Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Šie garie gadi, kuru laikā jebkurš eils būtu varējis apdomāties un nākt pie prāta, ne druspiņ nebija pārveidojuši princi Beforu. Tik tiešām, jebkurš būtu varējis apjēgt, ka, ja viņš necenstos neatlaidīgi cīnīties ar kardinālu, noniecinātu prinčus un darbotos vienatne, bez citu palīdzības, izņemot - kā mēdza teikt kardināls de Recs, - dažus melanholiķus, kuri līdzinājās tukšiem sapņotājiem, tad sen jau būtu varējis vai nu iznākt brīvībā, vai arī iegūt stiprus domubiedrus. Bet hercogam Bcforam nekas tamlīdzīgs prātā nebija nācis. Ilgais ieslodzījums viņā radīja tikai vēl jo lielāku naidu pret Mazarīni, kurš ik dienu saņēma par viņu ne visai patīkamas ziņas.

Tā kā dzejas dieviete viņam nesmaidīja, Befors nolēma pievērsties glezniecībai, uzzīmēdams ar ogli uz sienas kardināla ģīmetni. Bet, tā kā arī viņa mākslinieciskais talants nebija nekāds stiprais un nedeva viņam iespējami panākt lielu līdzību, tad, lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem attiecībā pret oriģinālu, viņš apakšā parakstīja: „Riratto dell'illustrissimo facchino Mazarini".*

Kad Šavinjī kungam par to tika paziņots, viņš ieradās pie hercoga vizītē un lūdza viņam izvēlēties sev kādu citu nodarbošanos vai, vismaz, zīmējot partretus, nelikt tiem apakšā parakstus. Otrā dienā visas istabas sienas bija izraibinātas ar portretiem un parakstiem. Hercogs Befors, kā arī pārējie ieslodzītie, līdzinājās bērnam, kuru vienmēr pievelk tas, kas viņam tiek liegts.

Šavinjī kungam lika ziņots par attēlu skaita pieaugumu uz sienām. Pārāk neuzticoties savai prasmei un tādēļ necenšoties zīmēt sejas pantus, Befors neskopojās ar profiliem un pārvērta savu istabu par īstu potretu galeriju. Šoreiz komendants neteica ne vārda; bet kādudien, kad hercogs pagalmā spēlēja bumbu, viņš lika nomazgāt visus zīmējumus un par jaunu izbalsināt sienas.

Befors pateicās Šavinjī par uzmanību, kādu viņš bija izrādījis Bcforam, sagatavojot viņam daudz vairāk vietas zīmēšanai. Šoreiz viņš sadalīja istabu vairākās daļās un katru no tām ziedoja kādai no Mazarīni dzīves epizodēm.

Pirmajai gleznai vajadzēja attēlot viņa gaišības-nelieti Mazarīni zem kardināla Bentvolio nūjas sitienu krusas, kad viņš vēl bija tā sulainis.

Otra — viņa gaišības-nelieti Mazarīni Ignatija Liolas lomā tā paša nosaukuma traģēdijā.

Trešajai — to pašu visgaišo-nelieti Mazarīni, kurš nozog pirmā ministra portfeli no Šavinjī, kad viņš jau domāja, ka tur portfeli savās rokās.

Visbeidzot, ceturtajai — visgaišo, nelieti Mazarīni, kurš atsakās izsniegt tīrus palagus Ludviķa XIV kambarsulainim La Portam, tāpēc, ka, lūk, Francijas karalim pietiekot, ja viņam maina palagus reizi trijos mēnešos.

Viņa gaišības-nelieša Mazarīni portrets.

Šis gleznas tika iecerētas pārāk plašā aspektā; diemžēl, tas ne tuvu neatbilda mākslinieka vājā talanta iespējām; tāpēc viņš sākumā aprobežojās ar to, ka iezīmēja rāmjus un izveidoja parakstus.

Bet priekš tā, lai izraisītu niknuma uzliesmojumus no de Šavinjī kunga puses, pietika ar rāmjiem un parakstiem. Viņš lika brīdināt ieslodzīto, ka, ja viņš neatteiksies no sava nodoma zīmēt iedomātos skalus, tad viņš atņems viņam jebkuru iespēju nodoties šim darbam. Befors atbildēja, ka, ja viņam nav lemts izcīnīt slavena karavadoņa slavu, viņš ir nolēmis kļūt par slavenu mākslinieku. Nespēdams kļūt par Bojardu vai Tribulciju, viņš vēlas kļūt par otru Rafaēlu vai Mikelandžclo.

Taču atkal kādā jaukā dienā, kad de Befora kungs pastaigājās pa cietuma pagalmu, no viņa istabas tika iznesta visa malka, un ne tikai malka, bet arī visas ogles, un ne tikai ogles, bet ari visi pelni, tā ka, atgriezdamies, viņš vairs neatrada it neko, kas viņam varētu kalpot par zīmēšanas piederumu.

