Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Ļoti apmierināts, viņš atgriezās mājās, un patiešām lika kalpam aiznest šveicietim viņa mantas; tas aizvien vēl sēdēja tajā pašā vietā, kur d'Artanjans bija viņu pametis, nekādi nevarēdams samierināties ar savu sakāvi.

Kalps, saimniece un visi mājas iedzīvotāji saņēma d'Artanjanu ar tādu sajūsmu un dievināšanu, ar kādu tie būtu varējuši jūsmot, varbūt vienīgi par Herkulesu, ja tas būtu atkal atgriezies uz zemes, lai paveiktu savus divpadsmit varoņdarbus.

Bet, palicis ar saimnieci divatā, d'Artanjans viņai teica:

— Tagad, skaistā Madlēn, jūs zināt, ar ko atšķiras šveicietis no augstmaņa. Jūs pati šajā gadījumā izturējāties kā krodziniece. Jo sliktāk jums pašai, tāpēc ka ar savu uzvedību jūs zaudējāt manu uzticību un savu īrnieku. Es padzinu šveicieti, lai pārmācītu jūs, bet uz dzīvi šeit es nepalikšu; es neīrēju dzūvokli pie tiem, kurus nicinu. Hei, mazais! Aiznes manu lādi uz „Amūras mucu" Burdonē ielā. Uz redzēšanos, kundze.

Izrunājot šos vārdus, d'Artanjans bija laikam gan lepns, gan aizkustinošs. Saimniece metās viņam pie kājām, lūdzot piedošanu, un ar savu maigumu piespieda to tomēr aizkavēties.

Ko lai vēl te saka? Virtene griezās, uguns sprēgāja, skaistā Madlēna lēja savas asaras; un d'Artanjans uzreiz sajuta izsalkumu, aukstuma un mīlestības apvienoto iedarbību: viņš piedeva, bet piedevis — palika. Lūk, kāpēe d'Artanjans dzīvoja Tiktonijas ielā, viesnīcā „Kaziņa".

Un tā d'Artanjans domīgs gāja uz mājām, ar labpatiku nesdams savā kabatā kardināla Mazarīni naudas maisiņu un sapņodams par brīnišķīgo dimantu, kas viņam bija reiz piederējis, un kas tagad uz. mirkli bija pazibējis viņa acu priekšā vizuļodams pirmā ministra pirktā.

„Ja šis dimants vēl kādreiz, nokļūtu manās rokās, — domāja d'Artanjans, — es tūdaļ pat to pārvērstu naudā un nopirktu par šo naudu mazu muižiņu tēva pils tuvumā; šī pils ir diezgan patīkams miteklis, bet tajā nav nekādu ērtību un blakusīpašumu, kā vien augļu dārzs Svēto Zīdaiņu kapsētas lielumā; pēc tam es cienīgi gaidītu, lai kāda bagāta mantiniece, mana ārējā izskata apburta, piedāvātu viņu apprecēt; pēc tam man uzrastos trīs pušeļi; no pirmā es izveidotu iespaidīgu kungu, līdzīgu Atosam, no otra — drosmīgu kareivi, līdzīgu Portosam, bet no trešā — izsmalcinātu abatu, līdzīgu Aramisam. Tik tiešām, tas būtu daudz labāk par to dzīvi, kādu es dzīvoju pašlaik; diemžēl, man par nelaimi, Mazarīni kungs ir nožēlojams skopulis un nepiekāpsies man par labu".

Nez ko būtu teicis d'Artanjans, ja būtu zinājis, ka karaliene šo briljantu bija devusi ministram, lai to nodotu tieši d'Artanjanam.

Izejot uz Tiktonijas ielu, viņš ieraudzīja lielu uztrauktu ļaužu pūli, kas drūzmējās viņa mājas tuvumā.

— Oho, — viņš iesaucās, — vai tikai „Kaziņa" nav aizdegusies, vai arī tiešām atgriezies skaistās Madlēnas vīriņš?

Izrādījās, ka ne viens, ne otrs; pienākdams tuvāk d'Artanjans redzēja, ka pūlis drūzmējas nevis ap viņu, bet ap kaimiņu māju. Skanēja kliedzieni, ļaudis skraidīja ar lāpām rokās, un šo lāpu gaismā d'Artanjans pamanīja mundieros tērptus cilvēkus.

Viņš klusām apjautājās, kas noticis. ,

Viņam izstāstīja, ka kaut kāds nepazīstams pilsētnieks ar duci savu drauģeļu uzbrukuši karietei, kas bija braukusi cauri pilsētai karaliskās gvardes apsardzībā, un, piesteidzoties papildspēkiem, pilsētnieku uzbru­cēju bars meties bēgt. Viņu vadonis iebēdzis šajā mājā, tāpēc tagad māja tiekot pārmeklēta.

Savas jaunības dienās d'Artanjans, bez šaubām, nekavējoties ne mirkli, būtu meties turp, kur bija kareivji, un palīdzējis tiem cīņā pret pilsētnieku baru, taču ar gadiem šī viņa kvēle bija nodzisusi; pie tam vēl viņa kabatā atradās simts pistolas, kas bija saņemtas no kardināla, un viņš negribēja tās pakļaut nekādam riskam. Tāpēc viņš vienkārši iejuka pūlī.

