Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Kā izrādās, es esmu vilcis kastaņus no uguns ne savam, bet citu priekam, — iziedams klusi norūca Rošfors. — Ja nu tagad d'Artanjans nebūs ar mani apmierināts, kad būšu tam visu izstāstījis, tad nu gan… Velns, kur tad mani ved?

Tik tiešām, Rošforu veda pa šaurām nepazīstamām kāpnēm, un nevis caur pieņemšanas telpu, kurā gaidīja d'Artanjans.

Pagalmā viņš ieraudzīja karieti un četrus kareivjus, bet viņa drauga to vidū nebija.

„Ak, tad tā! — nodomāja Rošfors. — Tas maina lietas būtību. Ja ielās aizvien būs vēl tikpat daudz ļaužu, tad pamēģināšu pierādīt Mazarīni kungam, ka mēs, paldies Dievam, vēl esam spējīgi darīt kaut ko vairāk, nekā vienīgi apsargāt ieslodzītos".

Grāfs de Rošfors tik veikli ieleca karietē, it kā viņam būtu tikai divdesmit pieci gadi.

Palicis divatā ar Bernuīnu, Mazarīni kādu brīdi sēdēja nogrimis domās; tagad viņš zināja daudz ko, taču vēl nc visu. Mazarīni spēlē blēdījās: to viņš sauca par „savu priekšrocību izmantošanu". Viņš nolēma sākt partiju ar d'Artanjanu tikai tad, kad būs zināmas visas pretinieku kārtis.

— Ko pavēlēsiet? — jautāja Bcrnuīns.

— Parādi man gaismu, es iešu pie karalienes.

Bcrnuīns paņēma svečturi un gāja pa priekšu.

Slepena eja savienoja Mazarīni kabinetu ar karalienes apartamentiem. Pa šo gaiteni kardināls jebkurā laikā varēja ieiet pie Austrijas Annas.

Pa šauro gaiteni pienākot pie karalienes guļamislabas, Bernuīns ieraudzīja Bovē kundzi. Viņa un Bcrnuīns bija šīs vēlās mīlestības uzticības personas. Bovē kundze tūda] devās pieteikt kardinālu Austrijas Annai, kura kopā ar jauniņo karali Ludviķi XIV atradās savā lūgšanu istabā.

Austrijas Anna sēdēja lielā krēslā, elkoni pret galdu atbalstījusi, un, galvu noliekusi, skatījās uz sj*vu karalisko bērnu, kurš, gulēdams uz paklāja, šķirstīja biezu grāmatu par kariem un cīņām. Austrijas Anna bija karaliene, kas mācēja skumt karaliskā diženumā; dažreiz viņa vairākas stundas, palika viena savā guļamistabā vai lūgšanu istabā un sēdēja tur, nedz lasīdama, nedz lūgdama.

Karalim rokās bija Kvints Kurcijs, „Makedqnijas Aleksandra vēsture", ar gravīrām, kurās attēloti tā varoņdarbi.

Bovē kundze, apstājusies uz lūgšanu istabas sliekšņa, pieteica kardinālu Mazarīni.

Bērns mazliet piepacēlās, atbalstīdamies uz viena ceļgala, sarauca uzacis un jautāja mātei:

— Kāpēc viņš nāk, neizlūdzies iepriekš audienci?

Anna mazliet piesarka.

— Tik grūtā laikā kā pašreiz, — teica karaliene, — vajag, lai pirmais ministrs varētu jebkurā stundā ziņot par visu notiekošo, lieki nekairinot galminieku ziņkāri.

— Bet Rišeljē, šķiet, tā nedarīja, — iebilda bērns.

— Kā jūs varat zināt, ko darīja Rišeljē? Jūs bijāt pavisam mazs un nekādi nevarat to atcerēties.

— Es jau arī neatceros, bet es jautāju citiem, un man tā teica.

— Bet, kas jums to teica? — jautāja Anna, slikti slēpdama savu neapmierinātību.

— Kas? Es zinu tikai to, ka nekad nevajag nosaukt tos, kuri atbild uz. maniem vaicājumiem, — paskaidroja bērns, — citādi neviens nekad un neko man neteiks.

Šajā mirklī ienāca Mazarīni. Karalis piecēlās, aizvēra grāmatu, nolika to uz galda un turpināja stāvēt, lai piespiestu stāvēt arī kardinālu.

Mazarīni, novērojot šo scēnu, visādi mēģināja uzminēt iepriekšējo. Viņš goddevīgi paklanījās karalienei un zemu palocījās karalim, kurš atbildēja nevērīgi pamādams ar galvu. Bet redzēdams mātes acīs pārmetumu, viņš, atbildot uz ministra sveicienu, piespieda sevi mazliet pasmaidīt.

