Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Gluži otrādi, — teica d'Artanjans, — es patiešām esmu ļoti priecīgs, ka Rošfors ir brīvībā. Bet tev, kā pats saproti, ja tu tagad nokļūsi karaļa kareivju rokās, no karātavām neizbēgt.

— Kas gan to nesaprot! Velns lai parauj! — iesaucās Planšē. — Tieši tas jau mani ari uztrauc; tāpēc es arī tā nopriecājos, ka tiku pie jums; ja tikai jūs gribētu mani paslēpt, tad neviens cits to nespētu izdarīt labāk par jums.

— Jā, — noteica d'Artanjans, — man jāsaka, ka man nav iebildumu, kaut arī es riskēju ne vairāk un nemazāk kā zaudēt savu leitnanta vietu, ja kāds uzzinās, ka es slēpju sazvērnieku. ~~

— Ak, mans kungs, jūs taču zināt, ks es jūsu dēļ savu dzīvību nežēlotu.

— Tu varētu vēl piebilst, ka esi to darījis ne vienu reizi vien, Planšē. Es mēdzu aizmirst tikai to, ko gribu aizmirst. Bet šos gadījumus es gribu vienmēr atcerēties. Bet tagad sēdies un mierīgi paēd; es redzu, cik izteiksmīgi tu laiku pa laikam skaties uz manu vakariņu paliekām.

— Jā, kungs, tā tas ir; izrādījās, ka kaimiņbufete nav pilna ar ēdamlietām, bet kopš vakardienas esmu ēdis tikai gabalu maizes ar ievārījumu. Kaut arī man nemaz nav iebildumu pret saldumiem, it sevišķi, kad tos pasniedz laikā un vielā, šoreiz, man vakariņas šķita pārāk trūcīgas.

— Nabadziņš! — teica d'Artanjans. — Nu, ēd, ēd!

— Ak, mans kungs, tā jūs man otrreiz glābjat dzīvību!

Planšē, piesēdies pie galda, ņēmās ēst, lāpai kā to bija darījis vecos labos laikos Kapraču ielā.

D'Artanjans staigāja pa istabu turp un atpakaļ, mēģinādams izdomāt, kādu labumu varētu gūt no Planšē dotajā brīdī.

Pa to laiku Planšē cītīgi pūlējās, lai atgūtu vakardienas zaudējumu.

Beidzot, atstūmis šķīvi, dziļi ievilkdams elpu, viņš skaļi nopūtās — ar tāda cilvēka izskatu, kurš ielicis drošus pamatus, tagad būtu gatavs ļauties arī nelielai atpūlai.

— Nu, teica d'Artanjans, nolēmis, ka laiks ķerties vērsim pie ragiem, — sāksim visu no sākuma: vai tev ir zināms, kur atrodas Atoss?

— Nē, mans kungs, — atbildēja Planšē.

— Velns! Bet vai tev nav zināms, kur ir Portoss?

— Arī ne.

— Velns, kas velns! Bet. Aramiss?

— Nav ne mazākās jausmas.

— Velns! Velns! Velns!

— Bet, — blēdīgi ierunājās Planšē, — man ir zināms, kur atrodas Bazēns.

— Kā? Tu zini, kur ir Bazēns?

— Jā, mans kungs.

— Kur tad viņš ir?

— Dievmātes katedrālē.

— Bet ko viņš dara Dievmātes katedrālē?

— Viņš ir baznīcas kalps.

— Bazēns Dievmātes katedrāle par baznīcēnu? Tu esi par to pārliecināts?

— Pilnīgi. Es pats viņu tur redzēju un runāju ar viņu.

— Un, jādomā, ka viņš zinās, kur atrodas viņa bijušais kungs?

— Bez. šaubām.

D'Artanjans, brīdi padomājis, paņēma apmetni, zobenu un devās uz durvīm.

— Mans kungs! — žēlabaini iesaucās Planšē. — Vai tiešām jūs mani pametat! Saprotiet taču: bez jums man nav neviena, uz ko es varētu tā paļauties.

— Bet šeit tevi neviens nemeklēs, — atbildēja d'Artanjans.

— Bet, ja nu te kāds ienāk? — teica uzmanīgais Planšē. — Neviens taču neredzēja mani šeit ienākam, un jūsu mājnieki var mani noturēt par zagli.

— Tas tiesa, — atteica d'Artanjans. — Paklausies, tu zini kādu nomales dialektu?

— Jā, mans kungs, es zinu vēl vairāk: veselu valodu, — teica Planšē, — es runāju flāmu valodā.

— Kur tu, velns lai parauj, paspēji to iemācīties?

— Artuā provincē, kur tiku kādreiz cīnījies veselus divus gadus. Klausieties: „Goeden morgen, myn heer! Ik ben begeerav te weetcn the ge send heets omstand".

— Ko tas nozīmē? ^

— ,.Labdien, mans kungs, atļaujiet apvaicāties par jūsu veselības stāvokli".

— Un to jūs saucat par valodu! - iesaucās d'Artanjans. — Bet lai! Tā ari noderēs.

