Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Tātad jūs noraidāt manu lūgumu?

— Un kā vēl!

Skaistā vicsnīcniece bija izmisusi. Viņa būtu gribējusi atzīt d'Artanjanu nevien par savu vīru, bet pat par dievu: viņš bija tik skaists vīrietis un tik drosmīgs karavīrs!

Ceturtajā šīs kopdzīves gadā notika gājiens uz Franš-Kontē. D'Artanjans arī tika norīkots šajā gājienā un viņš sāka gatavoties ceļam.

Te nu sākās neaprakstāmas ciešanas, nevaldāmas asaras, sirsnīgi uzticības zvēresti; viss tas protams nāca no saimnieces puses. D'Artanjans bija pārāk augstsirdīgs, lai nesolīti neko, tāpēc viņš apsolīja darīt visu iespējamo, lai vairotu sava vārda slavu.

Kas attiecas uz d'Artanjana drosmi, tad tā mums ir pazīstama. Par t?> viņš arī dabūja samaksāt: iedams uzbrukumā savas rotas priekšgalā, viņš lika smagi ievainots un ar cauršautām krūtīm palika guļot kaujas laukā. Dažs labs gan redzēja, ka viņš krita no zirga, bet neviens neredzēja, ka viņš būtu atkal piecēlies, tāpēc visi nolēma ka viņš ir miris. Un ir viegli noticēt tam, kam gribas ticēt; jo armijā, sākot ar divīziju ģenerāļiem, kas klusībā vēlēja savam virspavēlniekam nāvi, un nobeidzot ar kareivjiem, kuri vēlēja savam kaprālim nāvi, katru reizi kāds gaidīja citu nāvi.

Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kurš būlu ļāvis sevi tik vienkārši nogalināt. Karstāko dienas vidu, bez samaņas nogulējis kara laukā, viņš, naksts vēsumam iestājoties, atguva samaņu, kaut kā aizkļūstot līdz ciematam, pieklauvēja pie kāda bagātnieka nama durvīm, kur tika lieliski uzņemts, kā vienmēr tiek uzņemti francūži, pat ievainoti. Tur viņam veltīja daudz uzmanības un teica daudz sirsnīgu vārdu, tur viņš tika rstēts.

Kļūdams vēl veselāks nekā agrāk, viņš kādā jaukā rītā devās pa ceļu uz Franciju, pēc tam uz Parīzi, bet nokļuvis Parīzē, — uz Tiktonijas ielu.

Bet savā istabā d'Artanjans atrada ceļasomu ar vīrieša drēbēm, un zobenu, pieslietu pie sienas.

„Viņš ir atgriezies, — nodomāja d'Artanjans. — Jo ļaunāk un — jo labāk".

Pats par sevi saprotams, ka d'Artanjans domāja par viņas vīru.

Viņš ievāca ziņas: jauns sulainis, jauna kalpone; saimniece, izgājusi pastaigāties.

— Viena, — apjautājās d'Artanjans.

— Ar kungu.

— Tātad kungs ir atgriezies?

— Protams, — vientiesīgi atbildēja kalpone.

„Būtu man nauda, — d'Artanjans teica pats sev, — es ietu projām; bet naudas man nav, tāpēc vajadzēs palikt un, paklausot manas saimnieces padomam, izjaukt šī neapmierināmā aizkapa iemītnieka precību plānus".

Tiklīdz viņš bija beidzis savu monologu, (kas norāda, ka svarīgos dzīves gadījumos monologi ir dabiska lieta), tā kalpone, kura bija gaidījusi aiz durvīm, iesaucās:

— Lūk, tur jau nāk kundze ar kungu!

D'Artanjans paskatījās un ieraudzīja tālumā, Monmartras ielas stūrī, saimnieci, kura gāja, atbalstīdamās pret milzīga auguma šveicieša roku, kurš savukārt soļoja līganā gaitā, atgādinādams d'Artanjanam viņa veco draugu Portosu.

„Tātad tas ir tas kungs? — noteica pie sevis d'Artanjans. — Viņš, man šķiet, ir krietni paaudzies".

Un d'Artanjans apsēdās zālē visredzamākajā vietā. Saimniece, ienākdama, uzreiz pazina viņu un skaļi iekliedzās.

Pēc viņas balss skaņas d'Artanjans saprata, ka viņa priecājas, to redzot; viņš piecēlās un metās viņai pretī, to maigi noskūpstīdams.

Šveicietis neizpratnē skatījās uz bālo, kā audums, saimnieci.

— Ak! Jūs tas esat, kungs! Ko jūs vēlaties? — viņa saviļņota un uztraukta stostījās.

— Šis kungs ir jūsu īstais brālis? Vai, varbūt, tas ir jūsu brālēns? — apjautājās d'Artanjans, bez mazākā samulsuma spēlēdams savu lomu.

Negaidīdams atbildi, viņš metās apkampt šveicieti, kurš pret šiem jūtu izpaudumiem izturējās ļoti vēsi.

