Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Ministra laipnais tonis d'Artanjanu sajūsmināja.

— Hm… — viņš norūca, — vai tiešām taisnība parunai, ka laime atnāk sapnī?

— Sekojiet man, kungs! — teica Mazarīni.

— Tā, tā, — murmināja d'Artanjans, — Rošfors ir turējis vārdu; tikai, velns parāvis, kur tad palicis viņš pats?

Viņš ieskatījās visos kabineta kaktos, taču Rošforu nekur nemanīja.

— D'Artanjana kungs, — teica Mazarīni, ērtāk iekārtodamies savā krēslā, — jūs vienmēr man likāties drosmīgs, atjautīgs un lielisks cilvēks.

..Iespējams, — nodomāja d'Artanjans, — tikai ilgi gan viņš gatavojās, lai man to pateiktu".

Taču tas netraucēja viņam zemu paklanīties, pateicoties kardinālam par komplimentu.

— Tad nu, — teica Mazarīni, — ir pienācis laiks iikt lielā jūsu spējas un izcilās īpašības.

Virsnieka acīs kā zibens uzzibsnīja prieks, bet viņš tūdaļ to nodzēsa, jo nevarēja vēl zināt, ko īsti Mazarīni ar to domā.

— Pavēliet, monsinjor, — viņš teica, — esmu gatavs pakalpot jūsu eminencei.

— D'Artanjana kungs, — turpināja Mazarīni, — iepriekšējās valdīšanas laikā jūs veicāt tādu varoņdarbus…

— Jūs esat ļoti laipns, monsinjor, to atcerēdamies. Tiesa gan, es cīnījos un ne bez. panākumiem…

— Es runāju ne par jūsu kara varoņdarbiem, — teica Mazarīni, — jo kaut arī tie atnesa jums slavu, jūs tomēr tos pārspējāt ar citiem.

D'Artanjans likās izbrīnījies.

— Kāpēc jūs neatbildat? — jautāja Mazarīni.

— Es gaidu, monsinjor, kad jums labpatiksies paskaidrot man, par kādiem varoņdarbiem jums labpatīk runāt.

— Es runāju par kādu piedzīvojumu… Bet jūs jau labi zināt, ko es gribu teikt.

— Diemžēl, nē, monsinjor! — atbildēja d'Artanjans.

— Jūs esat kautrīgs — jo labāk! Es runāju par gadījumu ar karalieni, par dimanta rotaslietām, par ceļojumiem, ko jūs veicāt kopā ar jūsu trim draugiem.

„Tad, lūk, kas par lietu! — nodomāja d'Artanjans. — Vai tikai tas nav slazds? Te jābūt uzmanīgam."

Un viņa sejā parādījās tāda neizpratne, ka viņu būtu varējuši apskaust pat Mcndori un Belrozs, divi labākie tā laika aktieri.

— Teicami! — smiedamies teica Mazarīni. — Bravo! Ne velti man tika teikts, ka jūs esat tieši tāds cilvēks, kāds man ir vajadzīgs. Nu, bet ko jūs varētu izdarīt manā labā?

— Visu, monsinjor, ko jūs man pavēlēsit, — atbildēja d'Artanjans.

— Vai jūs izdarītu manis dēļ to, ko «reiz izdarījāt kādas karalienes dēļ? ,

„Iespējams, viņš grib mani piespiest izpļāpāties, — nodomāja

d'Artanjans. - Nu, bet mēs pacīnīsimies. Nebūs taču viņš viltīgāks par Rišeljē, velns lai parauj!"

— Karalienes dēļ, monsinjor? Es nesaprotu?

— Jūs nesaprotat, ka man esat vajadzīgs jūs un jūsu trīs draugi?

— Kādi trīs draugi, monsinjor?

— Tie, kas jums bija toreiz;

— Toreiz, monsinjor, — atbildēja d'Artanjans, — man bija nevis trīs, bet vismaz pussimts draugu. Divdesmit gadu vecumā cilvēks visus uzskata par draugiem.

— Labi, labi, virsnieka kungs, — teica Mazarīni. — .Noslēpumainība — laba lieta. Bet, skatieties tikai, lai jums šodien nenāktos nožēlot pārlieko noslēpumainību.

— Pitagors saviem mācekļiem lika klusēt piecus gadus, monsinjor, lai iemācītu tiem klusēt tad, kad tas būs vajadzīgs.

— Bet jūs klusējat divdesmit gadus. Par piecpadsmit gadiem vairāk, nekā tas lika prasīts no filozofa-pitagorieša, un tas, man šķiet, ir pilnīgi pietiekoši. Šodien jūs varat runāt, jo pati karaliene atbrīvo jūs no zvēresta.

— Karaliene? — jautāja d'Artanjans, un šoreiz viņa izbrīns bija īsts.

— Jā, karaliene! Un par pierādījumu tam, ka es runāju viņas vārdā, viņa pavēlēja parādīt jums šo dimantu, kurš, pēc viņas domām, jums būs pazīstams un kuru viņa kādreiz atpirka no dez Esāra kunga.

