Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Te jūs redzat, kā dažkārt vislabākie nodomi tiek iztulkoti pilnīgi pretēji, mans dārgais Rošfor! Karaliene jūsu atteikumā redzēja tikai atteikumu un neko vairāk; bez tam viņas augstībai bija daudz iemeslu būt neapmierinātai ar jums nelaiķa kardināla Rišeljē laikā.

Rošfors nievājoši pasmīnēja.

— Jums, jūsu eminence, būtu jāsaprot, ja es labi kalpoju kardinālam Rišeljē, aizstāvot viņa intereses pret karalienes vēlmēm, un tieši šī paša iemesla dēļ pēc kardināla nāves, es būtu varējis teicami kalpot arī jums pret visu pasauli.

— Nē, Rošfor, — atbildēja Mazarīni, — cs neesmu tāds, kāds bija Rišeljē, ar tieksmi pēc vienvaldības; es esmu parasts ministrs, kuram nevajag kalpu, jo viņš pats ir karalienes kalps. Jūs zināt, ka viņas augstība ir straujas dabas un ātri apvainojas: dabūjusi zināt par jūsu atteikumu, viņa uzņēma to kā kara pieteikumu no jūsu puses, un, zinot, cik jūs esat stiprs, bet tātad arī bīstams cilvēks, mans dārgais Rošfor, viņa lika man padarīt jūs nekaitīgu. Tādā ceļā jūs ari nokļuvāt Bastīlijā.

— Nu, ko vairs par to, jūsu eminence, — sacīja Rošfors, — man šķiet, ja reiz es esmu nokļuvis Bastīlijā aiz pārpratuma…

— Jā, jā, — Mazarīni viņu pārtrauca, — visu vēl var labot: jūs esat cilvēks, kurš spēj izprast zināmas lietas, un tās kārtīgi izanalizējot, novest visu līdz galam.

— Pie tādiem uzskatiem pieturējās kardināls Rišeljē, un mana cieņa pret šo lielisko cilvēku kļūst vēl jo stiprāka, dzirdot, ka arī jūs atbalstat šos uzskatus.

— Tas tiesa, — turpināja Mazarīni, — kardināls pirmām kārtām bija stiprs politiķis, un te viņš, man jāatzīst, bija pārāks par mani. Bet es esmu pavisam vienkāršs cilvēks, vaļsirdīgs un tāpēc nodaru daudz sev pāri: redzat, man piemīt tīri franciska atklātība.

Rošfors iekoda lūpā, lai nepasmaidītu.

— Un nu, pie lietas! Man ir vajadzīgi labi draugi, uzticami kalpi; kad es saku: man ir vajadzīgi, tas nozīmē, ka tic ir vajadzīgi karalienei. Es visu daru tikai un vienīgi pēc karalienes vēlēšanās un viņas interešu labā.

jūs mani saprotat, un nevis tā, kā kardināls Rišeljē, kurš darbojās, personīgu iemeslu vadīts. Tādēļ, lūk, es nekad nekļūšu par ievērojamu cilvēku, tāds kāds bija viņš, bet toties es esmu labs cilvēks, Rošfor, un ceru, ka spēšu jums to pierādīt.

Rošfors labi pazina šo samtaino balsi, kurā ik pa brīdim varēja sadzirdēt odzes šņākoņu.

— Esmu gatavs jums ticēt, jūsu eminence, — teica viņš, — kaut gan pēc personīgas pieredzes esmu maz. pazīstams ar to labsirdību, par kuru runāja jūsu eminence. Neaizmirsīsim, — viņš turpināja, pamanījis kustību, no kuras ministrs nebija spējis atturēties, — neaizmirsīsim, ka es piecus gadus esmu pavadījis Bastīlijā, un nekas tā netraumē cilvēka pasaules uzskatus, kā cietuma režģi.

— Ak, Rošfora kungs, es taču jums teicu, ka neesmu vainīgs jūsu apcieti­nāšanā. To visu karaliene… Sievietes un princeses dusmas, saprotiet pals! Taču tās ātri pāriet, un tad atkal viss ir aizmirsts.

— Labprāt ticu, ka viņa pavadīdama šos piecus gadus šeit, Pale-Rojāla pilī, pavadot laiku starp saviem draugiem un galminiekiem vienos priekos, patiešām būs visu aizmirsusi, bet es, es taču šos piecus gadus pavadīju Bastīlijā…

— Ak, mans Dievs! Dārgais Rošfora kungs, nedomājiet, ka dzīve šeit pilī ir patiešām tik rožaina. Īstenībā tā tas nav. Mums arī šeit netrūkst savu nepatikšanu. Bet nu, lai tas paliek. Es kā vienmēr, vedu tīru un atklātu spēli. Sakiet: jūs esat mūsu pusē, Rošfor?

