Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Tātad izlemts, — kardināls turpināja, — jūs braucat…

— Jā, monsinjor.

— Rakstiet man katru dienu, lai es zinu, kā jums veicas.

— Noteikti, monsinjor.

— Lieliski. Starp citu, kā sauc jūsu draugus?

— Kā sauc manus draugus? — pārjautāja d'Artanjans, negribēdams vēl līdz galam uzticēties kardinālam.

— Jā. Jo kamēr jūs meklēsit, es savukārt arī ievākšu ziņas un varbūt kaut ko uzzināšu.

— Grāfs de La Fērs, vai Atoss; di Vallona kungs, vai Portoss; un kavalieris d'Erblē, tagad abats d'Erblē, vai Aramiss.

Kardināls pasmaidīja.

— Senu dzimtu jaunākās atvases, — teica viņš, — iestājušies musketieros ar izdomātiem vārdiem, lai nekompromitētu savus tuviniekus. Gari zobeni un tukši naudasmaki — zināma lieta.

- Ja, Dievs dos, šie zobeni jums pakalpos, monsinjor, — atbildēja d'Artanjans, — tad uzdrīkstēšos novēlēt, lai jās eminences maciņš kļūtu vieglāks, bet viņu smagāki, tāpēc ka ar šiem trim cilvēkiem un mani, jūs, jūsu eminence, apgriezīsit uz augšu ar kājām visu Franciju un pat visu Eiropu, ja jums tas labpatiks.

— Lielībā gaskonieši var sacensties tikai ar itāliešiem, — iesmiedamies teica Mazarīni.

— Visādā gadījumā, — atteica d'Artanjans, pasmaidīdams tāpat kā kardināls, — viņi pārspēs tos zobenu cīņās.

Un, saņēmis atvaļinājumu, kurš tūdaļ tika viņam piešķirts un paša Mazarīni parakstīts, d'Artanjans izgāja.

Tikko ticis līdz pagalmam, d'Artanjans tuvākā luktura gaismā ieskatījās naudas maisiņā.

— Sudrabs, — viņš nicīgi nomurmināja, — tā jau es domāju! Ak, Mazarīni, Mazarīni, tu man neuzticies. Jo ļaunāk tev pašam, - tas nenesīs tev laimi.

Pa to laiku kardināls labpatikā berzēja rokas. Simts pistolas, — viņš murmināja, — simts pistolas!

— Simts pistolas — un es zināšu noslēpumu, par kuru Rišeljē būtu samaksājis divdesmit tūkstošus ekiju. Neskaitot šo dimantu, — piebilda viņš, labpatikā vērodams gredzenu, kuru bija paturējis sev, tai vietā, lai

atdotu d'Artanjanam, — neskaitot šo dimantu, kurš maksā vismaz desmittūkstoš livru.

Un kardināls devās uz savu istabu, būdams ļoti apmierināts ar šo vakaru, kurš sagādāja viņam tik izdevīgu darījumu; viņš ielika gredzenu lādītē, pārpildītu ar dažādiem briljantiem; kardinālam piemita vājība pret briljantiem; tad viņš pasauca Bernuīnu, lai tas viņu izģērbtu un devās pie miera, nedomādams vairs ne par kliedzieniem un trokšņiem uz ielām, ne par šāvieniem, kas arvien vēl skanēja dažādos Parīzes nostūros, kaut pulkstens jau rādīja pusnakts stundu.

D'Artanjans tajā laikā gāja uz Tiktonijas ielu, kur viņš dzīvoja viesnīcā „ Kaziņa".

Tagad pateiksim dažos vārdos, kāpēc d'Artanjans sev par dzīvesvietu izvēlējās tieši šo viesnīcu.

Diemžēl, no tā laika, kopš mēs ar jums šķīrāmies romānā „Trīs musketieri" no d'Artanjana Kapraču ielā No 12, bija daudz kas izmainījies un atgadījies, bet galvenais bija pagājuši divdesmit gadi.

Ne jau tas, ka d'Artanjans nebūtu pratis izmantot apstākļus, bet tas, ka paši šie apstākļi bija d'Artanjanam nelabvēlīgi. Laikā, kad viņš dzīvoja ar saviem draugiem vienu kopīgu dzīvi, viņš bija jauns, cerību pilns sapņotājs. Tā bija viena no tām smalkajām, viegli iespaidojamām dvēselēm, kuras viegli piesavinās citu cilvēku labās īpašības. Atoss viņu saistīja ar savu lepno pašapziņu, Portoss — ar straujumu un degsmi, Aramiss — ar savu izsmalcinātību.

Ja d'Artanjans būtu turpinājis dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem, viņš būtu kļuvis pai slavenu un ievērojamu cilvēku.

