Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Artanjans apgūlās ne tik daudz, lai aizmigtu, bet galvenais, lai paliktu vienatnē ar sevi un mierīgi varētu pārdomāt visu redzēto un dzirdēto.

Būdams labsirdīgs pēc dabas un jau no pirmā acumirkļa sajutis pret Atosu instinktīvas simpātijas, kuras pēc tam pārgāja ciešā draudzībā, viņš tagad bija sajūsmā par to, ka atradis nevis pagrimušu dzērāju, kurš netīrībā un nabadzībā, vadīdams savas atlikušas dienas, lēnām sūca kaut kādu vīniņu, bet tā vietā, atradis gaiša prāta cilvēku, pašā spēku briedumā. Viņš bija gatavs atzīt Atosa pārākumu par sevi, un skaudības un vilšanās vieta, ko būtu sajutis cits cilvēks, mazāk cēlsirdīgs, viņš izjuta tikai īstu un patiesu prieku, uz. kuru droši varēja balstīt visgaišākās cerības par viņa iecerētā uzdevuma labvēlīgu iznākumu.

Taču viņam likās, ka Atoss nebija pilnīgi atklāts un tiešs. Kas ir šis jaunais cilvēks? Pēc Atosa vārdiem — bārenis, audžudēls, bet starp citu, viņš ir tik apbrīnojami līdzīgs savam audžutēvam. Ko nozīmēja viņa atgriešanās augstākajā sabiedrībā un viņa neparastā ārkārtīgā atturība, kuru d'Artanjans pamanīja pie galda. Pat tik nenozīmīgs apstāklis, kā Grimo prombūtne, jā, tā paša Grimo, no kura kādreiz Atoss nešķīrās ne mirkli, bet tagad pa visu vakaru ne reizi pat netika nepieminēts, neskatoties uz to, ka iemeslu tam bija diezgan, — viss tas d'Artanjanu 5* darīja nemierīgu. Acīmredzot viņš vairs nebaudīja sava vecā drauga pilnīgu uzticību; varbūt, ka Atoss bija ar kaut ko saistīts, vai arī iepriekš jau brīdināts par viņa iespējamo ierašanos.

Te d'Artanjans neviļus atcerējās Rošforu un viņa vārdus, ko tas bija teicis Dievmātes katedrālē. Vai tiešām Rošfors būtu paspējis viņu apsteigt šajā lietā?

To visu sīki pārdomāt neiznāca laiks. D'Artanjans nolēma rit pat izskaidroties. Līdzekļu trūkums, ko Atoss tik rūpīgi slēpa, liecināja par viņa vēlēšanos izskatīties bagātākam, nekā viņš bija patiesībā, un rādīja viņam vēl esošās kādreizējās godību paliekas, tās neapmierinātās godkārības, kuru atkal atmodināt nebūs nemaz tik grūti. Atosa prāta, asums un domu skaidrība darīja viņu par cilvēku, kurš būtībā ir daudz jūtīgāks par citiem. Viņš pieņems ministra piedāvājumu ar jo lielāku gatavību, it sevišķi tāpēc, ka tiekšanās pēc apbalvojuma divkāršos viņa dabisko enerģiju.

Neskatoties uz to, ka d'Artanjans bija ļoti noguris, šīs domas viņam neļāva aizmigt. Viņš centās izdomāt uzbrukuma plānu, un, kaut ari zināja, ka Atoss ir stiprs pretinieks, tomēr nolēma sākt uzbrukumu jau rīt pat, tūlīt pēc brokastīm.

Un tomēr viņš domāja arī par to, ka pie tik neskaidriem apstākļiem uz priekšu vajadzēs ļoti uzmanīgi, vismaz dažas dienas papētīt Atosa jauno, d'Artanjanam nepazīstamo, draugu un paziņu loku, novērot viņu jaunos paradumus, labi iepazīt tos, pie tam vēl arī papūlēties kaut ko izdabūt no vaļsirdīgā jaunekļa, kuram nāksies rīt pasniegt paukošanas stundu, doties medībās, iegūt papildus ziņas, kuru viņam vēl pietrūks, lai atrastu sakarību starp bijušo un pašreiz esošo Atosu. Attiecībā uz. jaunekli tas, jādomā, nebūs grūti izdarāms, tāpēc, ka audzinātāja personība, kā šķiet, ļoti dziļi ir skārusi jaunekļa sirdi un prātu. Un tajā pašā laikā d'Artanjans, pats būdams vērīgs cilvēks, saprata, kādā neizdevīgā situācijā viņš var nostādīt sevi, gadījumā, ja kaut kāda neuzmanība vai neveiklība no viņa puses ļaus Atosa pieredzējušai acij pamanīt viņa viltībiņas.

— Te nu vēl jāsaka, ka d'Artanjans, labprāt vedot viltīgu spēli ar šķelmi Aramisu un godkārīgo Portosu, kaunējās būt liekulis Atosa priekšā. Viņam likās, ja viņš ir pārspējis viltībā Aramisu un Portosu, tad tas tikai piespiestu abus izturēties pret viņu ar vēl jo lielāku cieņu, turpretī Atosa acīs, viņš būtu bijis tikai zaudētājs.

