Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Atkal šīs tenkas! — iesaucās karaliene. — Es biju pārliecināta, ka tās jau sen mirušas, par cik jūs līdz šim nekad man par tām neesat atgādinājis. Bet nu jūs sākat cilāt sen aizmirstus nolikumus. Jo labāk. Izskaidrosimies šodien un izbeigsim to uz visiem laikiem, vai dzirdat?

— Bet, jūsu augstība, — bilda Mazarīni izbrīnējies par negaidīto spēka un naida uzliesmojumu, — es nebūt neprasu, lai jūs man pateiktu visu.

— Bet es gribu jums pateikt visu! — paziņoja Austrijas Anna. — Klausieties kā viss notika. Tajā laikā patiešām man bija četras uzticamas sirdis, četras cēlas dvēseles, četri bezbailīgi zobeni, kas izglāba man vairāk nekā dzīvību: viņi izglāba manu godu.

— A! Tātad, jūs, atzīstaties? — iesaucās Mazarīni.

— Vai tiešām jums šķiet, ka tikai vainīgais var drcbēl par savu godu? Vai tad nevar apvainot kādu, it īpaši sievieti, tikai uz aizdomu pamala vien? Jā, viss bija pret mani, un man neizbēgami vajadzēja ļaužu acīs zaudēt godu, kaut es, zvēru jums, it nemaz nebiju vainīga. Zvēru…

Karaliene sāka meklēt visapkārt kādu svētītu priekšmetu, pie kura tā varētu zvērēt; viņa izņēma no slepena sienas skapja rožu koka lādīti ar sudraba inkrustācijām, un, nolikusi to uz altāra, teica:

— Zvēru pie svēlajām relikvijām, kuras atrodas šajā lādītē: es mīlēju lordu Bekingcmu, bet lords Bekingems nekad nebija mans mīļākais.

— Bet kas tie ir par priekšmetiem, par kuriem jūs dodat zvērestu, jūsu augstība? — smaidot iejautājās Mazarīni. — Kā jūs zināt, es esmu romietis, un tāpēc neesmu lētticīgs. Eksistē taču dažāda veida relikvijas.

Karaliene noņēma no kakla maziņu zelta atslēdziņu un sniedza to kardinālam.

— Atveriet un palūkojaties!

Pārsteigtais Mazarīni paņēma atslēdziņu, atvēra lādīti un ieraudzīja tajā sarūsējušu nazi un divas vēstules, no kurām uz vienas bija skaidri redzami asiņu traipi.

— Kas tas ir? — jautāja Mazarīni.

— Kas tas ir? — atkārtoja Austrijas Anna, ar karalisku žestu pastiep­dama roku, kurai gadi nebija laupījuši brīnišķo daiļumu. — Tūlīt es jums to pateikšu. Šīs divas vēstules ir vienīgās, ko es esmu viņam rakstījusi. Bet šis ir tas nazis, ar kuru Feltons viņu nogalināja. Izlasiet šīs vēstules un jūs redzēsit, vai es jums meloju.

Neskatoties uz saņemto atļauju, Mazarīni, bez ierunām pakļaujoties kaut kādai iekšējai pavēlei, tā vietā, lai lasītu vēstules, paņēma nazi; šo nazi, mirstot, lords Bekingems bija izrāvis no savas brūces un ar La Portu nosūtījis karalienei; asinis, kas tur bija palikušas, bija pārvērtušās rūsā un saēdušas asmeni.

Kardināls skatījās kādu minūti uz to, bet karaliene tajā pašā laikā kļuva bālāka par audeklu, kurš pārsedza altāri, pret kuru viņa. bija atbalstījusies ar roku.

Beidzot kardināls, neviļus nodrebēdams, ielika nazi atpakaļ lādītē.

— Labi, jūsu augstība, es ticu jūsu zvērestam.

— Nē, nē, izlasiet! — pavēlēja karaliene saraukdamas uzacis. — Izlasiet! Es gribu, es pavēlu jums! Esmu nolēmusi izbeigt šo lietu tūlīt un nekad vairs pie tās neatgriezties. Jeb vai jūs domājat,. — piebilda viņa, saraukdama lūpas baismīgā grimasē, — ka es to vēršu vaļā ik reizi, kad vien jums ienāks prātā mani apvainot?

Mazarīni, pakļaudamies karalienes pēkšņajam pavēlnieciskumam, gandrīz vai automātiski pārlasīja abas vēstules.

Pirmajā no tām karaliene lūdza lordu Bekingemu atgriezt viņai dimanta rotu; to bija atvedis d'Artanjans un tā bija atvesta laikā.

Otrā vēstulē karaliene brīdināja lordu Bekingemu, lai viņš uzmanās par savu dzīvību. Šī vēstule tika nosūtīta par vēlu. Tā vairs nesasniedza adresātu.

