Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Tajā brīdī mēness, laikam tikpat ziņkārīgs, kā mūsu virsnieks, izlīda no mākoņa, un viņa nekautrīgajā gaismā d'Artanjans ieraudzīja un pazina lielās gaiši zilās acis, zeltainos matus un lepni pacelto de Longvila kundzes galviņu.

Aramiss smiedamies atgriezās ar vienu cepuri rokā, ar otru cepuri galvā, un abi devās uz jezuītu klostera pusi.

— Teicami, — pieceldamies un nopurinādamies no putekļiem, sacīja d'Artanjans, — tagad cs tevi pazīstu: tu esi fronders un Longvila kundzes mī|ākais.

Pateicoties no Aramisa iegūtajām ziņām, d'Artanjans, kurš zināja, ka Portosa īstais vārds bija di Vallons, tagad zināja arī, ka pēc tā vielas nosaukuma, kur atradās viņa īpašums, viņš tagad saucas arī de Brasjē, un, ka šī īpašuma dēļ viņš ir tiesājies ar Nuaijonas bīskapu.

No lā izriet, ka meklēt viņu vajadzētu Nuaijonas apkaimē, vārdu sakot, uz Il-de Fransa un Pikardijas robežas.

Savu maršrutu d'Artanjans izvēlējās nekavējoši. Viņš nolēma doties uz Dammarlēnu, kur krustojās divi ceļi: viens no kuriem veda uz Suāsonu, otrs — uz Kompjēnu; tur viņš varēs ievākt ziņas par Brasjē muižu un, vadoties pēc dotajiem norādījumiem, dosies vai nu taisni, vai arī nogriezīsies pa kreisi.

Planšē, kurš. vēl nebija pilnīgi drošs par to, ka viņu vairs neviens nemeklē, paziņoja, ka dosies d'Artanjanam līdzi kaut līdz pasaules malai, vienalga, vai tas dosies taisni, vai arī nogriežas pa kreisi. Viņš lūdza tikai savam kungam izbraukt vakarā, jo tumsa viņam garantēja lielāku drošības sajūtu. D'Artanjans ieteica viņam pabrīdināt savu sievu, lai kaut cik nomierinātu nabadzīti; taču tālredzīgais Planšē atteica, ka viņa sieva nenomirs no bēdām un uztraukuma, tikai tāpēc, ka nezinās sava vīra atrašanās vielu. Toties Planšē, taisni olrādi; pazīdams savas sievas mēles lokanību, neapšaubāmi nomirtu aiz uztraukuma, apzinoties, ka viņa sievai ir zināma viņa patiesā atrašanās viela.

Šāda veida izskaidrošana d'Artanjanam likās tik pārliecinoša, ka viņš vairs neuzstāja, un astotajā vakara stundā, kad migla pilsētas ielās jau sāka sabiezēt, viņš izgāja no viesnīcas „Kaziņa" Planšē pavadībā un izjāja no pilsētas cauri Sen-Denī apsardzes punktam.

Ap pusnakti abi ceļotāji bija sasnieguši Dammartēnu.

Bija pārāk vēls, lai varētu kaul kur ievākt ziņas. Iebraucamās vietas „Krusta zīme" saimnieks jau gulēja, un d'Artanjans nolēma atlikt aptauju līdz rītam.

No rīta viņš lika pasaukt krodzinieku. Viņš bija viens no tiem viltīgajiem normandiešiem, kuri nekad skaidri nesaka ,,jā" vai „nē", un uzskata, ka zaudēs cieņu saruna biedra acis, ja bez izlocīšanās atbildēs uz jautājumiem. No visas sarunas d'Artanjans saprata tikai, ka jābrauc taisni, tāpēc viņi steidzīgi pameta šo iebrauktuvi un devās ceļā, cenzdamies, kaut vai kaut ko jēdzīgu atcerēties no ļoti neskaidrajiem norādījumiem.

Deviņos no rīta viņi ieradās Nantelē un apstājās tur, lai pabrokastotu.

Šajā reizē viņiem palaimējās ar krodzinieku, kurš nebija tādos ieskatos kā iepriekšējais. Tas bija krietns pikardietis un atklātas dabas cilvēks. Pazinis Planšē personā savu novadnieku, viņš, bez kādas izlocīšanās, deva visus viņiem vajadzīgos norādījumus un paskaidrojumus. Brasjē muiža atradās dažu jūdžu attālumā no Vilje-Kotrē.

D'Artanjans zināja Vilje-Kotrē, tā kā pāris reizes bija uz turieni pavadījis galmu. Vilje-Kotrē tajā laikā bija viena no karaliskajām rezidencēm. Viņš devās uz šo pilsētu un apmetās viesnīcā „Zelta Delfīns".

Šeit viņš dabūja sev vajadzīgās ziņas. Viņš uzzināja, ka Brasjē muiža patiešām atrodas četru jūdžu attālumā no pilsētas, bet pašu Portosu gan vajadzētu meklēt pavisam kur citur.

