Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Klosteris atrodas ciemata galā, es to zinu pavisam noteikti, — atteica Planšē.

— Tad rikšo turp, — teica d'Artanjans, — bet es pievilkšu zirgam sakas un pagaidīšu tevi šeit. Apskaties vai kādā logā nedeg uguntiņa un griezies atpakaļ.

Planšē paklausīgi nozuda tumsā, kamēr d'Artanjans, nokāpis no zirga, sāka, kā jau bija teicis, pievilkt sakas.

Pēc minūtēm piecām Planšē bija jau atpakaļ.

— Mans kungs, gaisma ir tikai vienā logā, tajā, kurš iziet uz lauku.

— Hm! — norūca d'Artanjans. — Ja es būtu frondērs, es pieklauvētu pie šīm durvīm, un, ļoti iespējams, dabūtu pieklājīgas naktsmājas; bet, ja es būtu mūks, es pieklauvētu pie tām otrajām, un, tikpat iespējams, dabūtu arī lieliskas vakariņas; bet mēs abi, acīmredzot, paliksim uz kailas zemes starp pili un klosteri, mirdami aiz bada un slāpēm.

— Jā, lāpai kā ievērojamais Buridāna ezelis, — piekrita Planšē. — Un tomēr, varbūt, pieklauvēsim?

— Šš! - iciea d'Artanjans. - Vienīgā uguntiņa, kas bija logā, ari nodzisa.

— Dzirdat? — iejautājās Planšē.

— Patiešām, kas tas par troksni?

Saeēlās tāds troksnis, it kā tuvotos vētra. Tajā pašā brīdī no abām mazajām ieliņām burtiski izlēca divas jātnieku vienības, pa vienai no katras šķērsielas, 1111 katrā no tām bija apmēram desmit cilvēku; sakļaudamās tās aplenca d'Artanjanu un Planšē no visām pusēm.

— Oho! - iesaucās d'Artanjans, izraudams zobenu un slēpdamies aiz sava zirga.

Planšē darīja to pašu.

— Vai patiešām tev būtu bijusi taisnība un viņi būs meklējuši lieši mūs?

— Lūk, kur viņš! Rokā ir! — iekliedzās jātnieki un, ar atkailinātiem zobeniem rokās, metās virsū d'Artanjanam.

— Neizlaidiet! — atskanēja skaļa balss.

— Ne, monsinjor! Esiet mierīgs.

D'Artanjans nolēma, ka arī viņam laiks padot balsi.

— Hei, klausieties, — ierunājās viņš ar savu gaskonieša akcentu, — ko jums vajag? Ko jūs no mums vēlaties?

— Tūlīt uzzināsit, — korī atbildēja jātnieki.

— Stāviet! Stāviet! — iekliedzās tas, kuru nosauca par monsinjoru. — Stāviet, jums saka, — tā nav viņa balss!

— Tā! — iesaucās d'Artanjans. — Kas īsli še notiek? Visi prātā sajukuši, vai? Bet, es brīdinu jūs, piesargielies: pirmajam, kas man pietuvosies, mana zobena garumā, bet zobens man ir garš, — es uzšķērdīšu viņam vēderu.

Šīs grupas priekšvadītājs piejāja viņam klāt.

— Ko jūs te darāt? — jautāja viņš balsī, kura radusi tikai pavēlēt.

— Bet jūs? — atjautāja d'Artanjans.

— Esiet pieklājīgāks, citādi jūs pārmācīs kā pienākās! Ja es arī nenosaucu jums savu vārdu, tad tomēr pieprasu, lai jūs ar cieņu izturaties pret manu titulu.

— Jūs baidāties nosaukt savu vārdu, tāpēc, ka vadat šo laupītāju bandu, — mierīgi teica d'Artanjans, — bet man, kurš ar savu sulaini mierīgi brauc pa ceļu, nav nekāda iemesla slēpi savu vārdu.

— Labi, labi! Kas jūs esat?

— Es nosāukšu savu vārdu, lai jūs zinātu, kur var mani atrast, mans kungs, princi vai monsinjor, kā 11u jūs tur sauc, — atbildēja gaskonietis, negribēdams, lai kāds nodomātu, ka viņš ir nobijies. — Vai jūs zināl d'Artanjanu?

— Karalisko musketieru leitnantu?

— Jā, to pašu.

— Protams, zinu.

— Tad jūs arī būsit dzirdējis, ka viņam ir stipra roka un ass zobens?

— Jūs esat d'Artanjana kungs?

— Jā, es.

— Tātad jūs esat šurp atjājis, lai viņu aizstāvētu?

— Viņu? Kuru — viņu?

— To, kuru mēs meklējam.

— Es gribēju nokļūt Nuazī, bet, kā liekas, esmu nokļuvis neatminamo mīklu pasaulē, — teica d'Artanjans.

