Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Pat fiziski viņš, ja tā varētu izteikties, bija pilnīgi piemērojies savam tērpam. Viss viņa augums, it kā palicis tuklāks, apaļāks un ieguvis kaut ko izteikti garīdzniecisku. Viss slārainums, kas kādreiz, bija viņa sejā, šķita nogludinājies. Deguns vēl bija palicis tas pats, taču bija iegrimis vaigu apaļumos; zods nemanāmi pārgāja uz kaklu; acis iegrimušas, ne jau tukluma dēļ, bet kaut kāda neizskaidrojama tūkuma dēļ; mati, kas bija apgriezti atbilstoši baznīcas prasībām, nosedza pieri līdz pat uzacīm. Starp citu, Bazēna piere, būdama pat pavisam atsegta, nekad nebija pārsniegusi pusotras collas.

Tajā brīdī, kad d'Artanjans beidza savus novērojumus, beidzās dievkalpo­jums. Mācītājs, pateicis „āmcn", gāja projām, svētīdams dievlūdzējus, kuri d'Artanjanam par lielu izbrīnumu, nometās ceļos. Viņš gan pārstāja brīnīties, pazinis mācītāja personā pašu prclātu, slaveno Zanu Fransuā dc Hondī, kurš jau šobrīd, paredzēdams savu lomu nākotnē, gādāja par savu popularitāti, dāsni sniegdams dāvanas. Tieši tāpēc, lai vairotu savu slavu un popularitāti, viņš nāca reizēm uz šiem agrajiem dievkalpojumiem, kuros parasti piedalijas tikai vienkāršie ļaudis.

D'Artanjans, tāpat kā visi, nometās ceļos, pieņēma viņam pienākošos svētības daļu, pārmeta krustu, bet tajā mirkli, kad viņam garām, pret debesīm paceltu skatienu, gāja Bazēns, kautrīgi noslēgdams gājienu, d'Artanjans saķēra viņu aiz svārku stūra; Bazēns nolaida uz leju skatienu un palēcās, it kā būtu ieraudzījis odzi.

— D'Artanjana kungs! — viņš iesaucās. — Vade retro, Satanas!*

— Lieliski, mīļo Bazēn, — iesmiedamies teica d'Artanjans, — lūk, kā jūs sagaidāt vccus draugus.

— Mans kungs, — teica Bazēns, — kristieša īstie draugi ir tie, kas veicina dvēseles glābšanu, bcl ne tie, kas cenšas panākt pretējo.

— Es jūs nesaprotu, Bazēn, — teica d'Artanjans, — es neredzu, kā es varētu kalpot par piedauzības akmeni jūsu ceļā uz izglābšanos.

— Jūs aizmirsāt, — atbildēja Bazēns, — ka mēģinājāt uz visiem laikiem, nogriezt turp ceļu manam nabaga kungam; jūsu dēļ viņš bija gatavs pazudināt savu dvēseli, kalpojot musketieros, kaut gan juta kvēlu aicinājumu kalpot tikai baznīcai.

— Mans mīļais Bazēn, — iebilda d'Artanjans, — jums vajadzētu saprast kaut vai pēc šīs vietas, kurā mani redzat, ka esmu stipri vien izmainījies: at gadiem cilvēks nāk pie prāta. Un tā kā es nešaubos, ka jūsu kungs glābj savu dvēseli, tad es gribētu no jums uzzināt, kur es varētu viņu satikt, lai uzklausītu viņa padomus arī manas dvēseles glābšanai.

— Sakiet labāk, lai atkal aizvilinātu viņu grēcīgajā pasaulē. Par laimi, es nezinu, kur viņš atrodas; jūs saprotat, ka atrazdamies svētā vielā, es nespēļu jums samelot.

— Kā! — iesaucās d'Artanjans, pilnīgi vīlies. — Jūs nezināt, kur ir Aramiss?

— Pirmkārt, — teica Bazēns, — Aramiss, tas ir pazudinošs vārds. Ja vārdu Aramiss izlasīsit otrādi, iznāks Simara, bet tas ir ļaunā gara vārds; taču, par laimi, mans kungs šo vārdu ir atmetis uz visiem laikiem.

Atkāpies, sātan! (lat.)

— Labi, — teica d'Artanjaas, apņēmies pieciest visu, — es meklēju ne Aramisu, bet abatu d'Erblē. Nu taču, mīļo Bazēn, pasakiet man, kur viņš ir.

— Vai tad jūs, d'Artanjana kungs, nedzirdējāt, kā es jums jau paskaidroju, ka es to nezinu.

— Dzirdēju, protams; bet es atbildēšu, ka tas nav iespējams.

— Un tomēr, tā ir patiesība, kungs, lira patiesība, tā Dieva kunga priekšā.

D'Artanjans labi redzēja, ka no Bazēna viņš vairs neko neuzzinās; bija skaidrs, ka Bazcns melo, bet, spriežot pēc tā, ar kādu degsmi un spītu viņš to darīja, varēja secināt, ka no sacītā, viņš neatkāpsies.

