Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Protams! Vai tad ne jūs aizsūtījāt projām no gaima de Ševrēzas kundzi, kura divpadsmit gadus bija cietusi padzīšanu jau iepriekšējās valdīšanas laikā?

— Intrigante! Viņa gribīļa turpināt cīņu ar mani, tāpat kā bija sākusi to pret kardinālu Rišeljē.

— Bet kas izsūtīja Otfora kundzi, manu labāko draudzeni, kura kādreiz atraidīja karaļa laipnību, lai tikai saglabātu manu draudzību?

— Liekule! Viņa ik vakaru, izģērbjot jūs, atgādināja, ka jūs pazudināt savu dvēseli, iemīloties mācītājā, it kā mācītājs un kardināls būtu viens un tas pats.

,— Kas pavēlēja arestēt Beforu?

— Befors — dumpinieks, kurš man tieši acīs teica, ka mani vajag iznīcināt.

— Jūs to ļoti labi zināt, kardināl, ka jūsu ienaidnieki ir arī mani ienaidnieki.

t Ar to vien, jūsu augstība, šobrīd vairs nepietiek. Vajag, lai jūsu

draugi būtu arī mani draugi.

— Mani draugi… — karaliene pašūpoja galvu. — Diemžēl! Man vairs nav draugu.

— Kā var nebūt draugu laimē, kad tie jums bija grūtā brīdī?

— Tas tādēļ, ka laimē es aizmirsu savus draugus. Es esmu rīkojusies kā Marija Mediči, kura, atgriežoties no pirmā izsūtījuma, noniecināja tos, kuri bija viņas dēļ cietuši, bet vēlāk, izsūtīta otrreiz, viņa nomira Ķelnē, visu pamesta, tāpēc ka tagad visi viņu nicināja, pat miesīgais dēls.

— Bet varbūt, ka vēl ir laiks izlabot kļūdas, — teica Mazarīni. — Pameklējiet starp jūsu bijušajiem draugiem.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Tikai to, ko pateicu: pameklējiet!

— Diemžēl, cik paskatos apkārt, es neredzu nevienu, kam varētu uzticēties. Karaļa krusttēvu Orleānas hercogu, kā vienmēr, izrīko favorīti: vakar tas bija Šuazī, šodien La Rivjērs, rit būs kāds cits. Princis Kondē paklausīgi seko savam prelātam, bet tas, savukārt, Gen\enē kundzei.

— Bet es jums ieteiktu meklēt starp agrākajiem, nevis starp tagadējiem draugiem.

— Agrākajiem? — atkārtoja karaliene.

— Jā, piemēram, starp tiem, kuri palīdzēja jums cīnīties ar Rišeljē un pat uzvarēt viņu.

„Uz ko viņš vedina?" domāja karaliene, ar neuzticību vērojot kardinālu.

— Jā, — viņš turpināja, - dažos gadījumos ar draugu palīdzību, jūs, liekot lielā savu smalko un aso prātu, pratāt atvairīt šī nelabvēļa uzbrukumus.

— Es? — iesaucās karaliene. — Es ciclu, un tikai.

— Jā, — teica Mazarīni, — cietāt, gatavojot atmaksu, kā īsta sieviete. Met pāriesim pie lietas. Jūs Rošforu atceraties?

— Rošfors nebija manu draugu pulkā, tieši otrādi, viņš bija mans ienaidnieks, kardināla uzticams kalps. Es domāju, ka jums tas ir labi zināms.

— Tik labi zināms, — atbildēja Mazarīni, — ka mēs pavēlējām viņu ieslodzīt Bastīlijā.

— Vai viņš ir licis ārā no turienes? — jautāja karaliene.

— Varat būt mierīga, viņš arī tagad ir tur; es par viņu tikai tāpat ieminējos. Bet vai d'Artanjanu jūs atceraties? — viņš jautāja skatoties karalienei tieši sejā.

Sitiens trāpīja tieši sirdī.

— Vai tiešām gaskonietis būtu izpļāpājies? — pie sevis murmināja Austrijas Anna.

Bet skaļi viņa noteica:

— D'Artanjans? Pagaidiet, jā, patiešām, šis vārds man ir pazīstams. D'Artanjans, musketieris, kurš mīlēja vienu no manām kalponēm. Viņu nabadzīti, pēc tam noindēja.

— Un tas ir viss? — jautāja Mazarīni.'

Karaliene izbrīnījusies paskatījās uz viņu.

— Bcl, kardināl, vai jūs laisaties mani pratināt?

— Visādā gadījumā, — atteica kardināls tajā pašā saldajā balstiņā un ar savu mūžīgo stnaidinu sejā. — jūsu varā ir atbildēt vai neatbildei.

— Izsakiet savu vēlēšanos skaidri, un es jums skaidri atbildēšu, — teica karaliene, sākusi zaudēt pacietību.