— Atbildiet taču, — ieskanējās tā pati pavēlošā balss, — jūs viņu gaidījāt šeit, zem logiem? Jūs icradāties šeit, lai viņu aizstāvētu?

— Es nevienu negaidu, — ierunājās d'Artanjans, sākdams zaudēt pacietī­bu, — un nevienu arī netaisos aizstāvēt, kā vien pats sevi; bet brīdinu jūs, ka pats sevi es aizstāvēšu ne pa jokam.

— Labi, — teica tā pati balss, — pazūdiet no šejienes, atbrīvojiet mums vietu,

— Aiziet no šejienes? — iesaucās d'Artanjans. — Tas gan nebūs tik viegli izdarāms: esmu pārguris līdz pēdējam un mans zirgs tāpat; ja nu vienīgi jūs man piedāvātu vakariņas un naktsmājas tepat tuvumā.

— Blēdis!

— Hei, kungs, esiet uzmanīgāks ar izteicieniem, es jūs lūdzu, jo, ja jūs vēl ko atļausities tādā pašā garā, tad var gadīties, ka es jums jūsu vārdus iedzenu atpakaļ jūsu rīklē, vienalga, vai jūs esat marķīzs, hercogs, princis vai karalis, dzirdat?

— Nu, nu, — teica grupa priekšvadītājs, — te kļūdīties nav iespējams, pārāk skaidri dzirdams, ka ar mums runā gaskonietis, un tātad, ne tas, kuru mēs meklējam. Šoreiz mums nepaveicās. Lai paliek! Jājam projām! Bet ar jums mēs vēl liksimies, d'Artanjana kungs, — viņš nobeidza savu runu paaugstinātā tonī.

— Jā, bet ne jums tik labvēlīgos apstākļos, — izsmejoši teica gaskonietis. — Varbūt, ka las notiks gaišā dienas laikā un jūs būsit viens.

Labi, labi! — atsaucās balss. — Ceļā, kungi!

Un jātnieku vienība, lamājoties un kliedzot, pazuda nakts tumsā, nogriezdamās uz Parīzes pusi.

D'Arlanjans un Planšē stāvēja vēl kādu laiciņu sardzē, bel par cik troksnis strauji attālinājās, tad viņi varēja beidzot ielikt savus zobenus makstī.

— Redzi nu, dumiķi, — d'Artanjans mierīgi uzrunāja Planšē. — Pavisam ne mūs viņi bija meklējuši.

— Bet ko tad? — jautāja Planšē.

— Nezinu, nezinu. Un tā arī nav mana darīšana. Man ir cita rūpe: mums jāiekļūst klosterī pie jezuītiem. Bet nu, zirgos, un mēģināsim klauvēt pie viņiem! Lai būtu, kas būdams, neapēdīs taču viņi mūs, velns parāvis! Un d'Artanjans veikli iclcca seglos.

Tiklīdz Planšē bija izdarījis to pašu, kā pēkšņi viņa zirgam mugurā uzkrita tāds smagums, ka zirgs pat pietupās uz pakaļkājām.

— Hei, kungs! — iekliedzās Planšē, — man aiz muguras ir cilvēks.

D'Artanjans pagriezās un patiešām ieraudzīja zirga mugurā divas

cilvēka figūras.

— Mūs pats velns izseko! — iesaucās viņš un izrāva zobenu, !ai uzbruktu nelūgtajam viesim.

— Nē, mīļo d'Artanjan, — ierunājās nelūgtais, — tas nav velns, las esmu es, Aramiss. Laid rikšiem, Planšē, un ciema galā pagriez, pa kreisi savu zirgu.

Planšē ar Aramisu mugurpusē laida rokšiem pa priekšu, un d'Artanjans sekoja viņiem, sākdams domāt, ka šī vakara piedzīvojumi ir viens fantastisks un nesakarīgs sapnis.

Ciema galā Planšē pagriezās pa kreisi, kā Aramiss bija pavēlējis, un apstājās pie apgaismotā loga. Aramiss nolēca no zirga un trīs reizes sasita plaukstas. Tajā pašā mirkli logs atvērās un lika nomestas virvju Irepes.

— Dārgais draugs, — teica Aramiss, — ja jums labpatiktos uzkāpt, es būtu priecīgs jūs uzņēmi.

— Lūk, kā! — leica d'Artanjans. — Vai pie jums vienmēr tā ienāk viesi?

— Pēc deviņiem vakarā, nav citas izejas, velns lai parauj! Klostera likumi ir stingri!

— Piedodiet, draugs, bet man likās, it kā jūs teiktu „velns lai parauj"?

— Tiešām! — iesmējās Aramiss. - Viss ir iespējams; jūs pat iedomāties nevarai, mans dārgais draugs, cik daudz sliktu paradumu

cilvēks iegūst šajos nolādētajos klosteros, un kādas pretīgas manieres ir visiem šiem svētajiem tēviem, ar kuriem esmu spiests dzīvot kopā. Nu, ko tad jūs nekāpjat?