Hercogs lamājās, lādējās, trokšņoja, kliedza, ka viņu speciāli grib nosaldēt un nobeigt, kā nobeidza Piloransu, maršalu Ornano un slaveno prioru Vandomski. Uz to dc Šavinjī kungs viņam atbildēja, ka hercogam vajag tikai apsolīt, ka atteiksies no gleznošanas, vai, vismaz, ka nezīmēs vēsturiskos skatus, un viņam tajā pašā mirklī liks ienesta malka un viss nepieciešamais krāsns kurināšanai. Bel hercogs nevēlējās dot šādu solījumu un ziemas atlikušo daļu aizvadīja neapkurinātā istabā.

Vēl vairāk, Befora nākošās pastaigas laikā visi viņa uzraksti tika nokasīti no sienām. Tagad lās bija kļuvušas pilnīgi tīras, un no freskām tur vairs nebija ne vēsts.

Tad Befors nopirka no viena sarga suni vārdā Pistašs. Tā kā ieslodzītajiem turēt suņus nebija aizliegts, tad Šavinjī kungs arī atļāva sunim pāriet no viena saimnieka pie otra. Hercogs tagad stundām ilgi sēdēja savā istabā ieslēdzies kopā ar savu suni. Bija aizdomas, ka viņš nodarbojas ar suņa apmācīšanu, bet ko viņš tur māca, to nu nezināja neviens. Beidzot, kad suns bija diezgan izdresēts, de Befora kungs ielūdza de Šavinjī kungu un citus Vcnsenes pils amatpersonas uz. izrādi, kuru taisījās sarīkot savā istabā. Uzaicinātie atnāca. Istaba tika spoži apgaismota: hercogs aizdedzināja visas sveces, cik un kādas vien bija atrodamas. Izrāde sākās.

Ieslodzītais izlauza no sienas gabalu apmetuma un novilka ar to pa grīdu garu svītru, kurai vajadzēja nozīmēt virvi. Suns, uz pirmo saimnieka aicinājumu, nostājās svītras galā, piecēlās pakaļkājās, un, turēdams priekšķepās niedrīti, sāka iet pa svītru, locīdamies, kā īsts virves dejotājs.

Nogājis reizes divas vai trīs turp un atpakaļ, viņš atdeva kociņu saimniekam un turpināja iet, tikai tagad jau bez. balansa turētāja.

Gudro suni apbalvoja ar aplausiem.

Pasākums bija sadalīts trijās daļās. Pirmā bija beigusies, tagad sākās otrā.

Tagad sunim vajadzēja atbildēt uz. jautājumu: cik ir puikstens?

Šavinjī parādīja sunim savu pulksteni. Bija pusseptiņi. Suns sešas reizes pacēla un nolaida ķepu, bet septītajā reizē pacēla to un nenolaida. Skaidrāk atbildēt nebija iespējams: arī saules pulkstenim, kā jau tas ir visiem labi zināms, ir tāpat viens liels trūkums: pēc viņa nekādi nevar uzzināt laiku, kad nespīd saule.

Pēc tam Pistašam vajadzēja paziņot visai sabiedrībai, kurš ir vislabākais cietumnieks visā Francijā. Suns trīsreiz apgāja visus klātesošos un biedzot cienīgi nogūlās pie dc Šavinjī kunga kājām.

Šavinjī izlikās, ka šis joks ir jauks un mazliet pat caur zobiem pasmējās, bel, beidzis smieties, iekoda lūpā un drūmi savilka uzacis.

Beidzot, hercogs uzdeva savam sunim ļoli sarežģītu jautājumu: kas ir visvarenākais šajā pasaulē?

Suns apgāja klātesošos, tad, ne pie viena no tiem neapstājies, pieskrēja pie durvīm un sāka riet un skrāpēties pie tām.

— Redzat, mani kungi, — teica hercogs, — šis brīnumgudrais suns, neatradis šeit to, kuru es liku tam atrast, lūdz, lai viņu izlaiž ārā no istabas. Bet esiet mierīgi, kungi, atbildi jūs tomēr dabūsit. Pistašs, mans draugs, — teica hercogs, — pienāc pie manis!

Suns paklausīja.

— Tad kurš gan, saki, ir vislielākais zaglis pasaulē? Vai tikai tas nebūs karaļa sekretārs Le Kāmī kungs, kurš ienāca Parīzē ar divdesmit livriem kabatā, bet tagad ir desmit miljonu īpašnieks?

Suns noraidoši pašūpoja galvu.

— Tad varbūt, las ir finansu ministra d'Emerī kungs, kurš savam dēlam, Torē kungam, uz. kāzām uzdāvināja trīsdesmit tūktošu livru rentes un māju, salīdzinājumā ar kuru Tilri — zaru telts, bel Luvra — vienkārša suņa būda?

Suns atkal noraidoši pašūpoja galvu.

— Tātad, tas nav viņš? — turpināja hercogs. - Nu pameklēsim vēl. Vai tikai tad las nebūs viņa gaišība-nelielis Mazarīni di Pičino, saki man?