— Kas tas ir par cilvēku? — viņš jautāja.

Saimniece par atbildi tikai spēja elsot.

— Kas tas par šveicieti? — jautāja d'Artanjans.

— Šis kungs grib mani precēt, — tik tikko spēja izteikt saimniece.

— Tātad jūsu vīrs ir beidzot miris?

— Pet ums te kāta taļa, — iejaucās šveicietis.

— Man te liela taļa, — pārmēdidams to, atbildēja d'Artanjans, — tāpēc, ka jūs nevarat precēt viņu bez. manas atļaujas, bet es…

— Pet ūs? — jautāja šveicietis.

— Bet es šo atļauju jums nedošu, — atteica musketieris.

Šveicietis nosarka kā peonija; viņš bija tērpies skaistā mundierī ar zelta

izšuvumiem, bet d'Artanjans bija ietinies kaut kādā pelēkā mētelī; šveicietis bija sešas pēdas garš, bet d'Artanjans ne vairāk par piecām. Šveicietis te jutās kā mājās, bet d'Artanjans tam šķita nelūgts viesis.

— Vai ūs patutīsit no tejienes? — šveicietis iekliedzās, stipri piccirzdams kāju, kā cilvēks, kas sāk jau pavisam nopietni dusmoties.

— Es? Nekā nebūs! — atbildēja d'Artanjans.

— Vai nepasaukt kādu? — pajautāja sulainis, kurš nevarēja saprast, kā gan tik neliels cilvēciņš grib apstrīdēt savu vietu lielākā priekšā.

— Hei, tu! — uzsauca d'Artanjans, dusmās saķerdams puisi aiz auss. — Stāvi mierīgs un nemaisies, citādi es tev ausis noraušu. Bet, kas attiecas uz jums, Vilhelma Telia spožo pēcteci, tad jūs tūlīt pat savāksiet savas mantiņas, kuras mētājas manā istabā, un žigli, žigli pazūdīsit; meklējiet sev dzīvokli citā viesnīcā.

Šveicietis sāka smieties.

— Man aisiet? - viņš apjautājās. — Kātēļ?

— A, teicami! — ierunājās d'Artanjans. — Es redzu, ka jūs runājat franciski. Tad ejam pastaigāties. Tur es jums visu paskaidrošu.

Saimniece, zinādama, ka d'Artanjans ir savas lietas meistars, sāka skaļi raudāt un plēst matus sev no galvas.

D'Artanjans pagriezās pret raudošo skaistuli.

— Tad padzeniet viņu pati, kundze! — viņš lika tai priekšā.

— Pā! — iesaucās šveicietis, kurš vēl nebija pareizi sapratis d'Artanjana priekšlikumu. — Pā! Pet kas ūs tāts, ka farat likt man iet ar ums pastaikāties?

— Es esmu viņa augstības musketieru leitnants, — atbildēja d'Artanjans, — un, tātad, es esmu jūsu priekšnieks. Bet tā kā lieta še nav vis pakāpēs, bet tiesībās, tad noteikumi jums zināmi: braucam pēc pavēles. Kurš pirmais atgriezīsies, tas tad arī paliks dzīvokli.

D'Artanjans aizveda šveicieti, neklausoties saimnieces vaimanās, kuras sirds būlibā tiecās pretī bijušajam mīļākajam, bet kurai nebūtu bijis

iebildumu ari mazliet pārmācīt šo lepno musketieri par tā aizvainojošo atteikšanos viņu precēt.

Pretinieki devās tieši uz Monmartras aizu.

Kad viņi tur ieradās, bija jau satumsis. D'Artanjans pieklājīgi palūdza šveicieti atstāt viņa dzīvokli un vairs tur neatgriezties; tas noraidoši papurināja galvu un izvilka zobenu.

— Tādā gadījumā jūs nakšņosit šeit, — teica d'Artanjans. — Tās ir nelādzīgas naktsmājas, bet tā nav mana vaina, jūs pats tās izvēlējāties.

Pēc šiem vārdiem viņš arī izvilka zobenu un sakrustoja to ar pretinieka zobenu.

Viņam nācās iepazīt stipru un stingru roku, bet viņa izveicība tika galā ar jebkuru spēku. Šveicieša zobens nespēja atvairīt musketiera zobenu. Šveicietis tika divreiz ievainots. Vēsuma dēļ viņš uzreiz nesajuta savas brūces, bet asiņu zaudējums un tā radītais vājums pēkšņi lika tam apsēsties zemē.

— Tā! — noteica d'Artanjans. — Ko es jums teicu? Nu gan jūs esat dabūjis, stūrgalvis tāds. Priecājaties vēl, ja pāris nedēļās jūs varēsit atveseļoties. Paliekat tepat, es tūdaļ atsūtīšu jūsu mantas. Uz redzēšanos! Starp citu, iesaku jums apmesties Monterheila ielā, „Kaķcnē ar kamolu": tur labi baro, ja vien tur vēl ir iepriekšējā saimniece. Sveiki.