Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Bazēns, šķiet, bija stipri uztraukts un strauji žestikulēja ar savām īsajām un resnajām roķclēm. D'Artanjans noprata, ka Bazēns cenšas ieskaidrot kalpotājam, ka tam jāsargās no viņa bijušā paziņas, tas ir no d'Artanjana, vairāk kā no uguns.

Izmantodams, abu sarunā iegrimušo baznīcas kalpu aizņemtību, d'Artanjans nemanīti izgāja no dievnama un paslēpās aiz. Aluspudeļu ielas stūra. Bazēns nevarēja iziet tā, lai d'Artanjans no savas slēptuves nevarētu viņu ieraudzīt.

Pēc minūtēm piecām no katedrāles iznāca Bazēns, vispirma apskatījies visapkārt, vai kāds neseko, bet nevienu nemanīdams, redzami nomierinājās. Viņš aizgāja pa Dievmātes ielu. D'Artanjans iznāca 110 savas slēptuves tieši tajā laikā, lai pamanītu, ka Bazēns nogriežas pa Ebreju ielu, pēc tam, iegriezies kādā mazā šķērsicliņā, viņš nozuda aiz ārēji ļoti pieklājīga nama durvīm.

D'Artanjans neatrada par vajadzīgu iet uz. turieni uzreiz pēc informācijas, tā kā vārtsargs, ja tāds tur būtu, droši vien liks brīdināts, bcl, ja vārtsarga tur nav, tad nav arī kam jautāt.

Tādēļ viņš iegāja krodziņā, kurš atradās turpat blakus, un pasūtīja mālveinu. Šī dzēriena pagatavošanai bija vajadzīgs vismaz pusstundas laiks, un d'Artanjans šajā laika sprīdī, neradot nevienam aizdomas, varēja mierīgi novērot Bazēnu.

Te pēkšņi viņš pamanīja veiklu puišeli gadus divpadsmit līdz piecpadsmit vecu, ļoti jaulru no skata, un pazina viņā to pašu žēnu, ko pirms minūtēm divdesmit redzēja baznīcas kalpotāja svārkos.

D'Artanjans uzsāka ar viņu sarunu, un tā kā puišelim nebija nekāda iemesla kaut ko slēpt, lad d'Artanjans uzzināja, ka viņš no sešiem līdz deviņiem izpilda dzicdālāja pienākumus, bet no deviņiem līdz pusnaktij kalpo par izsūtāmo krodziņā.

Kamēr viņi sarunājās, pie Bazēna mājas tika pievests zirgs. Zirgs bija apseglots. Pēc dažiem mirkļiem iznāca arī pats Bazēna.

— Re, kā! — iesaucās puišēlis. — Mūsu ķeslcris sataisījies tālā ceļā.

— Kurp viņš tā dodas? — apvaicājās d'Artanjans.

— Kā man to zināt?

— Došu puspistolu, ja uzzināsi, — teica d'Artanjans.

— Puspitolu? — pārjautāja zēns un acis lam iedegās dzirkstelītes. — Par to, ka uzzināšu, kurp aizjāj Bazēns? Tas man nav griili. Bet vai jūs nejokojat?

— Nē, virsnieka vārds! Še, skaties, te ir puspistola.

Un viņš parādīja zēnam vilinošo monētu, taču rokā to nedodams.

— Es pajautāšu tūlīt viņam.

— Tā jau tu neko neuzzināsi, — teica d'Artanjans. — Pagaidi, kamēr viņš aizjāj, bet pēc tam jautā, prašņā, uzzini. Vispār, dari kā pats zini: puspistola ir šeit.

Un viņš iemeta monētu kabatā.

— Saprotu, — sacīja zēns, smaidīdams tik viltīgi, kā to prot tikai Parīzes skrandaiņi. — Lai notiek! Pagaidīsim!

Ngi gaidīt nevajadzēja.

Pēc minūtēm piecām, Bazēns palaida rikšiem, steidzinot zirgu ar lietussarga piesitienu.

Bazēnam vienmēr bija tāds paradums — pātagas vietā lietot lietussargu.

Tikko viņš bija nogriezies Ebreju ielā, tā zēns metās viņam pakaļ.

D'Artanjans atkal ieņēma savu vielu pie galda, būdams pārliecināts, ka nepaies ne desmit minūtes, līdz viņš uzzinās visu, ko bija vējējies.

Un patiešām, zēns atgriezās pat vēl ātrāk.

— Nu? — jautāja d'Artanjans.

— Viss kārtībā, — teica zēns, — es visu zinu.

— Kurp tad viņš tā aizsteidzās?

— Bcl vai pustolu jūs neesat aizmirsis?

— Prolams, ka ne. Runā ātri.

— Es vispirms gribu redzēt monētu. Parādiet taču, vai tik tā nav viltota?

— Te tā ir.

— Saimniek, — teica puišelis, — kungs lūdz. izmainīt naudu.