Austrijas Anna pūlējās izlasīt Mazarīni sejā viņa negaidītās ierašanās iemeslu: parasti viņš nāca tikai tad, kad zināja, ka viņa ir viena.

Ministrs tik tikko manāmi pamāja ar galvu. Karaliene pievērsās Bovē kundzei.

— Karalim laiks gulēt, — viņa teica. — Pasauciet La Portu.

Karaliene jau divas reizes bija atgādinājusi mazajam Ludviķim, ka

viņam laiks iet gulēt, bet bērns ļoti laipni lūdza atļaut viņam vēl mazliet palikt. Šoreiz viņa neteica neko, tikai iekoda lūpā un mazliet nobāla.

Pēc minūtes ienāca La Ports.

Bērns, pat nenoskūpstījis māti, devās tieši pie viņa.

— Paklausieties, Luī, kādēļ jūs no manis neatvadījāties? — jautāja Anna.

— Es domāju, ka jūs uz mani dusmojaties, jūsu augstība: jūs jau dzenat mani prom.

Es jūs nedzenu, bet jūs tikko kā izslimojāt vējbakas, jūs vēl neesat īsti atkopies, un es baidos, vai jums nav kaitīgi tik ilgi palikt augšā.

— Bet jūs nebaidījāties, ka man varētu būt kaitīgi šodien iet uz parlamentu'un parakstīt tur visādus nejaukus papīrus, ar kuriem tauta ir tik ļoti neapmierināta?

— Valdniek, — teica La Ports, lai mainītu sarunas tēmatu, — kam pavēlēsiet nodot svečturus?

— Kam gribat, La Port, tikai ne Mančīni, — skaļi atbildēja bērns.

Mančīni bija kardināla mazais brāļadēls, ar viņa gādību iekārtots pie

karaļa: pēdējais uz viņu pārnesa daļu sava, kardinālam domātā, naida.

Karalis izgāja, nenoskūpstījis māti un neatvadījies no kardināla.

— Lūk, tas ir labi! — sacīja Mazarīni. — Patīkami redzēt, ka karalim jau no mazotnes tiek ieaudzināts riebums pret izlikšanos.

— Ko tas nozīmē? — gandrīz bailīgi iejautājās karaliene.

— Man šķiet, karaļa aiziešana neprasa paskaidrojumu; vispār, viņa augstība īpaši nemēģināja piespiest sevi slēpt savu nepatiku pret mani. Starp citu tas netraucē man būt viņam uzticīgam, tāpat kā jūsu augstībai.

— Es lūdzu jūs, kardināl, atvainot viņu: viņš vēl ir bērns un nesaprot, cik daudz esat izdarījis viņa labā.

Kardināls pasmaidīja.

— Bet, — turpināja karaliene, — jūs, bez šaubām, nācāt kādā svarīgā lietā. Kas ir noticis?

Mazarīni apsēdās, vai, pareizāk sakot, iegāzās mīkstajā krēslā, un skumīgi teica:

— Noticis tas, ka, pēc visa spriežot, mēs būsim spiesti drīzumā šķirties, ja vien jūsu augstība neizlems draudzības vārdā sekot man uz Itāliju.

— Kāpēc? — jautāja karaliene.

— Tāpēc ka, kā dzied operā „Tisba", — atbildēja Mazarīni, —

„Viss pasaulē — pret mūsu mīlu kaislo".

— Jūs jokojat, mans kungs! - teica karaliene, cenšoties piedot savai balsij kaut mazliet kādreizējā valdonīgumu.

— Diemžēl, jūsu augslība, es nemaz, nejokoju, — atbildēja Mazarīni. — Ticiet man, es drīzāk esmu gatavs raudāt; un ir, par ko, kā es jums nupat vēl teicu:

„Viss pasaulē — pret mūsu mīlu kaislo".

— Bet tā kā jūs piederat pie šīs pasaules, tad, protams, jūs arī pametīsit mani.

— Kardināl!

— Ak, mans Dievs, vai tad es neredzēju, kā jūs viņudien draudzīgi smaidījāt Orleānas hercogam, vai, pareizāk sakot, tam, ko viņš jums teica.

— Un ko tad viņš man tādu teica?

— Viņš jums, jūsu augstība, teica, lūk, ko:

,,.Iūsu Mazarīni — klupšanas akmens. Atbrīvojaties no viņa, un viss būs kārtībā".

— Nu un ko tad jūs no manis gribai?

— Ak, jūsu augstība! Jūs, cik man zināms, esat karaliene.

— Lieliskā karaļvalstī, kur pavēl un izrīkojas kā grib katrs Pale-Rojāla rakstvedis un katrs muižnieķelis.

— Taču jūs esat stipra diezgan, lai tiktu vaļā no cilvēkiem, kuri jums nepatīk.

— Teiksim labāk: nepatīk jums! — iesaucās karaliene.

— Man?