēs vēlāk redzēsim, viņu pārdomas bija pavisam dažāda rakstura.

D'Artanjana pārdomām kalpoja viens krodzinieces izteikts vārds; šis vārds bija — hercogiene de Longvila.

Un patiešām, hercogienes vārds varēja likt aizdomaties ne vienam vien: tā bija viena no visievērojamākajām karalistes dāmām, kā arī viena no pirmajām galma skaistulēm. Viņu izprecināja vecajam hercogam de Longvilam, kuru viņa, protams, nemīlēja. Kādu laiku viņu uzskatīja par Kalinjī mīļāko, kuru vēlāk viņas dēļ Karaliskā laukuma vidū nogalināja hercogs de Ciizs; vēlāk runāja par viņas pārāk maigo izturēšanos pret savu brāli princi de Kondē, un kautrīgās galma dvēseles bija ļoti sašutušas par šīm baumām; pēc lam sāka runāt, ka šī draudzība esot pārvērtusies dziļā un neremdināmā nicinājumā, un šobrīd hercogiene dc Longvila kundze bija, spriežot pēc baumām, politiskā sakarā ar kņazu de Marsiljaku, vecā hercoga de La Rošfuko vecāko dēlu, kuru viņa centās tagad noskaņot pret savu brāli, hercogu de Kondē kungu.

Tieši to visu d'Artanjans pašreiz pārdomāja. Viņš atcerējās, kā Luvrā bieži tika redzējis apburoši daiļo, mirdzoši zaigojošo skaistuli; tā bija hercogiene de Longvila, kura vienmēr gāja viņam garām ar lepni paceltu galvu.

Viņš domāja par Aramisu, kurš nemaz nebija pārāks par viņu, taču viņš kādreiz bija hercogienes de Ševrēzas mīļākais; jā, tās pašas de Ševrēzas, kura pagājušās valdīšanas laikā bija spēlējusi tādu pašu lomu, kā tagad to spēlēja hecogiene de Longvila. Un viņš jautāja sev, kāpēc pasaulē ir tādi cilvēki, kuri iegūst visu, ko vēlas, vienalga, vai tā būtu slava vai mīlestība, bet citi tajā pašā laikā paliek pusceļā uz savu cerību un vēlmju piepildīšanos — vai nu gadījuma, vai neuzņēmības, vai rakstura trūkuma dēļ, vai vēl kādu citu viņa būtības dziļumos esošu, varbūt pašas dabas radītu, traucējumu dēļ.

D'Artanjanam nācās atzīt, ka neskatoties uz sava prāta asumu un savu veiklību, viņš bija un, acīmredzot, arī vienmēr paliks pēdējo skaitā.

Te pēkšņi Planšē, piejādams viņam blakus, teica:

— Varu derēt, mans kungs, ka jūs domājat par to pašu, par ko domāju

es.

— Diezin, vai tā būs, Planšē, — pasmaidot sacīja d'Artanjans. — Bet par ko tad tu domāji?

— Es domāju par aizdomīgajiem ļaudīm, kuri dzīroja tajā krodziņā, kur mēs atpūtāmies.

— Tu esi tikpat uzmanīgs, kā vienmēr, Planšē.

— Tas ir instinkts, mans kungs.

— Nu, tad paskatīsimies, ko saka tavs instinkts šajā gadījumā?

— Mans instinkts saka man, ka visiem šiem cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies tajā krodziņā, bija kaut kādi ļauni nodomi; un es domāju par to, ko saka mans instinkts: jo, sēžot staļļa tumšākajā kaklā, tur pēkšņi ienāca apmetni ietinies cilvēks, bet aiz viņa nāca vēl divi.

— Ā, — teica d'Artanjans, manīdams, ka Planšē stāsts saskan ar viņa paša klusībā izdarītajiem novērojumiem. — Un kas bija tālāk?

— Viens no viņiem teica: „Viņš ļoti iespējams jau tagad dosies uz Nuazī vai arī ieradīsies tur vakarā; es pazinu viņa kalpu". — „Tu esi par to pār­liecināts?" — apjautājās cilvēks apmetnī. „Jā, princi", — bija atbilde.

— Princis? — pārtrauca d'Artanjans.