Un Mazarīni pastiepa roku leitnantam, kurš nodrebēja, pazinis gredzenu, kuru reiz pilsētas rātes ballē karaliene bija viņam dāvājusi.

— Tiesa,— atbildēja d'Artanjans, — es pazīstu šo dimantu, tas piederēja karalienei.

— Nu, jūs redzat, ka es runāju viņas vārdā. Atbildiet taču man, un nespēlējiet komēdiju. Es jums teicu un vēlreiz, atkārtoju: runa ir par jūsu likteni.

— Patiešām, monsinjor, man nepieciešams parūpēties par savu likteni. Jūs, jūsu eminence, tik ilgi bijāt mani aizmirsis!

— Pietiks ar nedēļu, lai atgūtu zaudēto. Tātad, jūs pats esat šeit, bet kur ir jūsu draugi?

— Nezinu, monsinjor.

— Kā — nezināt?

— Nezinu; mēs sen šķīrāmies, tāpēc ka viņi visi trīs pameta karadienestu.

— Bet kur jūs viņus atradīsit?

— Tur, kur viņi būs. Tā jau ir mana rūpe.

— Labi. Jūsu noteikumi?

— Naudu, monsinjor, naudu tik daudz, cik būs ncpiecicšanis mūsu darījumiem. Es ļoti labi atceros, kādi šķēršļi mēdza atgadīties mūsu ceļā naudas trūkuma dēļ, un, ja nebūtu bijis šī dimanta, kuru es biju spiests pārdot, mēs būtu palikuši pusceļā.

— Veļas lai parauj! Naudu! Un pie tam daudz! — iesaucās Mazarīni. - Lūk, ko jūs gribējāt, virsnieka kungs. Bet vai jūs zināt to, ka valsts kasē naudas nav?

— Tad dariet, monsinjor, kā es reiz darīju: pārdodiet karaliskos dimantus; un, ticiet man, nav vērts skopoties: ar mazu naudu lielas lielas grūti veicamas.

— Labi, — tcica Mazarīni, — mēs mēģināsim apmierināt jūs.

„Rišeljē, — nodomāja d'Artanjans, — jau būtu iedevis man piecsimt

pistolus rokasnaudu."

— Tātad jūs kalposit man?

— Jā, ja mani draugi tam piekritis.

— Bet viņu atteikšanās gadījumā es varu ar jums rēķināties?

— Viens pals es līdz šim vēl neko lādzīgu netiku izdarījis, — atteica d'Artanjans.

— Tad meklējiet viņus.

— Ko man viņiem teikt, lai los ieinteresētu kalpot jūsu eminencei?

— Jūs viņus labāk pazīstat, tāpēc soliet katram pēc viņa vēlmēm un rakstura.

— Ko es varu solīt?

— Ja viņi man pakalpos tā kā kalpoja karalienei, tad mana pateicība būs žilbinoša.

— Ko mēs darīsim?

— Visu, jo jūs, redzams, esal uz visu spējīgi.

— Moīisinjor, uzticoties cilvēkiem un vēloties, lai tie uzticas jums, nepieciešams viņus labāk informēt, nekā to pašlaik dara jūsu eminence.

, — Kad pienāks laiks rīkoties, — Mazarīni pārtrauca viņu, — esat mierīgs, jūs visu dabūsit zināt.

— Bet līdz tam laikam?

— Gaidiet un meklējiet jūsu draugus.

— Monsinjor, viņu, iespējams, Parīzē jau sen vairs nav. Man nāksieit ceļot. Taču es esmu vienkāršs leitnants, musketieris, bet ceļošana prasa lielus līdzekļus.

— Manos nolūkos nav, — teica Mazarīni, — lai jūs parādīlos lielā izšķērdībā un greznībā, jo mani plāni, prasa pēc noslēpumanības un var ciest no tā, ja ap jums būs pārlieku daudz ļaužu.

— Un tomēr, monsinjor, es nevaru ceļot pa savu algu, tā kā neesmu to saņēmis jau trīs mēnešus; uz iekrājumu rēķina es arī nevaru ccļot, tā ka divdesmit gadus pēc kārtas esmu krājis tikai parādus.

Mazarīni bridi klusēja, it kā cīnoties pats ar sevi; pēc tam, piegājis pie skapja ar trim atslēgām, izņēma no tā maisiņu ar naudu, div-trīs reizes pasvārstījis to rokās, tad lēnām sniedza to d'Arlanjanam.

— Ņemiet, — viņš nopūzdamies teica, — te būs jūsu ceļojumam.

„Ja tie ir spāņu dubloni vai vismaz zelta ekiji, tad ar tevi vēl var runāt," nodomāja d'Artanjans.

Viņš palocījās kardinālam un iegremdēja naudas maisiņu savā dziļajā un tukšajā kabatā.