Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Atoss uz trim sekundēm nogrima pārdomās, un šajās (rijās sekundēs saprata d'Artanjana viltību: d'Artanjans iesācis pārāk strauji, lagad centās kā ar cirvi visu nocirst, lai slēptu savu spēli. Atoss saprata, ka priekšlikums bija izteikts pavisam nopietni un būtu arī sīkāk viss izskaidrots, ja vien viņš būtu izrādījis kaut mazāko vēlēšanos uzklausīt.

„Tā! — viņš nodomāja, — tātad d'Artanjans ir Mazarīni piekritējs".

Un no šā brīža Atoss kļuva ļoti noslēgts.

D'Artanjans savukārt nolēma divkāršot viltību.

— Bet jums taču. jādomā, ir kaut kādi nodomi? — Atoss turpināja jautāt.

— Bez šaubām. Es gribēju ar jums apspriesties un atrast līdzekli, lai kaut ko varētu uzsākt; tāpēc, ka katram no mums aizvien pietrūkst to pārējo triju.

— Tas tiesa. Jūs stāstījāt man par Portosu. Vai tiešām jums izdevās viņu pierunāt, lai dotos meklēt vēl mantu un bagātību? Man, šķiet, viņš ir bagāts diezgan.

— Jā, viņš ir bagāts. Bet cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam arvien kaut kā pietrūkst.

— Kā tad pietrūkst Portosam?

— Barona titula.

— Jā, tas tiesa. Biju to piemirsis, — iesmējās Atoss.

„Tiesa! — nodomāja d'Artanjans. — Bet no kurienes tas viņam būtu zināms. Vai tikai viņš nesarakstās ar Aramisu? Ak, ja vien man to izdotos uzzināt, tad es uzzinātu arī pārējo!"

Te saruna pārtrūka, jo ienāca Rauls.

Atoss gribēja viņu laipni norāt, bet jauneklis izskatījās tik ļoti noskumis, ka Atosam nepietika drosmes jokot un viņš sāka nopietni izjautāt, kas ir nolicis.

— Vai tikai mazā kaimiņiene nejūtas sliktāk? — iejautājās arī d'Artanjans.

— Ak, mans kungs! — aiz bēdām gandrīz vai nespēdams parunāt, atbildēja Rauls, — sasitums izrādās ir ļoti bīstams un, kaut arī ārējo bojājumu nav, ārsts baidās, ka meilcneīte var paliki kliba uz visu mūžu.

— Tas būtu šausmīgi! — teica Atoss.

D'Arlanjanam uz mēles grozījās kāds joks, bet, redzēdams, cik nopietni pret šīm jaunekļa bēdām izturas Atoss, viņš noklusēja.

— Ak, mans kungs, — Rauls turpināja, — mani dzen pilnīgā izmisumā tas, ka es pats esmu šīs nelaimes vaininieks.

— Jūs? Kādā veidā, Raul?

— Protams, es. Jo viņa taču nolēca no baļķa, lai skrietu man pretī.

Jums atliek tikai viena iespēja, mīļo Raul: apprecēt viņu, un tādā

veidā izpirkt savu vainu, — teica d'Artanjans.

Ak, mans kungs, jūs smejaties par īstām, dziļām bēdām, tas ir ļoti slikti, — atbildēja Rauls.

Un, juzdams nepieciešamību palikt vienatnē, lai varētu izraudāties, viņš iegāja savā istabā, no kuras iznāca tikai brokastu laikā.

Abu draugu biedriskās attiecības no šārīta sarunas nemaz nebija cietušas, tāpēc viņi brokastoja ar labu ēstgribu, paretam uzmezdami skatienu Raulam, kurš sēdēja pie galda ar asaru pilnām acīm un smagumu sirdī, gandrīz nespēdams neko ieēst.

Brokastlaika beigās lika ienestas divas vēstules, kuras Atoss izlasīja ar vislielāko uzmanību, dažreiz negribot nodrebēdams vairākas reizes.

D'Artanjans sēdēdams galda otrā galā, ar savu aso redzi tomēr uztvēra, un kā viņam likās, pazina Aramisa sīki) rokrakstu.

Otra vēstule bija rakstīta ar sievietēm raksturīgo stiepto rokrakstu.

— Iesim paukoties, — teica d'Artanjans Raulam, redzēdams, ka Atoss grib palikt viens, lai atbildētu uz vēstulēm vai vismaz tās pārdomāt. — Iesim, las jūs izklaidēs.

Jaunais cilvēks paskatījās uz Atosu; las piekrītoši pamāja.

Viņi nokāpa pa kāpnēm lielā zālē, kur gar sienām bija izkārti rapieri, maskas, cimdi, bruņas un vēl citi paukošanas piederumi.

— Nu, kā? — pēc stundas ceturkšņa pie viņiem ienācis, jautāja Atoss.

