Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Pie kuras? Pie hercogienes de Ševrēzas vai pie hercogienes de Longvilas?

— Mans draugs, es jums jau teicu, ka starp mani un hercogieni de Longvilas kundzi, nav nekas nopietns: tikai joki, un nekas vairāk. Es runāju par hercogieni de SeVrēzi. Jūs esat viņu redzējis pēc atgriešanās no Briseles, kopš nomira karalis?

— Jā, protams. Viņa toreiz bija ļoti jauka.

— Jā, un es arī tikos ar viņu tajā laikā; es devu viņai labus padomus, bet viņa tos neizmantoja; es mēģināju viņai ieskaidrot, ka Mazarīni ir karalienes mīļākais; bet viņa atkal man neticēja, teica, ka labi pazīst Austrijas Annu un, ka viņa ir pārāk lepna, lai varētu iemīlēties tādā nelietī. Peč tam viņa bez kaut kādas sajēgas metās hercoga Befora sazvērestībā, bet kardināls ņēma un pavēlēja apcietināt hercogu Beforu un padzīt hercogieni de Ševrēzu.

— Jūs zināt, ka viņa dabūja atļauju atgriezties, — teica d'Artanjans.

— Jā, un jau atgriezās… Viņa paspēs vēl sastrādāt ne vienu vien muļķību.

— Ak, bet varbūt, ka šajā reizē viņa paklausīs jūsu padomiem?

— Ak, šajā reizē, — teica Aramiss, — es viņu neesmu redzējis; viņa ir stipri izmainījusies.

— Ne tā kā jūs, mīļo Aramis, — teica d'Artanjans, — jūs vēl arvien esat tāds pats. Jums vēl arvien ir jūsu skaistie melnie mati, las pats staltais augums, un sievišķīgi skaistas rokas, kas kļuvušas vēl brīnišķīgākas, kopš jūs esat kļuvis par prclālu.

— Jā, leica Aramiss, tā ir liesa; es rūpējos par savu ārieni. Bcl zināt, mans draugs, es novecoju: drīz man paliks trīsdesmit septiņi gadi.

— Paklausieties, — smaidīdams teica d'Artanjans,— ja nu reiz mēs esam satikušies, tad norunāsim, cik tad īsti mums vajadzētu būt liem gadiem nākotnē.

— Kā tā? — iejautājās Aramiss.

— Nu, tā, - turpināja d'Artanjans, - agrākajos laikos es biju divus vai trīs gadus jaunāks par jums, bet šobrīd, ja es nemaldos, man jau ir pilni četrdesmit.

— Vai, patiešām? — izbrīnījies skatījās Aramiss. — Tātad, es maldos; jūs vienmēr bijāt teicams matemātiķis. Tad jau pēc jūsu rēķiniem iznāk, ka man jau ir čclrdcsmi trīs gadi? Velns lai parauj! Tikai ncizpļāpājaties par to Rambuijē hotelī: tas var man kaitēt.

— Varat būt mierīgs, — teica d'Artanjans, — es to neapmeklēju.

— Patiešām?! Nu jā, bet kur tad ir pazudis tas lops Bazēns? — iesaucās Aramiss. — Hei, hei! Vai nevarētu ātrāk? Mēs mirstam aiz bada un slāpēm!

Šajā brīdī, ienākušais Bazēns, pacēla augšup pudeles, kuras turēja rokās.

— Beidzot! — nopriecājās Aramiss. — Nu, vai viss ir gatavs?

— Jā, kungs, vēl tikai vienu mirkli! Tūdaļ pasniegšu; nevar jau tik ātri ar visu tikt galā…

— Tas tāpēc, ka jūs iedomājaties, it kā jums mugurā būtu vēl arvien tas baznīcas balahons, un jūs to vien darāt, kā domājāt par saviem svētajiem. Bet es jūs brīdinu, ja jūs tur, savās kapelās, pārslaukot visus tos baznīcas rituālu piederumus, aizmirsīsil, ka jāspodrina mans zobens, es sakraušu sārtu, no visām jūsu svētbildēm un jūs pašu izcepšu uz šā sārta.

Sašutušais Bazēns pārkrustījās ar pudeli. D'Artanjans, pārsteigts par abata d'Erblē toni un manierēm, kuras tagad ļoti atšķīrās no musketiera Aramisa toņa un manierēm, ieplestām acīm skatījās uz savu veco draugu.

Bazēns ātri pārklāja galdu ar tīru galdautu, salika uz tā tik daudz labi apceptu, aromātisku un kairinošu ēdienu, ka d'Artanjans kļuva mēms aiz pārsteiguma.

— Bet jūs tomēr esat kādu gaidījis? — viņš apjautājās.

— Hm! — atbildēja Aramiss. — Es vienmēr esmu gatavs uzņemt viesus; bez tam, es jau zināju, ka jūs mani meklējat.

— No kā?

