Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Artanjans atvēra veco lādīti, kura stāvēja istabas kaktā un bija pilna ar veciem pergamentiem, kas attiecās uz d'Artanjana īpašumiem, kuri sen jau bija zuduši viņa priekštečiem, un, pēkšņi, viņš priekā iekliedzās. D'Artanjans pazina Portosa plašo rokrakstu, bet zem tās dažas karakulrindiņas, kuras bija veidojusi viņa cienījamās dzīvesbiedres sakaltusi roka.

D'Artanjans netērēja laiku vēstules pārlasīšanai, kuras saturs viņam bija zināms, bet pievērsa visu uzmanību tikai adresei.

Adrese bija šāda: „Di Vallona pils".

Portosam nebija nācis pat prātā dot tuvākus norādījumus. Savā pašpārliecinātajā prātā, viņš domāja, ka visa pasaule pazīst pili, kurai viņš devis savu vārdu.

— Nolāpītais lielībnieks! — iesaucās d'Artanjans. — Viņš nemaz nav mainījies. Bet man tieši no viņa būtu vajadzējis sākt, kaut vai tādēļ, ka viņš, mantojis no Koknāra astoņi simti tūkstošus livru, nepazīst naudas trūkumu. Eh, tā vislabākā man tieši var pietrūkt!

Atoss stipri dzēra, varbūt būs pavisam nodzēries.

Kas attiecas uz Aramisu, tad viņš būs aizņemts tikai ar savu dievbijību.

D'Artanjans vēlreiz uzmeta skatienu vēstulei. Tur bija piebilde, kas skanēja šādi:

„Ar šo pašu pastu nosūtu vēstuli mūsu cienījamam draugam Aramisam uz viņa klosteri".

— Uz viņa klosteri? Teicami. Bet uz kādu klosteri? Parīzē vien to ir divi simti. Bet Francijā trīs tūkstoši. Pie tam vēl iespējams, ka, iestājoties klosterī, viņš trešo reizi būs manījis savu vārdu. Ak, ja es būtu bijis stiprs dievvārdos, ja es varētu vismaz atcerēties tēžu priekšmetu, to tēžu, kurus viņš tik cītīgi apsprieda Krcvkerā ar kirē no Mondidjē un jezuītu klostera priekšnieku, tad es tagad varētu apjēgt, kādai doktrīnai viņš devis priekšroku, un, spriežot pēc tās, varētu izlemt, kādam svētajam viņš būtu Varējis ziedot savu dzīvi. Varbūt man aiziet pie kardināla un palūgt, lai iedod man caurlaidi visos iespējamos klosteros, tai skaitā arī sieviešu? Tā ir vērtīga doma, jo, iespējams, ka viņš, kā reiz Ahilejs, ir devies tieši turp. Jā, bet tas nozīmētu jau no paša sākuma atzīt sevi par bezspēcīgu un no pirmā soļa zaudēt cieņu kardināla acīs.

Garīdzniecības pārstāvji mēdz būt apmierināti tikai tad, kad viņu dēļ veic neiespējamo.

„Ja tas būtu bijis iespējams, tad es pats to būtu paveicis", — tā viņi saka.

Un viņiem ir taisnība.

Bet mēs nesteigsimies un padomāsim. No viņa es arī esmu kādreiz saņēmis vēstuli, kurā viņš lūdza no manis kādu pakalpojumu, un kuru es, protams, izdarīju sava drauga labā. Jā, bet kur gan es nogrūdu šo vēstuli?

Brīdi padomājis, d'Artanjans piegāja pie pakaramā, kur karājās viņa vecās drēbes, un sāka tur meklēt savu 1648.gada tērpu, un tā kā mūsu d'Artanjans bija kārtīgs puisis, tad patiešām, tas tur arī atradās. Pameklējis pa kabatām, viņš izvilka papīrīti, kas izrādījās Aramisa vēstule.

«Godātais d'Artanjana kungs, — rakstīja Aramiss, — daru jums zināmu, smu sastrīdējies ar kādu muižnieku, kurš nozīmēja man divkauju

šovakar Karaliskajā laukumā; tā kā es piederu pie garīdznieku kārtas un šī lieta man var ļoti kaitēt, ja to kādam darīšu zināmu, ne tik uzticamam draugam kā jūs, tāpēc lūdzu jūs būt par manu sekundantu.

Uznāciet laukumā no Svētās Katrīnas ielas un zem otrā luktura jūs satiksit jūsu pretinieku. Es ar savējo būšu zem trešā.

Jūsu Aramiss".

Šoreiz nebija pateikts pat uz redzēšanos.

D'Artanjans mēģināja atcerēties tā laika notikumus; viņš ieradās laukumā, satika tur norādīto pretinieku, kura vārds tā arī netika pateikts, veikli ar zobenu ievainoja to rokā un devās pie Arainisa, kurš, paveicis arī savu darāmo, nāca viņam pretī.

— Gatavs, — teica Aramiss. — Šķiet, es piebeidzu šo nelieti. Nu, mīļais draugs, ja jums radīsies vajadzība pēc manis, tad ziniet — esmu vienmēr jūsu rīcībā.

Un, paspiedis d'Artanjanam roku, Aramiss nozuda zem arkām.