Portoss patiešām tiesājās ar Nuaijonas bīskapu par Pjerfonas muižu, kas robežojās ar viņa īpašumiem; noguris no visām tiesu prāvām, no kurām īstenībā viņš neko nesaprata, viņš visbeidzot, lai tiklu no tām visām .vaļā, šo muižu vienkārši nopirka, lādā kārtā saviem diviem iepriekšminē­tajiem uzvārdiem pievienoja arī vēl trešo. Tagad viņa vārds bija di Vallons de Brasjē de Pjerfons, un dzīvoja viņš savā jaunajā muižā.

Tā kā caur varoņdarbiem viņš slavens nekļuva, tad viņš bija nolēmis

kļūt par markīžu Karabasu. 4 3ax. S3

Nācās atkal gaidīt līdz rītausmai. Zirgi pa dienu bija noskrējuši desmit jūdzes un bija ļoti noguruši. Tiesa, tos varēja apmainīt pret citiem, taču braukt vajadzēja cauri mežam, bet Planšē, kā mums jau zināms, neatzina mežus naktī.

Bija arī vēl viena lieta, kuru neatzina Planšē. Tā bija: doties ceļā bez brokastīm; tāpēc, no rīta pamodies, d'Artanjans ieraudzīja uz galda jau gatavas brokastis. Dusmoties par šāda veida uzmanību būtu bijis nekrietni, tāpēc d'Artanjans sēdās vien pie galda. Pats par sevi saprotams, ka Planšē, atgriezdamies pie saviem agrākajiem pienākumiem, atgriezās arī pie tās pašas kārtības; tāpēc ēst sava saimnieka brokastu paliekas viņš kautrējās ne vairāk, kā dc Motvila k-dze vai de Faržī k-dze, kuras ēda ēdienu paliekas no Austrijas Annas galda.

Tāpēc izjāt izdevās tikai pulkstens astoņos no rīta. Apmaldīties bija neiespējami: braukt vajadzēja pa ceļu, kurš veda no Viljc-Kalrē uz Kompjēnu un, izbraucot no meža, pagriezties pa labi.

Bija skaists pavasara rīts; augstu kokos dziedāja un viteroja putni un saules stari, laužoties cauri koku zariem un biezajiem puduriem, šķita kā zeltains dūmakains aizskars.

Šur un tur saules stari ar lielām pūlēm lauzās cauri veco koku biezi saaugušajiem puduriem, atstājot ēnā grimstošus veco ozolu stumbrus, pa kuriem, ceļotāju izbiedētas, veikli skrēja augšā vāveres. Visa daba šajā agrajā rītā izelpoja sirdi iepriecinošas un nomierinošas zāles, ziedu un lapu Smaržas. D'Artanjans, kuram sen jau bija apnikuši Parīzes putekļi un pilsētas smakas, bija pārliecināts, ka cilvēks, kurš nes triju muižu vārdus, uzvērtus vienu uz. otra, šādā paradīzē dzīvojot, var izjust vispilnīgāko laimi. Un, galvu šūpodams, viņš nodomāja: „Ja es būtu Portosa vietā un pie manis d'Artanjans grieztos ar šādu priekšlikumu, ar kādu es tagad domāju griezties pie viņa, sava drauga Portosa, man gan būtu pilnīgi skaidrs, ko es būtu atbildējis tam d'Artanjanam".

Bet Planšē nedomāja neko: viņš vēl gremoja savas brokastis.

Meža klajumiņā d'Artanjans ieraudzīja viņam vajadzīgo ceļu, bet ceļa galā atradās milzīga feodāla pils ar daudziem tornīšiem.

— Oho, — viņš norūca, — šis cietoksnis, šķiet, kādreiz piederēja Orleānas hercogu dzimtas vēcākajam atzaram. Vai tikai Portoss nav noslēdzis darījumus ar veco hercogu de Longvilu?

— Ai, kāda skaista un liela muiža, mans kungs! Tas tik ir īpašums! —, teica Planšē. — Ja tā patiešām pieder Portosa kungam, tad viņu var no sirds apsveikt.

— Tikai neiedomājaties viņu nosaukt par Portosu, — teica d'Artanjans, — vai par di Vallonu. Viņu tagad sauca par dc Brasjē vai de Pjerfona kungu. Skaties, citādi tu vari mums vēl visu sabojāt.

Tuvojoties pilij, kas tik ļoti pievilka viņu uzmanību, d'Artanjans sāka aizdomāties, ka nez vai šeit patiesi varētu dzīvot viņa draugs. Torņi, kas no tālienes izskatījās diženi, stipri un it kā vakar būvēti, piebraucot tuvāk, varēja redzēt, ka tie bija apdauzīti un dažviet pat izjaukti, it kā kāds milzis būtu tos sacirtis.

Aizbraucot līdz ceļa galam, d'Artanjans pie savām kājām ieraudzīja burvīgu ieleju, kuras dziļumā snauda maziņš kluss ezeriņš, kura apkārtnē varēja pamanīt mājeles ar salmu un dakstiņu jumtiem; likās, ka visa apkārtne godbijīgi noliecās savas lielās pils varenības priekšā, kas bija uzcelta Anrī IV valdīšanas laikā, un izskaistināta ar tornīšiem, ģerboņiem un flīģeļiem.