Saimnieks sēdēja aiz kantorgalda. Viņš paņēma puspistolu un izsniedza

šo pašu summu sīknaudā.

Puika iebāza šo naudu sev kabatā.

— Nu, bet tagad stāsli, uz. kurieni viņš aizjāja, — jautāja d'Artanjans, līdz šim jautri vērodams zēna izdarības.

— Uz Nuazī.

— Kā tu to uzzināji?

— Nav liela gudrība. Es pazina miesnieka zirgu, kuru Bazēns šad un tad mēdza no viņa izīrēt. Tad es nodomāju tā: nedos taču miesnieks savu zirgu, nepajautājis, uz kurieni viņš jās, — kaut gan Bazēna kungs diezin vai ir spējīgs nodzīt zirgu.

— Un viņš tev atbildēja, ka Bazēna kungs…

— Aizjāja uz Nuazī. Jā, liekas, tas viņam jau kļuvis par ieradumu. Viņš brauc uz turieni divas vai trīs reizes nedēļā.

— Vai tu pazīsti Nuazī?

— Un kā vēl! Tur dzīvo mana zīdītāja.

— Vai tur nav kāds klosteris?

— Un kāds vēl! Jezuītu!

— Labi, — teica d'Artanjans. — Tagad man viss ir skaidrs.

— Tātad, jūs esat apmierināts?

— Pilnīgi. Bet kā tevi sauc?

— Frike.

D'Artanjans pierakstīja zēna vārdu un krodziņa adresi.

— Nu ko, virsnieka kungs, — apjautājās zēns, — varbūt man vēl izdosies nopelnīt puspitolu?

— Iespējams, citreiz, — noteica d'Artanajans.

Tā kā viņš bija uzzinājis visu, kas bija vajadzīgs, viņš samaksāja par • mālveinu, kuru nemaz netika dzēris, un steidzās atpakaļ uz Tiktonijas ielu.

Pārnācis mājās, d'Artanjans ieraudzīja sēžam pie kamīna kādu cilvēku: tas bija Planšē, bet, pateicoties Madlēnas aizbēgušā vira atstātajām drēbēm, bija tā pārvērties, ka d'Artanjans tik tikko kā spēja viņu pazīt. Madlēna stādīja to priekšā visu kalpotāju klātbūtnē, kā savu, tikko kā atbraukušo, brāli no Flandrijas. Planšē griezās pie viisnieka ar kaut kādu izpušķotu frāzi flāmu valodā, kuru neviens nesaprata. Viņš atbildēja dažus nesakarīgus vārdus un līgums bija noslēgts. Madlēnas brālis bija iestājies d'Artanjana kalpībā.

D'Artnajanam jau bija gatavs plāns. Viņš negribēja iejāt Nuazī dienas laikā, lai neliktu pazīts. Tādā kārtā viņa rīcībā bija vēl daudz brīva laika. Nuazī atradās kādas trīs vai četras jūdzes pie ceļa, kas veda uz Mo.

Viņš iesāka ar to, ka kārtīgi pabrokastoja. Varbūt, ka tas ir slikts iesākums, ja gribi strādāt ar galvu, toties ļoti labs, ja gribi strādāt ar rokām un kājām.

Pēc tam viņš pārģērbās, baidīdamies, ka leitnanta apģērbs var radīt aizdomas vai neuzticību. Viņš izvēlējās vislabāko un visdrošāko no saviem trim zobeniem, tieši to, kuru mēdza laist darbā tikai īpašos gadījumos.

Ap pulkstcns diviem viņš lika apseglot zirgus un Planšē pavadībā izjāja cauri La Villet sargpostenim.

Bet ,.Kaziņas" kaimiņu mājā vēl arvien tika cītīgi meklēts vakar izbēgušais Planšē.

Aizjājis no Parīzes pusotras jūdzes, d'Artanjans- saprata, ka ir izjājis daudz par agru, un apstājās pie krodziņa, lai atpūtinātu zirgus.

Krogs bija pārpilns ar diezgan aizdomīgiem un šaubīga izskata ļaudīm, kuri, kā varēja spriest, gatavojās veikt kaut kādu nakts ekspedīciju. Durvīs parādījās kāds cilvēks, viscaur ietinies apmetni. Pamanījis svešinieku, viņš pamāja ar galvu diviem saviem biedriem, kuri sēdēja pie galda. Tie piecēlā.i un izgāja pa durvīm.

D'Artnajans bezrūpīgā izskata pienāca pie bufetnieces. Paslavēja viņas pretīgi šķebinošo vīnu, uzdeva dažus jautājumus par Nuazī un uzzināja, ka tur ir tikai divi lieli nami: viens pieder Parīzes arhibīskapam, kurā šobrīd dzīvo viņa brāļameita, hercogiene de Longvila kundze; otrs, kurā bija izvietojies jezuīdu klosteris, bija, kā jau tas pieklājas, cienījamo tēvu īpašums. Kļūdīties nebija iespējams.