Neko vairāk nejautājis, viņš devās uz viesnīcu. Agrākajos gados d'Artanjans vienmēr būtu gribējis uzzināt visu: tagad viņš domāja, ka zina pilnīgi pietiekoši.

Viņu gaidīja skaistā Madlēna.

Tomēr izrādījās, ka viņa nemaz nebija viņu gaidījusi, jo viņš, aiziedams, tika teicis, ka nakti pavadīs Luvrā, tāpēc viņa jutās patīkami pārsteigta. Viņa bija sevišķi mīļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa baidījās no ļaužu nemieriem, un viņai arī nebija vairs šveicieša, kurš varētu viņu pasargāt.

Tagad Madlēnai gribējās ar d'Artanjanu parunāt, izstāstīt visu, kas bija noticis; bet viņš pavēlēja pasniegt tikai vakariņas viņa istabā, paķerot līdzi pudeli vecā burgundieša.

Skaisto Madlēnu viņš šajos gados bija pamatīgi «izskolojis", kā karavīru: viss tika izpildīts pēc pirmā rīkojuma; bet tā kā šajā reizē viņš bija laipns pret viņu, tad pavēle tika izpildīta divtik ātri.

D'Artanjans paņēma atslēgu, sveci un devās augšā uz savu istabu; lai nemazinātu saimnieces ienākumus, viņš apmierinājās ar nelielu istabiņu otrajā stāvā. Taisnības labā jāsaka, ka tā patiešām bija pavisam maza istabiņa pašā jumta korē. D'Artanjans mēdza ieslēgties šajā istabiņā kā Ahilejs savā šatrā, it sevišķi tad, kad gribēja sodīt skaisto Madlēnu.

Pirmām kārtām viņš noglabāja savu maisiņu vecajā skapītī, kuram bija pielikta jauna atslēga. Viņš netaisījās pārskaitīt maisiņā esošo naudu, lai uzzinātu, cik liela summa tur glabājās.

Pēc minūtes viņam tika pasniegtas vakariņas. Viņš atlaida kalpu, aizslēdza durvis un apsēdās pie galda.

Visu to d'Artanjans darīja nebūt ne tādēļ, ka būtu gribējis nodotjes pārdomām, kā varētu likties lasītājam, — vienkārši viņš uzskatīja, ka tikai darot visu pēc kārtas, visu var izdarīt labi. Viņš bija izsalcis. - viņš ēda vakariņas; pēc tam likās gulēt.

D'Artanjans nepiederēja pie to ļaužu grupas, kuri uzskatīja, ka nakts var būt laba padomdevēja. Viņš naktī vienkārši gulēja. Bet no rīta pamostoties,'viņš bija vienmēr ļoti mundrs un atjautīgs, un tad viņam nāca prātā vislabākie dažādu uzdevumu risinājumi.

Un kaut arī sen viņam no rītiem nebija vajadzības risināt nekādus uzdevumus, naktīs viņš vēl arvien cieši gulēja.

Rītam austot, viņš pamodās, ātri izlēca no gultas, un soļodams pa istabu, sāka prātot:

«Četrdesmit trešajā gadā, apmēram pusgadu pirms kardināla nāves, es saņēmu vēstuli no Atosa. Kur tas bija?.. Kur gan?.. Ak, tas taču bija pie Bizansonas aplenkuma. Atceros, es sēdēju tranšejā. Jā, ko gan viņš man rakstīja? It kā būtu apmeties nelielā muižiņā, — jā, tieši tā, nelielā muižiņā. Bet kur? Es izlasīju tieši līdz šai vietai, kad vēja brāzma izrāva man no rokām vēstuli un to aiznesa. Man būtu vajadzējis tai mesties pakaļ, kad vējš to nesa pāri laukam. Bet jaunība — tai arī ir liels trūkums… it sevišķi tam, kurš vairs nav jauns. Es ļāvu lidot tai pie spāņiem, kuriem Atosa adrese pavisam nebija vajadzīga; tātad viņiem būtu vajadzējis atsūtīt manu vēstuli atpakaļ. Bcl nu, pietiks par Atosu, pāriesim pie Portosa.

Es saņēmu no viņa vēstuli; viņš aicināja mani uz lielājām medībām savās muižās 1646.gada septembrī. Kā par nelaimi, toreiz es biju Bearnē; sakarā ar tēva nāvi; vēstule man sekoja, bet es jau biju aizbraucis prom no Bearnes, kad tā tur ieradās. Tad tā turpināja man ceļot pa pēdām, un gandrīz jau būtu mani panākusi Monmedī, bet, diemžēl, nokavējās par dažām dienām. Tikai aprīlī tā beidzot man tika rokās: bet tā kā jau bija 1647.gada aprīlis, tad es šo ielūgumu vairs nevarēju izmantot. Jāsameklē šī vēstule, tai vajadzētu būt kopā ar maniem papīriem."