— Bez šaubām, jūsu eminence, bet tikai es neko nezinu par to, kas tagad šeit notiek. Bastīlijā par politiku var runāt tikai ar kareivjiem vai^ cietumniekiem, bet jūs, jūsu eminence, nevarat iedomāties, cik viņi ir vāji un nepareizi informēti. Par to, kas ir noticis, es zinu tikai no Bassompjēra vārdiem. Starp citu, vai viņš vēl arvien ir viens no septiņpadsmit augstmaņiem?

— Viņš, diemžēl, nomira, un mums tas ir liels zaudējums. Viņš bija uzticams, bet uzticamu cilvēku nemaz nav tik daudz.

— Tā gan, — teica Rošfors, — un ja kāds pagadās, tad to jūs paslēpjat Bastīlijā.

— Bet, no otras puses, — turpināja Mazarīni, — ar ko tad var pierādīt izticību?

— Ar darbu! — atbildēja Rošfors.

— Jā, jā, ar darbu, — piekrita Mazarīni, — bet kur tad lai atrod darbīgus un darboties spējīgus cilvēkus?

Rošfors papurināja galvu.

— Tādu cilvēku nekad nav trūcis, jūsu eminence, tikai jūs tos slikti esat meklējis.

— Slikti meklēju? Ko jūs ar lo gribat teikt, dārgais Rošfora kungs? Pamāciet mani. Jums, jādomā daudz ko iemācīja draudzība ar nelaiķi kardinālu. Tas tiešām bija liels cilvēks.

— Vai jūs nesadusmosities uz mani par nelielu pamācību?

— Es? Nekad! Jūs zināt, man visu var teikt acīs. Es cenšos, lai mani mīlētu, un nevis baidītos.

— Jūsu eminence, manā kamerā uz sienas bija ar naglu ieskrāpēta kāda lautas paruna.

— Kas tad tā bija par parunu? - jautāja Mazarīni.

— Tā ir tāda: kāds kungs…

— Zinu, zinu: tāds sulainis.

— Nē: tāds kalps. Šo nelielo labojumu izdarīja sev par apmierinājumu uzticami cilvēki, par kuriem es nupat jums stāstīju.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka Rišeljē mācēja atrast uzticamus kalpus, un piedevām veseliem dučiem.

— Viņš? Tad uz viņu jau no visām pusēm tika vērsti zobeni. Viņš visu savu mūžu to vien darīja kā atvairīja viņam tēmētos sitienus.

— Taču viņš spēja tos atvairīt, kaut gan reizēm tic bija ļoti asi un nežēlīgi cirtieni. Viņam bija daudz ienaidnieku, taču netrūka arī uzticamu draugu.

— Lūk, tie tad nu man arī ir vajadzīgi.

— Es zināju tādus cilvēkus, — turpināja Rošfors, domādams, ka pienācis īstais brīdis, lai turētu d'Artanjanam doto vārdu, — es zināju cilvēkus, kuri bija tik veikli, kas simtām reižu apveda ap stūri vērīgo un gudro kardinālu; tie bija tik drosmīgi, ka tika galā ar visiem viņa gvardistiem un spiegiem; kuri bez graša kabatā, vieni, bez atbalsta, bez jebkādas palīdzības no malas, sargāja kroni, kas atradās kādas kronētas būtnes galvā, un piespieda kardinālu lūgt žēlastības.

— Bet tie cilvēki, par kuriem jūs runājat, — iesaucās Mazarīni, iekšēji smīnēdams, jo Rošfors pats bija sācis runāt par to, uz ko ilālielis visu laiku tika vedinājis, — nebūt nebija kardinālam uzticami, ja jau viņi cīnījās pret to.

— Nē, protams, citādi viņi būtu likuši labāk atalgoti; par nožēlošanu, tie bija ļoti uzticami tai pašai karalienei, kurai jūs šobrīd meklējat uzticamus kalpus.

— Bet kā jūs to visu zināt?

— Zinu to visu tāpēc, ka tic tobrīd bija arī mani ienaidnieki; tāpēc, ka tic cīnijās pret mani; tāpēc, ka es sagādāju tiem tik daudz rūpju, cik vien bija manos spēkos; un viņi, protams, atmaksāja man ar to pašu; tāpēc, ka viens no viņiem, ar kuru man bija īpaši rēķini, pirms gadiem septiņiem dāvāja man zobena cirtienu, - tas bija jau trešais cirtiens no tās pašas rokas, un ar to mēs galu galā izbeidzām šos vecos rēķinus…

— Ak, — nopūtās Mazarīni, — kā man vajadzīgi tādi ļaudis!

— Nn, jūsu eminence, viens no viņiem, šķiet, jau sešus gadus atrodas jūsu pakļautībā, bet jūs visus šos gadus esat uzskatījis viņu par nekam nederīgu.

— Kurš tad tas būtu?

— D'Artanjana kungs.

— Šis gaskonietis? — iesaucās Mazarīni ar labi notēlotu izbrīnu.