— Labi, - sacīja d'Arlanjanc, — tā kā jūs nezināt, kur dzīvo jūsu kungs, tad nerunāsim vairs par to un šķirsimies kā draugi; te jums būs puspistola, iedzeriet uz manu veselību.

— Es, kungs nedzeru, teica Bazēns, augstprātīgi atvairīdams virsnieka roku. — Tas pieklājas tikai pasaulīgajiem.

— Neuzpērkamais! — norūca caur zobiem d'Artanjans. — Man nu gan neveicas!

Un, tā kā d'Artanjans, grimdams savos prātojumos, bija palaidis vaļā Bazēna svārku vīli, pēdējais pasteidzās to izmantot, ātri atkāpdamies un nozuzdams cellēs; taču arī tur viņš nejutās drošs, kamēr nebija aizvēris aiz sevis durvis.

Domās nogrimis, d'Artanjans nekustīgi stāvēja, cieši skatīdamies uz durvīm, kuras šķīra viņu no Bazēna; pēkšņi viņš sajuta, ka kāds viegli pieskaras viņa plecam.

Viņš pagriezās un lik (ikko neiekliedzās aiz pārsteiguma, bet tas, kurš bija pieskāries viņa plecam, pielikdams pirkstu pie lūpām, rādīja zīmi klusēt.

— Jūs esal šeit, mans dārgais Rošfor? — pusbalsī teica d'Artanjans.

— Šš… — pačukstēja Rošfors. — jūs zināt, ka esmu atbrīvots?

— Es uzzināju to no pirmām rokām.

— No kā tad?

— No Planšē.

— Kā, no Planšē?

— Protams. Jo tas bija viņš, kas jūs izglāba. Un tas, mans draugs, ir pierādījums tam, ka labs darbs nekad nav veltīgs darbs.

— Bet ko jūs šeit darāt?

— Atnācu pateikties Dievam, pateikties par savu atbrīvošanos.

— Bet kāpēc vēl? Man šķiet, ka jums vēl kaut kas ir padomā?

— Bet vēl — pie prelāta pēc norīkojuma; gribu uzzināt, vai nevaru kaut kā sariebt Mazarīni.

— Neprātis! Jūs atkal iespundēs Bastīlijā.

— Nu, nē! Par to es parūpēšos, apsolu jums. Es pārāk mīlu svaigu gaisu, — turpināja Rošfors, ieelpodams pilnas krūtis. — Es braukšu uz laukiem, ceļošu pa provincēm.

— Lūk, kā? Es arī braucu! — teica d'Artanjans.

— Vai tas būs nesmalkjūtīgi, ja jautāšu, kurp?

— Meklēt savus draugus.

— Kādus draugus?

— Tos pašus, par kuriem jūs mani vakar izjautājāt.

— Atosu, Porlosu un Aramisu? Jūs viņus meklēsit?

— Jā.

— Goda vārds?

— Kas te tik neticams?

— Nekas! Interesanti! Bet kā uzdevumā jūs tos meklēsit?

— Jūs nevarat iedomāties?

— Varu.

— Kā par nelaimi, es nezinu, kur viņi ir.

— Un jums nav iespējas uzzināt? Pagaidiet kādu nedēļu, pacentīšos ievākt ziņas, - teica Rošfors.

— Nedēļa — tas ir par ilgu, man viņi jāatrod trijās dienās.

— Trijās dienās — par maz, — teica Rošfors, — Francija ir pārāk liela.

— Nekas. Zināt, ko nozīmē vārds „vajag"? Ar šo vārdu daudz ko var paveikt.

— Bet, kad jūs sāksit meklēt?

— Jau esmu sācis.

— Vēlu veiksmi!

— Bet jums — laimīgu ceļu!

— Varbūt gadīsies ccļā satikties?

— Diezin, vai.

— Ziniet, to nevar paredzēt. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

— Paliekat sveiks!

— Uz. redzēšanos! Starp citu, ja Mazarīni mani atceras, tad pasakiet viņam, ka esmu lūdzis darīt viņam zināmu, ka drīz viņš varēs pārliecināties, vai esmu darbam tik nederīgs, kā viņš iedomājās.

Un Rošfors nozuda ar to sātanisko smaidu sejā, kurš agrāk lika d'Artanjanam nodrebēt; bet tagad d'Artanjans baiļu neizjūta, un arī pats pasmaidīja ar lādu rūglumu, kādu viņa sejā varēja izsaukt tikai atmiņas par vienu vienīgu gadījumu.

„Pazūdi, dēmon, un dari, ko gribi, — viņš nodomāja. — Tagad man viss vienalga: pasaulē nav otras Konslanees, un nekad nebūs".

Atskatijies, viņš ieraudzīja Bazēnu, kurš, jau novilcis dievkalpojuma rituāla drēbes, sarunājās ar to pašu atslēgu glabātāju, pie kura bija griezies pašā sākumā d'Artanjans, ienākdams šajā dievnamā.