Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Tātad, pret šo nelieli es uzstājos kā jūsu sekundants? — jautāja d'Artanjans.

— Tieši tā, mans draugs. Un jūs pāls redzējāt, kā es tiku ar viņu galā.

— Vai viņš nomira?

— Patiešām nezinu. Taču, visādam gadījumam es piedevu viņam un nolasīju grēku atlaišanu — in articulo mortis.* Pietiek, ka nokauj miesu, bet nedrīkst pazudināt dvēseli.

Bazēns izdarīja izmisuma pilnu žestu, tā rādīdams, ka viņš varbūt arī varētu attaisnot šādu morāli, taču nekādā gadījumā neattaisno, šo toni, kādā tas viss lika pasniegts.

— Bazēn, dārgumiņ, jūs neievērojāt, ka es redzu jūs spogulī! Bet es taču esmu jums vienreiz, par visām reizēm aizliedzis lielot jebkādus manu domu atbalstošus vai noraidošus žestus. Bet tagad, csiel tik labiņš, atnesiet mums spāņu vīnu un dodieties uz savu istabu. Jo, lūk, mans draugs d'Artanjans grib atklāt man kādu noslēpumu. Vai ne tā, d'Artanjan?

D'Artanjans apstiprinoši pamāja ar galvu, un Bazēns, pasniedzis vīnu, aizgāja.

Palikuši vieni, draugi kādu bridi klusēja. Aramiss, kā šķita, nodevās patīkamajai gremošanas izjūtai, bet d'Artanjans iekšēji gatavojās uzsākt savu runu. Abi ik pa brīdim uzmeta viens otram skatienus.

Ieilgušo klusumu pārtrauca Aramiss.

Pirms aiziešanas no šīs pasaules (lai.)

— Par ko jūs domājat, d'Artanjan, un kam jūs klusībā smaidāt?

— Es domāju, — teica d'Artanjans, — ka tad, kad jūs bijāt musketieris, jūs stipri vien līdzinājāties abatam, bet tagad, kad esat kļuvis par abatu, jūs stipri līdzināties musketierim.

— Tā ir liesa, — iesmējās Aramiss. — Cilvēks, tāds kā jūs, mans dārgais d'Arlanjan, ļoti labi zina, ka cilvēks ir ārkārtīgi savāds dzīvnieks, caur caurēm sastāvošs no pretrunām. Kopš tā laika, kad esmu kļuvis par abatu, es sapņoju tikai par cīņām un karagājieniem.

— Jā, to var redzēt pēc jūsu istabas: cik gan šeit nav zobenu, pie tam vēl visdažādāko. Bet paukoties pa šiem gadiem jūs vēl neesat aizmirsis?

— Es? Es lagad paukojos, tāpat kā jūs to darījāt jaunības gados, vai, varbūt, pat vēl labāk. Es caurām dienām tikai ar to vien nodarbojos.

— Bet - ar ko tad?

— Ar lielisko paukošanas mākslas skolotāju, kurš atrodas šeit.

— Kā, šeit?

— Jā, šeit, šajā pašā klosterī. Jezuītu klosteros var satikt, ko vien vēlies… /

— Tādā gadījumā, jūs būtu varējis mierīgi nogalināt de Marsiljaka kungu, ja tikai viņš būtu jums uzbrucis viens, bet nevis ar desmit palīgiem?

— Bez šaubām! — iesaucās Aramiss. — Es pat būtu ar mieru cīnīties ar visiem viņa desmit palīgiem, ja vien būtu drīkstējis laist darbā ieroci, nebaidīdamies, ka likšu pazīts.

„Tad viņš ir kļuvis par gaskonieti, ne sliktāku par mani pašu, velns parāvis!" — nodomāja d'Artanjans, bet skaļi piebilda:

— Un tā, mans dārgais Aramis, jūs jautājāt, kāpēc esmu jūs meklējis?

— Nē, es to neesmu jautājis? — mazliet blēdīgi atteica Aramiss, — es gaidīju, kad jūs pats man to pateiksit.

— Nu, labi! Tad, lūk: es meklēju jūs tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, lai jums būtu izdevība mierīgi nogalināt de Marsiljaka kungu jebkurā izdevīgā brīdī, kad vien jums to labpatiksies izdarīt, kaut arī las ir viņa gaišības princis. — Tā, lā! Tā ir laba doma! — teica Aramiss.

— Doma, kuru es iesaku jums izmantot, mans dārgais draugs. Jums ir tūkstoš ekiju liels ienākums abatijā, un tad vēl divpadsmit tūkstošus jūs

saņemat par saviem pārdotajiem sprediķiem. Bet sakiet man: vai šobrīd jūs esat bagāts? Atbildiet atklāti!

— Bagāts? Es tak esmu nabags kā ījabs! Varat pārmeklēt visas manas kabatas un atvilktnes, vairāk par simts pistolām neatradīsit.

,.Simts pistolas, velns lai parauj! Un to viņš sauc par nabadzību. Būtu man vienmēr simts pistolas pie rokas, es sevi uzskatītu par bagātu, kā Krēzs", — nodomāja d'Artanjans.