— Labi, jūsu augstība, — teica Mazarīni, — par visu to, kas nolika, es nevaru bilst ne vārda.

— Nē, - aizvērusi lādīti teica karaliene, — nē, uz. to ir gan ko bilst: man vajag atzīt, ka es esmu bijusi nepateicīga pret visiem tiem cilvēkiem, kas glābdami manu godu, darīja visu, pat neiespējamo, tikai, lai izglābtu savu karalieni; arī drosmīgajam un uzticīgajam d'Arlanjanam es nenovēlēju neko citu, kā vien noskūpstīt manu roku un uzdāvināju šo gredzenu ar dimantu.

Karaliene pastiepa kardinālam savu gredzenoto roku un parādīja tam brīnišķīgu akmeni, kas zaigoja viņas pirkstā.

— Grūtā brīdī viņš to pārdeva, — atkal ierunājās karaliene, mazliet samulsusi, — pārdeva, lai glābtu mani otrreiz; par iegūto naudu viņš sūtīja

pie lorda Bekingema vēstnesi ar brīdinājumu par viņam draudošajām briesmām.

— Tātad, d'Artanjans zināja par to?

— Viņš zināja visu. Kādā veidā, to pats Dievs zina. D'Artanjans pārdeva gredzenu dez Esāram'; es to ieraudzīju viņa pirkstā un atpirku. Taču šis dimahts. pieder d'Artanjanam; pasniedziet viņam to no manis. Un tā kā jūsu tuvumā atrodas šis cilvēks, tad pacenšaties viņu pēc. iespējas izmantot.

— Es jums pateicos, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni, — jūsu padomu es ņcm§u vērā.

— Bet nu, — teica karaliene, visa notikušā pārmocīta, — ko vēl jūs no- manis gribētu uzzināt?

— Vairāk neko, jūsu augstība, — kardināls atbildēja vislaipnākajā tonī, — lūdzu tikai piedot manas nepatiesās aizdomas. Bet es jūs tā mīlu, ka mana greizsirdība, pat ja tas skar tikai jūsu pagātni, spēj mani nomocīt līdz nāvei.

Tikko manāma smaida ēna pārslīdēja pāri karalienes lūpām.

— Ja jūs neko vairāk negribat man vaicāt, — viņa sacīja, — tad lūdzu, atstājiet mani vienatnē. Jūs sapratīsit, ka pēc tādas sarunas man vajag palikt kādu laiku vienatnē ar sevi.

Mazarīni palocījās.

— Es aizeju, jūsu augstība. Bet atļaujiet man atnākt pēc kāda noteikta laika vēlreiz.

— Jā, bet tikai rīt. Arī ar šo Iaik

Kardināls saņēma karalienes roku un galanti noskūpstīdams to, viņš aizgāja.

Tiklīdz, viņš bija aizgājis, karaliene devās pie sava dēla uz viņa guļam­istabu un apjautājās JLa Portam, vai karalis ir jau aizmidzis.

La Ports parādīja aizmigušo bērnu.

Austrijas Anna piegāja pie bērna gultiņas, un, ar lūpām pieskardamās viņa sadrūmušajai pierītei, noskūpstīja savu aizmigušo dēlu.

Tad, tikpat klusi, kā bija ienākusi, devās projām, pirms aiziešanas vēl palūgdama kambarsulainim:

— Mīļais La Port, pacenšaties, lūdzu, lai karalis labāk ieredzētu kardi­nālu. Gan karalis, gan es, mēs abi esam kardinālam daudz pateicības parādā.

Pa to laiku kardināls bija atgriezies savā kabinetā, pie kura durvīm dežurēja Bernuīns. Mazarīni apjautājās, vai nav, kas jauns, un vai nav nākušas jaunas vēstis no pilsētas. Pēc tam, saņēmis noraidošu atbildi, ar zīmi lika sulainim nozust.

Palicis viens, viņš piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni, pēc tam uz priekštelpu; nogurušais d'Artanjans gulēja un sola un bija cieši aizmidzis.

— D'Artanjana kungs! — klusi pasauca Mazarīni.

D'Artanjans nepakustējās.

— D'Artanjana kungs! — Mazarīni uzsauca mazliet skaļāk.

D'Artanjans turpināja gulēt. Kardināls piegāja pie viņa un ar pirkstu

pieskārās viņa plecam.

Šoreiz d'Artanjans nodrebēja, pamodās un attapies uzlēca kājās kā kareivis, kurš gatavs atkal cīņai.

— Es esmu šeit. Kas mani sauc?

— Es, — teica Mazarīni ar vissirsnīgāko smaidu sejā.

— Lūdzu piedošanu, jūsu eminence, — atvainojās d'Artanjans, — bet es biju tik noguris…

— Lieki lūgt piedošanu, — teica Mazarīni, — jūs nogurāt manā dienestā…