Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Šis gaskonietis reiz izglāba karalieni un piespieda pašu Rišeljē viltības, veiklības un izveicības lietās atzīt sevi tikai par mācekli.

— Vai patiešām?

— Tik tiešām, kā es jums saku.

— Pastāstiet man par visu to sīkāk, dārgais Rošfora kungs.

— Tas būs ļoti grūti, jūsu eminence, — Rošfors atbildēja smaidot.

— Nu, tad viņš man pastāstīs.

— Šaubos, jūsu eminence.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tas ir svešs noslēpums; tāpēc ka es jau jums teicu, tas ir visvarenās karalienes noslēpums.

— Un viņš viens veica šo varoņdarbu?

— Nē, jūsu eminence, kopā ar viņu bija trīs viņa tuvākie draugi, trīs drosminieki, kuri viņam palīdzēja, trīs tieši tādi paši drosminieki, kādus jūs šobrīd meklējat.

— Un šie cilvēki bija savā starpā cieši saistīti, vai tā jūs sakāt?

— Saistīti tā, it kā šie četri būtu viens, it kā viņu četru sirdis pukstētu vienās krūtīs. Bet toties, ko tik visu viņi nepaveica četratā!

— Mans dārgais Rošfora kungs, jūs līdz visaugatākai pakāpei sakairinājāt manu ziņkāri. Vai tiešām jūs nevarai izstāstīt man šo notikumu?

— Nē, bet es varu pastāstīt jums pasaku, brīnišķīgu pasaku, jūsu eminence.

— O, lūdzu, pastāstiet, de Rošfora kungs. Man ļoti patīk pasakas.

— Jūs to patiešām gribat, jūsu eminence? — vēlreiz pārjautāja de Rošfors, cenšoties viltīgi laipnajā sejā izlasīl ministra īstos nolūkos.

— Jā, patiešām!

— Tādā gadījumā, lūdzu. Reiz dzīvoja karaliene… visvarena karaliene, kurai piederēja viena no lielākajām pasaules valstīm. Kāds liels ministrs gribēja nodarīt viņai daudz ļauna, tāpēc ka iepriekš bija gribējis darīt tai daudz laba. Nepūlaties, jūsu eminence, vārdus jūs vienalga neuzminēsiet. Viss tas notika sen, vēl pirms jūsu ierašanās valsti, kurā valdīja šī karaliene. Bet nu — pili ierodas sūtnis, tik skaists, tik bagāts un smalks, ka visas sievietes viņa dēļ vai zaudēja prātu, un karaliene atļāvās būt tik neuzmanīga, ka uzdāvināja viņam, — bez šaubām, par piemiņu aiz pateicības par viņa veikto diplomātisko uzdevumu, — tik brīnišķīgu rotu, kas ne ar ko nebija aizstājama. Tā kā šo rotu karalienei bija dāvājis pats karalis, tad ministrs iestāstīja karalim, lai tas pavēl karalienei uz tuvāko balli ierasties šajā skaistajā rotā. Ministrs, protams, zināja no drošiem avotiem, ka rota atrodas pie sūtņa, bet pats sūtnis bija jau aizbraucis tālu jo tālu, pār zilo jūru. Dižā karaliene nu atradās bezdibeņa malā, kā visupēdējā no kalponēm. Viņai bija jākrīt no sava slavas augstumiem.

— Un kā vēl! — neizturēja Mazarīni.

— Tad, lūk, jūsu eminence, četri draugi nolēma karalieni glābt. Šie četri nebija nedz prinči, nedz hercogi, nedz iespaidīgi augstmaņi, pat ne bagātnieki: tie bija četri kareivji, kuriem nepiederēja nekas cits, kā vien drosmīgas sirdis, ass prāts, spēcīgas rokas un gari zobeni. Un viņi četratā devās ceļā. Ministrs uzzināja par šo viņu nodomu un uz visiem ceļiem izvietoja slēpņus ar saviem cilvēkiem, lai traucētu šiem četriem sasniegt mērķi. Trīs no viņiem, ienaidnieku daudzkārtēju pārspēku rezultātā, tika izvesti no ierindas: bet viens no viņiem tomēr aizkļuva līdz ostai, pa ceļam vēl ievainodams vai nogalinādams tos, kas centās viņam visādi traucēt, šķērsoja jūru un atveda karalienei viņas rotu, ar kuru viņa tagad varēja atļauties izrotāt savu kleitu vakara ballei. Tas tik tikko nepazudināja lielo ministru. Ko jūs teiksit par šo varoņdarbu, jūsu eminence?

— Lieliski! — domīgi noteica Mazarīni.

— Es zinu: viņa uzskaitē vēl ir desmitiem šādu lietu.

Mazarīni neatbildēja; viņš domāja.

Pagāja vairākas minūtes.

— Jums, jūsu esminence, vairāk jautājumu nebūs? — iejautājās pēc laika Rošfors.