Bet Atoss pirmais pameta viņu, pārccldamies uz savu nelielo muižu, kas atradās Bluā tuvumā, un kuru viņš bija mantojis; pēc tam aizgāja Portoss, kurš apprecēja savu prokurori; kā pēdējais pazuda Aramiss, lai pieņemtu Svēto vakarēdienu un kļūtu par abatu.

Un tā d'Artanjans, kurš savu nākotni vienmēr bija iedomājies nesaraujami saistītu ar savu biedru likteņiem, pēkšņi kļuva vientuļš un bezpalīdzīgs; viņam nepietika drosmes, lai viens turpinātu ceļu, pa kuru ejot, pēc viņa domām, viņš būtu varējis kaut ko sasniegt; ja nu vienīgi ar nosacījumu, ka katrs no viņa draugiem dotu viņam, ja tā var izteikties, kaut mazu daļiņu no savas enerģijas, būtības un talanta, ar kuru debesis tos bija apbalvojušas.

Pēc leitnanta pakāpes iegūšanas d'Artanjana vientulības un pamestības izjūta tikai vēl padziļinājās.

Viņš nebija no dabas tāds aristokrāts kā piemēram Atoss, lai viņa priekšā atvērtos ievērojamu ļaužu durvis; viņš nebija tik slimīgi godkārīgs kā Portoss, lai censtos citiem iestāstīt, ka apgrozās augstākajā sabiedrībā; nebija tik vitāli trausls un izsmalcināts kā Aramiss, lai spētu dzīvot savā dabiskajā neatkarības pasaulē, smeļot to no sevis. Kādu laiku smeldzošās atmiņas par Bonasjē kundzi ienesa jaunā cilvēka dvēselē zināmu skumju poēziju; bet tāpat kā viss šajā pasaulē, šīs gailošās atmiņas maz-pamazām dzisa: garnizona dzīve liktenīgā veidā atstāj iespaidu pat uz izcili stingrām un rūdītām dvēselēm.

No diviem pretstatiem, kas veidoja d'Artanjana personību, materiālais pirmsākums maz-pamazām ņēma virsroku un, pats to nemanīdams, d'Artanjans, kurš nekad savā dzīvē nebija redzējis neko vairāk par kazarmām un kara nometnēm, gadiem ilgi „nenokāpdams no zirga", kļuva par to, ko mūsdienās sauc par īstu dieninieku.

Viņš nebija zaudējis iedzimto prāta asumu un atjautību. Tieši otrādi, šis prāta asums varbūt pat vēl palielinājās; it īpaši uz parupjās ārējās čaulas tas kļuva vēl redzamāks.

Taču viņš virzīja savu prātu nevis uz lielām lietām un dižiem sasniegu­miem, bet, tieši otrādi, piegrieza vērību visniecīgākajiem dzīves sīkumiem, uz materiālo labklājību, pie tam vēl — kareivja manierē; citiem, vārdiem runājot, viņš gribēja, lai viņam būtu labs dzīvoklis, labs ēdiens un laba saimniece.

Un visu to d'Artanjans bija atradis pirms sešiem gadiem Tiktonijas ielā, viesnīcā ar nosaukumu „Kaziņa".

Jau kopš pirmajām viņa ierašanās dienām šajā viesnīcā, tās saimniece, skaista, gadus divdesmit piecus vai divdesmit sešus veca flāmiete, iemīlējās viņā ne pa jokam. Vieglajam flirtam stipri traucēja viņas nesaticīgais vīrs, kuru d'Artanjans vismaz reižu desmit draudēja caurdurt ar savu zobenu.

Te kādā jaukā rītā šis vīrs pazuda, pirms tam slepeni pārdodot dažas vīna mucas un paķerot līdzi mājās esošās dārglietas un naudu. Visi domāja, ka viņš ir nomiris; it īpaši uz to, ka viņš šķīries no šīs pasaules, pastāvēja viņa sieva, kurai bija iepatikusies doma būt par atraitni.

Pēc triju gadu kopdzīves, kuru d'Artanjans nemaz nevēlējās pārtraukt, un atrazdams katru nākamo gadu, jo patīkamāku: gan dzīvoklī, gan saimniecē, gan uzturā, vēl ņemot vērā, ka viņa visu deva viņam uz parāda, un pēkšņi, šī pati saimniece, izvirzīja neiedomājamas pretenzijas, ka gribot paliki par viņa sievu un piedāvāja d'Artanjanam viņu apprecēt. '

— Nu, nē! — atbildēja d'Artanjans. — Divvīrība, mīļā? Nē, nē! Tas nav iespējams!

— Bet viņš ir miris, esmu par to pārliecināta.

— Viņš bija diezgan stūrgalvīgs mazais, un viņš atgriezīsies, lai mūs pakārtu.

— Nu, bet ja viņš atgriezīsies, jūs viņu nogalināsit; jūs esat tik ļoti veikls un drosmīgs.

— Oho, manu dūjiņ! Tas ir ātrākais variants nokļūt uz karātavām.