— No šī paša Bazēna, kurš, pieņemdams jūs par pašu nelabo, tūdaļ atsteidzās, lai brīdinātu mani par briesmām, kas varētu draudēt manai dvēselei, ja es atkal nokļutu musketieru virsnieka nevēlamajā sabiedrībā.

— Ak, mans kungs! — lūdzoši iesaucās Bazēns, salikdams rokas sev priekšā uz krūtīm.

— Lūdzu, bez izlikšanās. Jūs zināt, ka es to neciešu. Labāk atveriet logu un nolaidiet grozā maizi, ceptu cāļa cepeti un pedeli vīna savam draugam Planšē: viņš ir aiz loga vismaz jau stundu, plaukšķinādams tur no visa spēka.

Tik patiešām, Planšē, padevis zirgiem auzas un pakaisījis salmus, atgriezies pie loga, nu jau trešo reizi plaukšķināja norunāto signālu.

Bazēns paklausīja, un piesējis virvē grozu ar ēdamo, nolaida to lejā, tieši Planšē rokās. Pēdējais, vairāk neko neprasīdams, devās atpakaļ uz nojumi pie zirgiem.

— Un tagad, lūdzu, ēdīsim vakariņas! — sauca Aramiss.

Draugi apsēdās pie galda, un Aramiss sāka griezt šķiņķi, cāļus, irbes ar īsta gardēža izveicību.

— Velns lai parauj, kā jūs ēdat! — teica d'Artanjans.

— Jā, ne slikti. Bet gavēņa dienās man ir speciāla atļauja no Romas, ko man izgādāja, manas vājās veselības dēļ, prelāta kungs. Pie tam, es esmu uzaicinājis pie sevis bijušo Lafontēna kunga pavāru; tā paša LafOntēna, vecā kardināla draugu, tā ievērojamā izēdāja, kurš pēc pusdienām lūgšanu vietā mēdza teikt: „Kungs, palīdzi labi sagremot to, ar ko nupat esmu tik lieliski pacienājis".

— Diemžēl, tas netraucēja viņam nomirt no caurejas, — smiedamies teica d'Artanjans.

— Ko lai dara, — padevīgi noteica Aramiss. — Liktenim neizbēgsi.

— Piedodiet, marts dārgais, — atkal ierunājās d'Artanjans, — vai es drīkstu uzdot jums kādu jautājumu?

— Bez šaubām, lūdzu: jūs taču zināt, ka starp mums nav noslēpumu. .

— Jūs esat kļuvis bagāts?

— Ak, mans Dievs, nemaz ne. Mans gada ienākums ir divpadsmit tūkstoši livru, un tad vēl neliels pabalsts tūkstoš ekiju vērtībā, kuru man izgādāja princis Kondē.

— Ar ko tad jūs nopelnāt šos divpadsmit tūkstošus livru, — jautāja d'Artanjans, — vai ar saviem dzejoļiem?

— Nē, draugs, poēziju esmu pametis; tikai dažreiz, joka pēc uzrakstu kādu pantiņu, kādu galda dziesmiņu vai mīlas sOnētu vai kādu pavisam nevainīgu epigrammu. Es- rakstu sprediķus, mans mīļais.

— Kā, sprediķus?

— Teicamus, brīnišķīgus sprediķus, mans dārgais. Vismaz visi citi tā domā.

— Un jūs pats tos lasāt?

— Nē, es tos pārdodu.

— Kam?

— Tiem brāļiem, kuri sapņo un cer kļūt par slaveniem sprediķotajiem.

— Tad, lūk, kā! Bet jūs pats? Vai jūs nekad nevilina slavas virsotnes?

Protams, vilināja, beT — mana daba to uzveica. Kad cs uzkāpu

katedrā, lai teiktu runu, bet man pretī raudzījās kāda brīnišķīga sieviešu

kārtas būtne, tad es ari sāku skatīties uz viņu; viņa sāk smaidīt, un es ari sāku smaidīt. Tad es zaudēju runas pavedienu un sāku gvelzt kaut kādas muļķības; tā vietā, lai runātu par elles mokām, es sāku runāt par paradīzes laimi. Tieši tā, lūk, arī notika ar mani Svētā Ludviķa baznīcā Marē… Kaut kāds muižnieciņš sāka smieties man tieši sejā. Es pārtraucu sprediķi, un pateicu viņam ka viņš ir muļķis. Draudzes locekļi metās pēc akmeņiem, bet es ātri vien pārliecināju visus sapulcējušos, un akmeņi sāka lidot uz viņa pusi. Tiesa, otrā rītā viņš mani uzmeklēja, domādams, ka viņam ir darīšana ar vienkāršu abatu.

— Un kādas tad bija sekas šim apmeklējumam? — vaicāja d'Artanjans, vairs nevaldīdams smieklus.

— Sekas bija tādas, ka mēs norunājām tikšanos Karaliskajā laukumā otrās dienas vakarā. Un jūs taču pats zināt, kā viss tas beidzās, velns lai parauj!