Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Un viņš lieto savu iepriekšējo uzvārdu di Vallons? — viņš skaļi pajautāja.

— Jā, un vēl pievienoja tam uzvārdu de Brasjē; tā saucas viņa zeme, kura reiz deva tiesības uz. barona titulu.

— Tātad mēs redzēsim Portosu baronos?

— Bez šaubām. Sevišķi jaukā baronese Portosa!

Abi draugi skaļi iesmējās.

— Tātad, — ierunājās d'Artanjans, — jūs nevēlaties atbalstīt Mazarīni?

— Bet jūs — prinčus?

— Nu, tātad, nebalstīsim nevienu un paliksim draugi; nebūsim ne kardinālisli, ne fronderisti.

— Jā, — teica Aramiss, — būsim musketieri.

— Kaut vai sutānā.

— It īpaši sutānā, — iesaucās Aramiss, — tur jau tas joks!

— Nu, tad dzīvojiet sveiks! — pieceldamies teica d'Artanjans.

— Es jūs neccnlīšos aizkavēt, mans dārgais, — teica Aramiss, — jo, lūk, man nebūtu, kur jūs izguldināt. Bet piedāvāt jums gulēt šķūnī kopā ar Planšē būtu bijis nepieklājīgi.

— Pie tam vēl tikai triju jūdžu attālumā no Parīzes. Zirgi ir atpūtušies, nepaies ne stunda, kad es būšu jau mājās.

D'Artanjans ielēja sev pēdējo glāzi.

— Par mūsu labajiem senajiem laikiem!

— Jā, — piebalsoja Aramiss, — tikai, diemžēl, tas ir garām…

— Jā tas tā ir! Bet varbūt, ka tomēr las vēl kādreiz atgriežas. Visādam gadījumam, ja nu jums rodas kāda vajadzība pēc manis, iegaumējiet: Tiktonijas ielā, viesnīcā „Kaz.iņa".

— Bet es — šeit, jezuītu klosterī. No sešiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet no astoņiem vakarā līdz sešiem rītā caur logu.

— Uz redzēšanos, mans dārgais.

— Nē, es jūs vienu nelaidīšu. Atļaujiet man jūs pavadīt.

Un Aramiss paņēma apmelni un zobenu.

„Viņš grib būt pārliecināts par manu aizbraukšanu", — nodomāja d'Artanjans.

Aramiss iesvilpās, bet Bazēns bija iesnaudies turpat priekšistabā pie vakariņu paliekām un uzreiz, vis nepamodās, tā kā Aramiss bija spiests paraut to aiz auss, lai pamodinātu.

Bazēns pastaipījās, izberzēja acis un laidās atpakaļ snaudā.

— Nu, tu, miegamice, ātrāk padod mums trepes.

— Bet tās jau, — žāvādamies teica Bazēns, — turpat vien palika aiz loga, tās jūsu trepes.

— Citas, dod dārza trepes. Vai neredzēji, ka d'Artanjana kungs pa tām tika ar grūtībām augšā, bet lejā kāpt tam būs vēl grūtāk.

D'Artanjans jau gribēja sākt pārliecināt Aramisu, ka viņš lieliski tiks lejā, bet tad viņam pēkšņi ienāca prātā kāda doma, un viņš klusēja.

Bazēns grūti nopūlās un aizgāja meklēt trepes. Pēc kādas minūtes koka trepes stāvēja pieslietas pie loga.

— Lūk, kur-labas trepes, — teica d'Artanjans, — pa tādām pat sieviete uzkāps.

Aramiss paskatījās uz viņu tik ciešu skatienu, it kā gribēdams izlasīt drauga domas lidz pašiem sirds dziļumiem, bet d'Artanjans izturēja šo skatienu ar apbrīnojamu vientiesību.

Pie tam, viņš jau bija uzlicis vienu kāju uz pirmā pakāpiena un sāka kāpt lejā.

Pēc mirkļa viņš jau bija zemē. Bazēns palika stāvam pie loga.

— Gaidi šeit, — teica Aramiss, es tūdaļ atgriezīšos.

Abi devās uz šķūņa pusi; viņiem pretī iznāca Planšē, vezdams aiz pavadām zirgus.

— Lieliski. Lūk, kur uzticams un saprātīgs kalps, ne tāds, kā mans sliņķis Bazēns, kopš ir sācis kalpot baznīcā, vairs ne velnam neder. Sekojiet mums, Planšē, — teica Aramiss, — mēs iesim līdz ciemata galam.

Un patiesi, draugi nogāja kājām visu ceļu līdz ciema galam, pa ceļam pārspriežot dažādus sīkumus; pie pēdējās mājas Aramiss teica:

— Nu, mans draugs, ejiet savu ceļu. Laime jums smaida, nepalaidiet to garām. Atcerieties, laime — tā ir kurtizāne; izturieties pret to tā, kā tā to ir pelnījusi. Nu, bet es palikšu savā niecībā un savā slinkumā. Ardievu.

— Tātad, viss nolemts un parakstīts: mans priekšlikums jums neder?