Viņš piegāja pie durvīm, pasauca kalpu un lika pasaukt daiļo Madlēnu.

— Ko jūs darāt, mans draugs, - iesaucās Planšē. — Jūs gribat uzticēt noslēpumu sievietei?

— Esi mierīgs, viņa ncizpļāpāsies.

Šajā mirkli ienāca saimniece. Viņa ieskrēja ar līksmu seju, cerēdama salikl d'Artanjanu vienu, bet, ieraugot Planšē, izbrīnīdamās kāpās atpakaļ.

— Mīļo saimniecīl, — teica d'Artanjans, — ieteicu jums jūsu brāli, tikko kā iebraukušu no Flandrijas; es viņu ņemu uz dažām dienām savā dienestā.

— Manu brāli? — iesaucās pārsteigtā saimniece.

— Apsveicinieties taču ar savu māsu, māster Petcr.

— Wilkom, zuster! - teica Palnšē.

— Cioeden day, hrocr!* — atbildēja pārsteigtā saimniece.

— Lūk, kas par lietu, — d'Artanjans runāja tālāk, — šis cilvēks ir jūsu brālis, kuru jūs varbūt arī nepazīstat, bet par to labi pazīstu es; viņš ir atbraucis no Amsterdamas; es tagad aiziešu, bet jums vajag viņu apģērbt; kad es pēc stundas atgriezīšos, jūs man to stādīsit priekšā, un kaut arī viņš neprot franciski ne vārda, es pēc jūsu ieteikuma un lūguma paņemšu viņu savā dienestā, par cik nav manos spēkos jums kaut ko atteikt. Sapratāt?

— Pareizāk, es nojaušu, ko jūs vēlaties, un ar to jau man pilnīgi pietiek, — atbildēja Madlēna.

— Jūs esat brīnišķīga sieviete, manu saimniecit, un es paļaujos uz jums.

To teicis, d'Artanjans pamirkšķināja ar aci Planšē un devās uz Dievmātes

katedrāli.

D'Artanjans gāja pa Jauno tillu, priecādamies par to, ka ir atguvis Planšē. Un, lai cik viņš šobrīd bija vajadzīgs vecajam draugam, tomēr, viņam Planšē bija daudz vairāk vērts. Tik patiešām, nekas šajā brīdī viņam nevarēja būt patīkamāks, kā atkal dabūt savā rīcībā drosmīgo un atjautīgo sulaini. Jādomā gan, ka Planšē ilgi vis neiznāks viņam kalpot; vēlāk, atgriezies pie saviem pienākumiem Mainītāju ielā, Planšē uzskatīs sevi par

Sveicināta, māsa! — Labdien, brāli!

viņa, d'Artanjana parādnieku, tāpēc, ka d'Artanjans bija izdarījis viņam šo pakalpojumu paslēpis to pie sevis, lā izglābdams viņam dzīvību; bcl d'Artanjanam bija ļoti vēlanfas labas attiecības ar pilsētniekiem tieši šajā laikā, kad tie gatavojās sākt karu ar galmu. Viņam būtu savs cilvēks ienaidnieku nometnē; bet tāds cilvēks, kā d'Artanjans, jau nu gan pratīs izmantot situāciju.

Tādā noskaņojumā, būdams apmierināts ar savu likteni, un ar sevi pašu, d'Artanjans pienāca pie Dievmātes katedrāles.

Viņš uzkāpa pa paaugstinājuma kāpnēm, iegāja dievnamā un jautāja baznīcas atslēgu glabātājam, kurš tobrīd uzkopa celli, vai tas nepazīst Bazēna kungu.

— Bazēna kungu? Ķesteri? — tas pārjautāja.

— Jā, to pašu.

— Tad viņš, lūk, piekalpo pie svētkalpojuma, šeit pat Dievmātes katedrālē.

D'Artanjans aiz prieka nodrebēja.

Neskatoties uz Planšē pārliecību, d'Artanjans ne visai ticēja, ka viņam patiešām izdosies atrast Bazēnu; bet nu, dabūjis rokās pavediena vienu galu, viņš vairs nešaubījās, ka dabūs arī nākošo.

Viņš nometās ceļos ar seju pret kapelu, lai neizlaistu Bazēnu no acīm.

Par laimi nolika īss dievkalpojums un tam drīz vajadzēja beigties. D'Artanjans, kurš bija aizmirsis visas lūgšanas un nebija iedomājies paņemt lūgšanu grāmatu, tagad ceļos stāvēdams, vienkārši skatījās uz Bazēnu.

Savā jaunajā ietērpā Bazēns izskatījās, varētu (eikl, tikpat .cēls, cik svētlaimīgs. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš ir sasniedzis, vai tikpat kā sasniedzis, savu vēlmju robežu. Apsudrabotā nūjiņa sveču aizdedzināšanai, kuru viņš turēja rokā, likās viņam tikpat svēta un vērtīga kā maršala zizlis, kuru Kondē iesvieda, ber varbūt arī neiesvieda, ienaidnieka karapulka rindās Freiburgas cīņu laikā.