Izrādījās, ka d'Artanjans zināja par Aramisa atrašanās vietu tikpat daudz, cik par Atosa un Portosa uzturēšanās vietām, tāpēc šī lieta viņam sāka likties stipri sarežģīta; pēkšņi, tam šķita, it kā viņš būtu sadzirdējsi savā istabā plīstam logu stiklu.

Viņš tūdaļ iedomājās savu naudas maisiņu un, nekavējoties, metās pie sava skapīša. Viņš patiešām nebija kļūdījies: tai brīdī, kad viņš ienāca savā istabā, kāds kāpa iekšā pa logu.

— Ahā, nelieti! — iekliedzās d'Artanjans, noturēdams to par zagli un- ķerdamies pēc zdbens.

— Mans kungs! - lūdzoši iesaucās svešnieks.— Dieva dēļ, lieciet zobenu makstī un nenogaliniet mani, pirms neesat uzklausījis. Es neesmu zaglis nepavisam nē! Esmu godīgs un pārticis pilsonis, man pieder personīgā māja. Mani sauc… ak, vai tas var būt? Nē, nē, es nešaubos, jūs esat d'Artanjana kungs.

— Un tas esi tu, Planšē? — iesaucās leitnants.

— Esmu jūsu rīcībā,' - atsaucās Planšē, starodams priekā, — ja vien es vēl varu būtu noderīgs.

— Viss var būt, — teica'd'Artanjans. — Bet kāda velna pēc tu ložņā pa jumtiem pulkstens septiņos no rīta, pie tam vēl janvāra mēnesī?

— Mans kungs, — teica Planšē,— jums vajadzētu zināt… kaut gan patiesībā, jums nemaz to nevajadzētu zināt.

— Kas par lietu? - jautāja d'Artanjans. - Bet, lūdzu, vispirms piesedz Ipgu ar dvieli un aizvelc aizkaru.

Planšē paklausīja.

Tagad stāsti! — pavēlēja d'Artanjans.

— Kungs, sakiet vispirms, — iejautājās piesardzīgais Planšē, — kādas ir jūsu attiecības ar dc Rošfora kungu?

— Lieliskas! Un kā vēl! Viņš tagad ir viens no maniem labākajiem draugiem!

— Jo labāk!

— Bet kāds sakars Rošforam ir ar tavu šāda veida ienākšanu manā istabā?

— Redzat, mans kungs… Vispirms man jums jāsaka, ka de Rošfora kungs atrodas…

Planšē sastomījās.

— Velns lai parauj! — atkal iesaucās d'Artanjans, — es labi zinu, ka viņš atrodas Bastīlijā.

— Tas ir, viņš tur bija, — teica Planšē.

— Kā tas ir - bija? — iekliedzās d'Artanjans. - Vai tiešām viņam būtu palaimējies izbēgt?

— Ak, mans kungs! — savukārt iesaucās Planšē. — Ja tā, pēc jūsu domām ir laime, tad viss ir kārtībā. Tādā gadījumā man jums jāsaka, ka vakar uz Bastīliju pēc Rošfora kunga tika sūtīts…

— Velns parāvis, es to lieliski zinu, jo pats braucu viņam paka}.

— Bet, viņam par laimi, ne jūs vedāt viņu atpakaļ; tāpēc ka, ja es būtu redzējis jūs starp konvojieriem, tad, ticiet man, es jūs pārlieku cienu, lai…

— Beidz taču, lops tāds! Stāsti, kas noticis!

— Noticis ir, lūk, kas! Vakar vakarā, kad Vecpilsētā pie Skavu ielas, de Rošfora kunga kariete lauzās cauri ļaužu pūlim un apsardze mēģināja šo pūli izklīdināt, lai kaut cik atbrīvotu ceļu karietei, sacēlās neapmierinātu ļaužu rūkoņa; arestants, nolēmis, ka ir īstais brīdis bēgšanai, nosaucis savu vārdu, sāka saukt pēc palīdzības. Gadījās, ka es tajā brīdī atrados blakus karietei, un, izdzirdis grāfa de Rošfora balsi, atcerējos, ka reiz. viņš bija mani iecēlis paf Pjemontas pulka seržantu. Es uzsaucu pūlim, ka šis gūsteknis ir hercoga Befora draugs. Te nu ļaudis metās klāt karietei, apturēja zirgus, pūlis atstūma apsardzi. Es paspēju atraut karietes durtiņas, un Rošfora kungs paspēja izlekt no karietes un nozust pūlī. Kā par nelaimi šajā brīdī parādījās patruļa; tā pievienojās konvojam un viņi visi metās mums virsū. Es atkāpos līdz Tiktonijas ielai, bet viņi dzinās man pa pēdām pakaļ; es ieskrēju kaimiņmājā, to tūdaļ aplenca un pārmeklēja, bet, protams, veltīgi, — piektajā stāvā es satiku kādu līdzjūtīgu būtni, kas paslēpa mani starp diviem madračiem. Visu nakti, vai gandrīz visu nakti, es pavadīju savā slēptuvē, bet iedomājies, ka nākošajā dienā viņi varētu atsākt mājas pārmeklēšanu, rīta agrumā izlīdu no tās, un nolaidies pa notekcauruli uz citas mājas jumta, es nolēmu sameklēt izeju kādā no tuvākajiem namiem, kurš nebūtu aplenkts. Lūk, mans stāsts, un, goda vārds, mans kungs, es būšu izmisumā, ja izrādīsies, ka jums viss tas nav pa prātam.