— Tas man būtu varējis ļoti noderēt,' — teica Aramiss, — ja es būtu tāds cilvēks kā citi, bet es, kā jau teicu, es viss sastāvu no pretrunām: to, ko šodien neieredzu, rīt jau varu iemīlēt, un otrādi. Jūs sapratīsit, es nevaru uzņemties saistības, tā kā, piemēram jūs, kuram ir pilnīgi noteikti uzskati.

„Melo, blēdi, — nodomāja d'Artanjans, — viss ir pilnīgi otrādi: tu jau nu gan proti izvēlēties mērķi un pavisam slepeni virzīties uz to".

— Tad dzīvojie.t vesels, dārgais draugs, — turpināja Aramiss, — un paldies jums par apciemojumu un labiem nodomiem, bet it īpaši par jaukajām atmiņām, kuras atmodināja jūsu ierašanās.

Viņi apkampās. Planšē jau sēdēja zirgā. D'Artanjans arī ielcca seglos, viņš un Aramiss vēlreiz spieda viens otram rokas. Tad jātnieki iecirta piešus zirgiem sānos un aizauļoja Parīzes virzienā.

Aramiss stāvēja ceļa vidū tik ilgi, kamēr tic pilnīgi izzuda viņa redze­slokam.

Taču d'Artanjans, atjājis soļus divsimts, strauji apturēja zirgu, nolēca zemē, pasvieda pavadu Planšē un, izņēmis pistoles no portupejām, aizbāza tās sev aiz jostas.

— Kas noticis? — jautāja nobiedētais Planšē.

— Tas, ka, lai nu kā viņš mānās, — atbildēja d'Artanjans, — mani viņš ap stūri vis tik viegli neapvedīs. Slāvi šeit un gaidi mani, tikai nostājies tālāk no ceļa.

Ar šiem vārdiem d'Artanjans pārlēca pāri grāvim, kurš gāja gar ceļa malu, un melās pāri tīrumam, apkārt visam ciematam. Viņš pamanīja, ka starp māju, kur dzīvoja Longvila kundze, un jezuītu klosteri, ir lukšs laukums, kurš bija apjozts tikai ar dzīvžogu.

Varbūt, ka pirms stundas viņam būtu bijis diezgan grūti sameklēt šo dzīvžogu, bet tagad bija uzlēcis mēness, un kaul arī las ik pa brīdim pazuda aiz mākoņiem, ceļu tomēr varēja redzēt diezgan skaidri pat tad, kad mēness nozuda.

D'Artanjans, aizkļuvis līdz dzīvžogam, gāja zagdamies un slēpdamies, tā ēnā. Paejot garām mājai, kurā notika tikko kā aprakstītie nolikumi, d'Artanjans ievēroja, ka Aramisa logs ir apgaismots; bot viņš bija pārliecināts, ka Aramiss vēl nav pārnācis, bet kad pārnāks, tad viņš nebūs viens.

Un patiešām, drīz. viņš izdzirda tuvojošos soļu troksni un klusinātas balsis.

Soļi apstājās pie dzīvžoga.

D'Artanjans notupās uz. ceļiem, slēpdamies aiz biezākiem krūmiem.

Tajā pašā brīdī, d'Artanjanam par lielu izbrīnu, parādījās divi vīrieši. Bet ilgi brīnīties viņam neiznāca: viņš izdzirda maigu, daiļskanīgu balsi. Viens no vīriešiem bija sieviete, pārģērbusies vīriešu drēbēs.

— Nomierinieties, mīļo Renē, — runāja maigā balss, — tas nekad vairs neatkārtosies. Esmu atradusi kaut ko līdzīgu pazemes ejai zem ielas: mums vajag tikai pacelt vienu plāksni pie durvīm, un eja būs vaļā.

— (), zvēru jums, princese, — atbildēja otra balss, kurā d'Artanjans tūdaļ pazina Aramisa balsi, — ja jūsu labais vārds nebūtu atkarīgs tieši no šīs piesardzības un es riskētu tikai ar savu dzīvību…

— Jā, jā, es zinu, jūs esat sabiedrības cilvēks, un tajā pašā laikā esat ļoti drosmīgs. Bet jūs piederat ne tikai man, jūs piederat visai mūsu partijai. Tāpēc jums jābūt sevišķi uzmanīgam un prātīgam.

— Es vienmēr esmu paklausīgs, kundze, — teica Aramiss, — ja vien man pavēl tik patīkamā balsī.

Viņš maigi noskūpstīja viņas roku.

— Ak! — iesaucās kavalieris, kuram bija patīkamā balss. •

— Kas noticis? — jautāja Aramiss.

— Vai tad jūs neredzat, ka vējš aiznesa manu cepuri!

Aramiss mclās ķert vēja aiznesto cepuri. D'Artanjans izmantodams mirkli, pārgāja uz citu vietu, kur dzīvžogs nebija tik biezs, un viņam būtu iespēja kārtīgi nopētīt Aramisa noslēpumaino ceļabiedru.