— Ak, kāpēc šeit nav Grimo, vienmēr klusējošā Grimo! — pats sev teica d'Artanjans. - Es būtu daudz ko sapratis no viņa klusēšanas. Grimo prata tik daiļrunīgi klusēt!

Pa to laiku mājā viss pamazām apklusa. D'Artanjans dzirdēja, kā tiek aizvērti logiem slēģi un aizslēgtas durvis. Pēc tam apklusa suņi, kuri bija rējuši visu novakari, sarejoties ar kaimiņu suņiem; lakstīgala, paslēpusies biezajā koku lapotnē un no turienes nakts vidū izdziedādama savus melodiskos troļļus, arī beidzot bija aizmigusi. Tagad bija dzirdams tikai vienmērīgu soļu vienmuļais troksnis virs d'Artanjana istabas griestiem; tur, domājams, atradās Atosa guļamistaba.

„Viņš staigā un prāto. — nodomāja d'Artanjans. — Bel par ko? To uzzināt, diemžēl, nav iespējams. Uzminēt var daudz ko, bel tikai ne to".

Beidzot arī Atoss laikam apgūlās, jo arī šis pēdējais troksnis apklusa.

Klusums un nogurums beidzot pieveica arī d'Artanjanu; viņš aizvēra acis un tajā pašā brīdī iegrima dziļā miegā.

D'Arlanjans nemīlēja gulēt ilgi.

Tiklīdz rīta ausmas stari skāra loga aizkarus, tā viņš bija augšā un vēra vaļā logu. Un te nu viņš cauri žalūzijām pamanīja; ka kāds, cenzdamies netrokšņot, staigāja pa pagalmu. Pa vecam ieradumam neatstāt neko bez uzmanības, d'Artanjans sāka vērīgi un uzmanīgi ieskatīties un drīz vien pazina Raula tumšos matus.

Jaunais cilvēks, — un tas patiešām bija viņš, — atvēra staļļa durvis, izvez- dams savu skrējēju, ar kuru vakar bija jājis, ar īstu zirga puiša veiklību to apsegloja, izveda savu skrējēju pa augļu dārza labās puses aleju, aiz kuriem sākās laciņa, tad izveda zirgu, aizvērdams aiz sevis vārtiņus, un d'Artanjans redzēja žogam pāri, kā viņš aizauļoja un pazuda bultas ātrumā, noliecies zem ziedošo akāciju un kļavu zemajiem zariem.

D'Arlanjans vēl vakar bija pamanījis, ka šī taka ved uz Bluā.

„Ehē,— nodomāja gaskonietis, — šis vēja rādītājs' jau mazliet draiskuļo. Kā redzams viņš nav vienis prātis ar Alosu alliccībā uz. skaistā dzimuma noniecināšanu. Viņš nevarēja doties medībās bez suņiem un bises; bet, ja viņš dotos kādā uzdevumā, tad viņš neslēptos. Bet no kā viņš slēpjas?.. No manis vai no tēva?.. Es esmu pārliecināts, ka grāfs ir viņa tēvs… Velns lai parauj! To nu gan es dabūšu zināt, būs jāparunā ar Atosu pavisam atklāti".

Ausa rīts.

Ja vakar d'Artanjans klausījās, kā pamazām visas skaņas norimst, tad tagad nolika lieši pretējais - viss sāka mosties: pamodās putni koku zaros, aitās sāka blēt ganībās; suņi izlīda no savām būdām; šķita, it kā pamodušās būtu pat pie krastiem piesietās barkas Luārā, un nu, atrāvušās no krastiem, aizslīdēja pa straumi lejup.

D'Artanjans, lai nevienu neuzmodinātu, palika turpat savā istabā pie loga; bet, izdzirdis pili atveramies durvis un logu slēģus, viņš vēlreiz pieglauda matus, saskrullēja ūsas, pa paradumam ar svārku piedurkni notrausa savas platmales malas un nogāja lejā.

Nokāpis no lieveņa pēdējā pakāpiena, viņš ieraudzīja Atosu, kurš bija •noliecies pie zemes tāda cilvēka pozā, kurš meklē smiltis pazudušu monētu.

— Labrīt, dārgo saimniek! — teica d'Artanjans.

— Labrīt, mīļais draugs. Kā labi gulējāt?

— Lieliski, mans draugs; pie tam viss šeit ir lielisks: gan gulta, gan vakariņas, gan uzņemšana. Bet ko jūs tik cītīgi pētāt? Vai tik neesat kļuvis par tulpju mīļotāju?

— Par to, mans draugs, nu gan nevajadzētu smieties. Laukos cilvēka gaume ļoti mainās, un viņš, pats to nemanīdams, sāk mīlēt visu to skaisto, ko daba rada pasaulē no zemes un ko tik ļoti noniecina pilsētās. Es šeit apskatīju īrisus: vakar es tos iedēstīju šeit, pie baseina, bet šorīt tic ir jau nomīdīti. Šie dārznieki ir tik neveikli un neuzmanīgi. Brauca pēc ūdens un nepamanīja, ka zirgs iet pa puķudobi.