Skaļi viņš teica:

— Vai jūs esat godkārīgs?

— Kā Enkelads!

— Tad tā, mans draugs, es došu jums iespēju kļūt bagātam, ievērojamam un iegūt privilēģijas, darīt visu to, ko vien vēlēsities pats. Aramisa pierei pārslīdēja mākonītis, tik viegls kā ēna, kas augusta vidū pārslīd rudzulaukam; taču, lai cik tas viss bija acumirklīgs, d'Artanjans to bija tomēr pamanījis.

— Runājiet, — teica Arainiss.

— Vispirms, vēl viens jautājums. Vai jūs nodarbojaties ar politiku?

Aramisa acīs uzšķīlās zibeņi — tikpat acumirklīgi kā tā ēna, kas pirmīt

pārslīdēja pāri viņa pierei, taču vairs ne tik acumirklīgi, lai d'Artanjans atkal nevarētu to pamanīt.

— Nē! — atbildēja Aramiss.

— Tad jau jebkurš priekšlikums var jums būt ieguvums, ja jau pār jums nav nevienas citas varas kā vien debesu, — pasmējās gaskonietis.

— Iespējams.

— Vai jūs pārcilājāt atmiņā kādreiz, mīļai Aramis, mūsu brīnišķīgās jaunības dienas, kuras tika aizvadītas smieklos, divkaujās un jautrās iedzeršanās?

— Jā, protams, un ne vienreiz vien skumu pēc tām. Laimīgs bija tas laiciņš! Priecīgas dieniņas!

— Tad, lūk, mans draugs, šīs jautrās dieniņas var atkārtoties, šis brīnišķīgais laiks atgriezties. Man ir uzdots sameklēt manu biedrus, un es iesāku tieši ar jums, tāpēc, ka tieši jūs bijāt mūsu sabiedrības dvēsele.

Aramiss palocījās drīzāk aiz pieklājības, nekā aiz pateicības.

— Atkal mesties politikā? — ierunājās viņš mirstošā balsī, gari velkot katru skaņu, atmezdamies pj'et krēsla atzveltni. — Ak, mans dārgais d'Artanjan, jūs redzat, cik mierīgi un skaisti rit mana pašreizējā dzīve. Bet ievērojamu ļaužu nepateicību mēs abi esam diezgan izbaudījuši, vai ne tā?

— Jā, tā ir patiesība, - teica d'Artanjans, — bet, varbūt, šie ievērojamie ļaudis ir nožēlojuši savu nepateicību?

— Tādā gadījumā — cita runa. Katrs grēks ir i/pērkams. Bez visa tā, jums ir taisnība vēl vienā lietā, proti, ja jau munvs ir atkal radusies vēlēšanās jaukties valsts lielās, tad šobrīd, liekas, ir pats piemērotākais laiks to darīt.

- No kurienes jūs to zināt? Jūs taču ar politiku nenodarbojaties?

— Ak, mans Dievs! Kaut arī es pats par to neinteresējos, es dzīvoju tomēr tādā vidē, kur ar to nodarbojas, pat pārāk daudz. Bet, aizraujoties ar poēziju un nododoties mīlestībai, esmu tuvu iepazinies ar Sazarēnu, kurš ir Kontī kunga piekritējs, ar Vuatiru, prelāta atbalstītāju, un ar Bua-Robēru, kurš kopš tā laika, kad vairs nav kardināla Rišeljē, neatbalsta nevienu, vai, ja gribat, atbalsta visus uzreiz; tā kā politiskās lietas man nemaz nav tik svešas.

— Tā jau es arī domāju, — teica d'Artanjans.

— Starp citu, mīļais draugs, viss, ko es jums tagad teikšu, ir vienkārša mūka personīgās domas; vienkārša cilvēka, kurš, kā atbalss, atkārto visu, ko ir dzirdējis no citiem. Es esmu dzirdējis, ka dotajā brīdī kardināls Mazarīni ir ļoti nobažījies par valsts iekšējo lietu pagriezienu īsteno stāvokli. Kā redzams, ne visi viņa rīkojumi tiek pildīti un ievēroti tā, kā tas bija attiecībā pret mūsu iepriekšējo biedēkli, nelaiķa kardinālu Rišeljē, kura portretu jūs redzat šeit, jo, lai ko arī kāds teiktu par viņu, viņš patiešām bija liels cilvēks.

— Te nu es jums pretī nerunāšu, mīļais Aramis, jo tieši viņš iecēla mani kādreiz leitnanta kārtā.

— Sākumā es biju pilnīgi kardināla pusē: es teicu sev, ka ministrs nekad neliek visu mīlēts, un ka, būdams gudras galvas īpašnieks, par kādu mēs visi viņu uzskatām, viņš galu galā tomēr gūs panākumus un uzvaru pār saviem ienaidniekiem, un piespiedīs sevi cicnīl un baidīties, kas, pēc manām domām, ir lornēr labak, nekā piespiest sevi mīlēt.