— Tātad, d'Artanjans bija viens no šiem četriem cilvēkiem, jūs sakāt?

— Tieši viņš vadīja šos pasākumu.

— Bet kas bija tie citi?

— Jūsu eminence, atļaujiet d'Artanjanam pašam tos nosaukt. Tie bija viņa draugi, un nevis mani; viņš viens bija ar tiem saistīts, bet es pat viņu īstos vārdus nezinu.

— Jūs man neuzticaties, dārgais de Rošfora kungs. Nu, bet es būšu atklāts ar jums līdz. galam: man esat vajadzīgi jūs, vajadzīgs viņš, vajadzīgi jūs visi.

— Sāciet ar mani, jūsu eminence, ja esat pēc manis sūtījis uz Bastīliju un es esmu šeit, tad vispirms izmantojiet tieši mani; bet pēc tam varēsit pievērsties ari citiem. Un nebrīnieties par manu ziņkāri: pēc piecu gadu pavadīšanas cietumā neviļus sāksi domāt, kur tevi tālāk sūtīs, un kas tevi sagaida.

— Jūs būsit mana uzticības persona, dārgais dc Rošfora kungs. Jūs brauksit uz Venseni, kur ir ieslodzīts hercogs de Befors, un sargāsit viņu, kā acuraugu, neizlaižot to no sava redzesloka. Nu ko teiksit? Vai tas jūs apmierina?

— Jūs man piedāvājat neiespējamo, — atbildēja sadrūmušais Rošfors.

— Kā — neiespējamo? Kāpēc tas jums šķiet neiespējami?

— Tāpēc, ka hercogs Befors ir mans draugs, vai pareizāk, es esmu viens no viņa draugiem; vai tad jūs, jūsu eminence, aizmirsāt, ka viņš par mani galvoja?

— Un jūs man to sakāt?

— Kāpēc ne?

— Pa šo laiku hercogs Befors ir kļuvis par valsts ienaidnieku.

— To es varētu pieļaut, jūsu eminence; bet tā kā es neesmu ne karalis, ne kraliene, ne ministrs, tad man viņš nav ienaidnieks un es nevaru pieņemt jūsu priekšlikumu.

— Tad, lūk, ko jūs saucat par uzticību! Es jūs apsveicu. Jūsu uzticība uzliek jums viegli izpildāmus pienākumus, Rošfora kungs.

— Bez tam, jūsu eminence, jūs pats saprotat, ka iznākt no Bastilijas, lai pēc tam dotos uz Venseni, nozīmē tikai apmainīt vienu cietumu pret otru.

— Sakiet jau labāk tūlīt, ka jūs piederat pie Befora partijas, — tas būs vismaz godīgi no jūsu puses.

— Jūsu eminence, es tik ilgi esmu bijis ieslodzījumā, ka tagad vēlos piederēt tikai vienai partijai un tā ir svaigā gaisa partija. Dodiet man jebkuru uzdevumu, nozīmējiet jebkurā darbā, sūtiet, kur vien gribat, tikai, ja vien ir iespējams, tur, kur lauku plašums.

JV.

— Mans mīļais de Rošfora kungs, — izmējīgi teica Mazarīni, — jūs aizraujaties savā uzcītībā. Jūs arvien vēl iedomājaties sevi jaunu, tāpēc ka jūsu sirds vēl arvien ir jauna; bet spēku jums nepieliks. Ticiet man: viss, 2*

kas jums šobrīd vajadzīgs, tad tā ir atpūta. Hci, sardze, panāk kāds ātri šurp!

— Tātad attiecībā uz mani jūs neko neizlēmāt, jūsu eminence?

— Tieši otrādi, es visu esmu izlēmis.

Ienāca Bernuīns.

— Pasauciet sargkareivi, — teica ministrs, — un palieciet manā tuvumā, — viņš čukstus piebilda.

Ienāca sargkareivis. Mazarīni uzrakstījis dažus vārdus, atdeva tam zīmīti, bet pēc tam, pamājis ar galvu, teica:

— Sveiki, de Rošfora kungs!

Rošfors pieklājīgi palocījās.

— Šķiet, jūsu eminence, ka mani atkal vedīs uz Bastīliju?

— Jūs protat minēt.

— Es tur atgriezīšos, jūsu eminence, taču atkārtoju: jūs pieļaujat kļūdu mani neizmantojot.

— Jūs? Manu ienaidnieku draugu?

— Jums būtu vajadzējis padarīt vispirms mani par hercoga de Befora ienaidnieku.

— Vai tik jūs, Rošfora kungs, nedomājat, ka esat vienīgais uz šīs pasau­les? Varat nešaubīties, es atradīšu cilvēkus labākus par jums.

— Vēlu jums sekmes, jūsu eminence.

— Labi, ejiet. Un atcerieties: ir veltīgi man rakstīt, jūsu vēstules tikpat pazudīs.