— Viņam ir jūsu roka, dārgais Alos, — leica d!Artanjans, — un ja vēl viņam būtu arī jūsu aukstasinība, lad tiešām vairs neko nevarētu vēlēties.

Jaunais cilvēks jutās pelnīti kaunināts. Ja nu viņš ari bija divas vai Irīs reizes mazliet skāris d'Artanjana roku vai gūžu, tad d'Artanjans vismaz reižu divdesmit bija iedūris viņam tieši krūtīs.

Šajā brīdī ienāca Šarls un pasniedza d'Artanjanam ļoti steidzīgu vēstuli, kura nupat kā bija pienākusi.

Tagad nu bija Atosa kārta paslcpus paskatīties uz vēstuli.

D'Artanjans to izlasīja, kā bija redzams, bez jebkāda uztraukuma, un viegli pašūpodams galvu, teica:

— Lūk, ko nozīmē dienests!' Nudien, jums simtreiz taisnība, kad jūs apgalvojāt, ka negribat vairs dienēt. De Trevils ir saslimis, un bez manis pulkā nevar iztikt. Tātad, pagalam ir mans atvaļinājums.

— Jūs atgriežaties Parīzē? — dzīvi iejautājās Atoss.

Jā, protams, — atbildēja d'Artanjans. — Bet vai tad jūs nebraucat uz turieni?

— Ja cs nokļūšu Parīzē, būšu ļoti priecīgs jūs tur satikt, — mazliet piesarkdams atbildēja Atoss.

— Hei, Planšē! — d'Artanjans uzsauca cauri durvīm. - Pēc desmit minūtēm mēs dosimies ceļā. Padod zirgiem auzas!

Un pagriezies pret Atosu, piebilda:

— Man visu laiku šķiet, it kā man kaut kā pietrūktu, un man ļoti žēl, ka aizbraucu no jums nesaticis jūsu jauko Cirimo.

— Grimo? — teica Atoss. — Patiešām, es arī brīnījos, ka jūs par viņu neapjautājāties. Es atdevu viņu kādam savam draugam.

— Kurš saprot viņa zīmes? — jautāja d'Artanjans.

— Es tā ceru, — atbildēja Atoss.

Draugi sirsnīgi apskāvās.'

D'Artanjans paspieda roku Raulam, piespieda apsolīt Atosu, ka viņš apmeklēs viņu Parīzē, vai ari atrakstīs, ja nebrauks turp, tad viņš uzlēca zirgā, kuru izdarīgais Planšē jau bija apseglojis.

— Jūs negribat ar mani kopā pavizināties? — d'Artanjans jautāja Raulam. — Es jāju caur Bluā.

Rauls paskatījās uz. Atosu. Viņš ar tikko manāmu galvas mājienu viņu atturēja.

— Nē, kungs, — atbildēja jaunais cilvēks, — es palikšu ar grāfu.

— Tādā gadījumā, paliekat sveiki, draugi! — teica d'Artanjans, vēl pēdējo reizi spiezdams palicēju rokas. — Un lai Dievs jūs sargā, kā mēs teicām toreiz, tajos vecajos laikos, pie mūsu nelaiķa kardināla.

Atoss atvadoties pamāja ar roku, Rauls palocījās un d'Artanjans ar Planšē aizjāja.

Grāfs viņiem sekoja ar acīm, atbalstījies pret jaunekļa plecu, kurš bija gandrīz vai viņa augumā. Bel liklidz d'Artanjans bija pazudis aiz. mūriem, viņš sacīja:

— Raul, mums šovakar jābrauc uz Parīzi.

— Kā! — nobālēdams iesaucās jauneklis.

— Jūs varai aizbraukt un atvadīties no Sen-Remi kundzes un nodot viņai arī manu sveicienu. Es gaidīšu jūs atgriežamies ap pulkstcns septiņiem.

Ar skumju un pateicības dalīlām jūtām sejā, jaunais cilvēks paklanījies, gāja sagatavot savu zirgu.

Bet d'Artanjans, tikko izjājis no viņu redzesloka, izvilka no kabatas vēstuli un pārlasīja to:

«Nekavējoši atgriežaties Parīzē".

— Sausa vēstulīte, — norūca d'Artanjans, — un, ja nebūtu bijis piebildes, es, viss var būt, nemaz nebūtu to sapratis; bel, kā par laimi, piebilde ir.

Un viņš izlasīja patīkamo piebildi, kura samierināja viņu ar vēstules sauso toni:

„P.S. Dodieties pie karaliskā mantziņa Bluā, nosauciet viņam savu uzvārdu un parādiet šo vēstuli; jūs saņemsit divsimt pistoļu".

— Lūk, tāda proza man patīk, — teica d'Artanjans. — Kardināls prot rakstīt labāk, nekā es domāju. Rikšojam, Planšē, apciemosim karalisko mantzini un laidīsim tālāk.

— Uz Parīzi kungs?

- Un Parīzi!

Un abi laida slaidākajos rikšos, kādos vien bija spējīgi skriet viņu zirgi.