— Jā, princis! Bcl klausieties tālāk. «Ja viņš tur ir, lad izlemsim, ko ar viņu darīt?" — teica otrs pudeles brālis. „Ko ar viņu darīt?" — pārjautāja princis. — „Jā. Viņš nepieder pie tiem, kas labprātīgi padosies: viņš noteikti liks lietā zobenu". — «Tad jums nāksies darīt to pašu, tikai pacenšaties saņemt viņu dzīvu. Vai jums ir virves, lai viņu sasietu, un lupata, ar ko aizbāzt muti?" — „Mums ir viss". — «Esiet uzmanīgi: viņš jādomā, būs pārģērbies". — «Protams, protams, monsinjor, varat būt mierīgs". — „Starp citu, es pats tur būšu un jums parādīšu. — "Jūs galvojat, ka liesa?.." — «Galvoju par visu", — leica princis. „Labi mēs centīsimies, cik vien spēka". Pēc tam viņi aizgāja.

— Bet kāds gan tam visam sakars ir ar mums? — jautāja d'Artanjans. Tas ir viens no darījumiem, kādi tiek plānoti vai katru dienu.

— Jūs esat pārliecināts, ka tas nav vērsis pret mums?

— Pret mums? Kādēļ?

— Hm! Atcerieties, ko viņi teica: „Es pazinu viņa kalpu" — teica viens. Tas pilnīgi varētu attieklies uz mani.

— Tālāk?

— «Viņš |oti iespējams jau tagad dosies uz Nuazī, vai arī viņš ieradīsies vakarā", - las arī pilnīgi sakrīl.

— Vēl kas?

— Vēl princis teica: «Esiet uzmanīgi, viņš var būt pārģērbies", — tas jau pēc manām domām nerada nekādas šaubas, jo jūs, lūk, esat pārģērbis musketiera formu pret vienkārša jātnieka tērpu. Nu, ko jūs par to teiksit?

— Diemžēl, mans mīļais Planšē, — dziļi nopūzdamies, teica d'Artanjans, — man par nelaimi, sen jau ir garām tas laiks, kad prinči meklēja izdevību, lai mani nogalinātu. Ak, cik lielisks bija laiks! Bcl tagad vari būt mierīgs, mēs šiem cilvēkiem neesam vajadzīgi.

— Jūs esat par to pārtliccināts, mans kungs?

— Galvoju.

— Nu, tad labi; nav vairs vēris par to runāl.

Un Planšē atkal jāja aiz d'Artanjana, pilnīgi uzticēdamies savam kungam.

Viņi nojāja vēl kādu jūdzi.

— Te Planšē atkal piejāja blakus d'Artanjanam.

— Kungs, — viņš teica.

— Kas noticis? — las atsaucās.

— Paskatieties, mans kungs, uz. to pusi; vai jums neliekas, ka tur, tumsā, kustas kaut kādas ēnas? Ieklausieties: man šķiet, ka ir dzirdama pakavu dipoņa.

— Nevar būl, — teica d'Artanjans, — pēc lietus zeme ir izmirkuši, bet pēc taviem vārdiem man arī liekas, ka es kaut ko samanu.

Un viņš apstājās, ieklausīdamies un ieskatīdamies tumsā.

— Ja nav dzirdama pakaņu klaboņa, tad zirgu zviedzieni gan ir dzirdami. Vai tagad jūs dzirdat?

Patiešām, kaut kur no tālienes cauri tumsai līdz d'Artanjana ausīm nonāca klusināti zirgu zviedzieni.

— Mūsu „malači" dodas pārgājienā, — noteica d'Artanjans. — Bet uz mums tas neattiecas, jājam tālāk.

Viņi turpināja savu ceļu.

Pēc pusstundas viņi bija sasnieguši pirmās Nuazī mājeles. Pulkstens varēja būt ap pusdeviņiem vai pat deviņi vakarā.

Pēc laucinieku paraduma, visas mājas jau gulēja: nekur nebija pamanāma neviena uguntiņa.

D'Artanjans un Planšē turpināja savu ceļu.

Ceļa abās pusēs uz tumši pelēkā debess fona izdalījās vēl tumšāku māju jumtu silueti. Laiku pa laikam aiz māju vārtiem atskanēja pamodušos suņu rejas, vai arī kāds izbiedēts kaķis no ielas vidus metās uz tuvāko žagaru kaudzi, no kurienes bija redzamas viņa fosforizējošās acis. Likās, it kā kaķi būtu vienīgie dzīvie radījumi, kas mita šajā ciematā.

Ciemata vidū, centrālajā laukumā pacēlās, liela tumša ēka, kas bija atdalīta ar divām šķērsielām no pārējām mājelēm. Milzīgās liepas stiepa pret tās fasādi savus kailos zarus. D'Artanjans rūpīgi aplūkoja šo ēku.

— Tas, — viņš sacīja, — jādomā, ir arhibīskapa nams, kurā dzīvo skaistule de Longvila kundze. Bet kur tad ir klosteris?