— Jūsu augstība, — teica Mazarīni, palocīdams galvu, — es vēlos, lai jūs dalītos ar mani savos draugos, kā es. esmu dalījies ar jums tajās nedaudzajās zināšanās, iemaņās un spējās, ar ko debesis mani ir apveltījušas. Stāvoklis sarcž.ģās arvien vairāk, un ir jārīkojas apņēmīgāk.

— Atkal! — iesaucās karaliene. - Un es domāju, ka, ieslodzīdami Beforu, mēs esam tikuši ar,to galā.

— Jā, jūs redzējāt tikai to vilni, kas draudēja noskalot visu, kas gadījās tam ceļā, bet nepievērsāt uzmanību stāvošam ūdenim. Bcl, starp citu, ir franču paruna par kluso dīķi.

— Tālāk, — teica karaliene.

— Es'katru dienu ciešu pazemojumus no jūsu prinču, titulēto suiaiņu un visādu marionešu puses, kas neredz, ka manās rokās ir visi pavedieni, un neatskārst, ka aiz mana miera un pacietības slēpjas tāda cilvēka naids, kurš ir nozvērējies vienā jaukā dienā visus tos iznīcināt. Tiesa gan, mēs

arestējām un ieslodzījām Beforu, bet viņš nebūt nebija tas bīstamākais. Vēl jau ir princis Kondē…

— Rokruā laika uzvarētājs! Arestēt to?

— Jā, jūsu augstība, es bieži par to domāju, bet kā mēs itālieši, mēdzam teikt, pazienza.* Bez tam, nāksies paņemt arī Orleānas hercogu.

— Ko jūs te runājat? Pirmo asiņu princi, karaļa tēvfoci?

— Nē, nevis pirmo asiņu princi vai karaļa tēvoci, bet zemisko sazvērnieku un dumpinieku, kas bijušās valdīšanas laikā, sava kaprīzā un nepastāvīgā rakstura urdīts, garlaicības nomocīts un godkārības un varaskāres dzīts, apskauzdams visus tos, kas pārspēj viņu ar savu drosmi un godaprātu, dusmās par savu niecību, un tiēši šīs niecības dēļ kļuvis .par atbalsi visām ļaunajām tenkām, visu notiekošo sazvērestību sirdi un dvēseli, kūdīdams nemierniekus un drošsiržus, kuri savas muļķības dēļ bija gatavi ticēt cilvēkam ar karaliskajām asinīm un no kuriem viņš atteicās tad, kad tie nokļuva uz ešafota. Nē, es runāju nevis par asiņu princi vai karaļa tēvoci, bet gan par Salē, Monmoransī un Sen-Marsa slepkavu, kurš dotajā brīdī cenšas atkal izspēlēt to pašu joku un iedomājas, ka viņam izdosies uzvarēt, tāpēc, ka ir mainījies pretinieks un viņa priekšā ir cilvēks, kurš nedraud, bet tikai smaida. Bet viņš maldās. Ar kardināla Rišeljē nāvi viņš ir tikai zaudējis, un nav manās interesēs atstāt karalienes tuvumā šo strīdu un pārpratuma avotu, šo cilvēku, ar kura palīdzību vecais kardināls divdesmit gadus pēc kārtas indēja mūžu mirušajam karalim.

Anna nosarka un rokām aizklāja seju.

— Es nemaz nevēlos jūsu augstību pazemot, — turpināja Mazarīni, nu jau daudz mierīgāku, bet ar apbrīnojami cietu balsi. - Es gribu, lai tiek cienīta karaliene un cienīts tiek viņas ministrs, jo ļaužu acīs es esmu ne vairāk kā tikai ministrs. Jūsu augstībai ir zināms, ka es neesmu krāpnieks-itālictis, kā mani šeit saukā. Nu ir nepieciešams, lai visa pasaule to zinātu, tapat, kā to zina jūsu augstība.

— Labi. Kas man būtu jādara? — jautāja Austrijas Anna, pakļaudamās šīs pavēlošās balss varai.

— Jums derētu atcerēties to uzticamo cilvēku vārdus, kuri, pretēji Rišeljē gribai, pārpeldēja jūru,< un, alstājot ceļā savu asiņu pēdas, atveda jūsu augstībai kādu rotu, kuru jums bija labpaticis dāvāt lordam Bckin- gemam.

Pacietību (itāl.).

Austrijas Anna izslējās savā karaliskajā diženumā un naida pilnām degošām aeim, skatoties uz kardinālu lepnā pašcieņā, kas reiz jaunības dienās to darīja visvarenu, sacīja:

— Jūs mani apvainojāt!

— Es gribu, — Mazarīni turpināja izteikt savu domu, ko bija pārtrau­kusi karalienes kustība, — lai jūs, tūlīt pat, sava vīra labā izdarītu to, ko reiz darījāt sava mīļākā labā.