Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

kundze sejiņu, kuras piemiņa viņam bija ļoti dārga. Un tā kā viņam gribējās sevi parādīt viņai pavisam citā gaismā, nekā Mazarīni, lad viņš, cerot viņu vēl kādreiz ieraudzīt, lika alnest svina ķemmi, kas arī tika izpildīts.

De Befora kungs lika atnest tieši svina ķemmi, tāpēc ka viņam, kā daudziem blondiem vīriešiem, bārda auga nedaudz ruda: to ķemmējot, viņš to arī nedaudz krāsoja.

Grimo, ienākot, ieraudzīja ķemmi, kuru hercogs tikko kā nolika uz. galda; Grimo, dziļi paklanījies, lo paņēma.

Hercogs ar izbrīnu skatījās uz šo savādu stāvu.

Šis savādais slāvs ielika ķemmi savā kabalā.

— Ei, jūs, kāds! Ko las nozīmē? — ieaurojās Befors. — No kurienes uzradies šis pamuļķis?

Grimo, neko neatbildējis, vēlreiz, paklanījās.

— Mēms, vai? — iesaucās hercogs.

Grimo noraidoši pašūpoja galvu.

— Kas lu esi? Atbildi tūlīt! Es pavēlu!

— Sargs, — teica Grimo.

— Sargs! — alkārloja hercogs. — Tikai tāda karātavu putna man vēl nepietika šajā kolekcijā! Ei! La Romē… nu, kāds!

La Romē steidzīgi ienāca istabā. Hercogam par nelaimi, La Romē, pilnīgi paļaujoties uz Grimo, bija jau saposies braukt uz Parīzi; viņš jau bija pagalmā, kad viņam nācās atgriezties.

— Kas noticis, jūsu majestāte? — viņš jautāja.

— Kas tas par diedelnieku? Kāpēc viņš manu ķemmi ielika savā kabalā? — jautāja de Befors.

— Viņš ir viens no jūsu sargiem, jūsu majestāte, un ir ļoti cienījams cilvēks. Ceru, ka jūs viņu novērtēsit tāpat, kā Šavinjī kungs…

— Kāpēc viņš paņēma manu ķemmi?

— Patiešām, kāpēc jūs paņēmāt viņa majestātes ķemmi? — jautāja La Romē.

Grimo izņēma ķemmi no kabatas, pārveda ar pirkstu pa zaru galiem un, norādot uz pirmo lielo ķemmes zaru, tikai noteica:

— Kolelc.

— Taisnība, — teica La Romē.

— Ko tas lops tur saka? — jautāja hercogs.

— Tikai to, ka karalis neļāva jums dot asus priekšmetus.

— Jūs ko, prātā esat sajukuši, La Romē? Jūs lāču pats atnesāt man šo ķemmi.

— Un veltīgi. To dodot jums, esmu pārkāpis šo pavēli.

Hercogs saniknots skatījās uz Grimo, kurš atdeva ķemmi La Romē.

— Es jūtu, ka es dziļi ienīdīšu šo blēdi, — nomurmināja de Befors.

Tiešām, cietumā jūtas tiek saasinātas līdz pēdējam. Jo tur viss — gan

lietas, gan cilvēki — ir vai nu jūsu draugi, tāpēc, ka jūs viņus mīlat, vai neieredzat, dažreiz pat bez iemesla, tīri instinktīvi. Tāpēc, tā paša iemesla dēļ, kura dēļ Grimo iepatikās Šavinjī kungam un La Romē, viņš nevarēja patikt de Bcforam, jo tās īpašības, kuras tik ļoti pievilka komendantu un uzraugu, hercoga acīs bija netikums.

Tomēr Grimo nevēlējās jau pirmajā dienā saķīvēties ar ieslodzīto: viņam nebija vajadzīgi dusmu izvirdumi, bel mēķtiecīgs, ilgstošs naids.

Un viņš aizgāja, dodot vietu četriem sargiem, kuri tikko kā bija pabrokastojuši.

Hercogs gatavoja jaunu uzbrukumu, uz. kura iznākumu ļoti cerēja. Nākošajā dienā viņš pasūtīja brokastīm vārītus vēžus un cerēja līdz. to pasniegšanai uzcelt istabā mazas karātavas, lai uz tām varētu pakārt vislielāko vēzi. Pēc vēža sarkanās krāsas, .katrs sapratīs viņa mājienu aizmuguriskajam nāves sodam pār kardinālu, kamēr tas liks izpildīts īstenībā. Pie tam viņam varēs pārmest likai to, ka viņš ir pakāris vēzi.

Veselu dienu de Befors noņēmās ar sagatavošanās darbiem. Cietumā visi kļūst par bērniem, bel hercogs vairāk, kā jebkurš cits. Savas pastaigas laikā viņš nolauza divus zariņus un pēc ilgas meklēšanas atrada stikla lausku, — atradums, kurš viņam sagādāja vislielāko prieku, — bel atgriezdamies savā istabā, viņš izrāva no kabatlakala dažus diegus.

Neviens no šiem sīkumiem nepagāja nepamanīts Grimo vērīgajām acīm.

Nākošās dienas rītā karātavas bija jau gatavas, un, lai tās nostiprinātu uz grīdas, hercogs zariņus sāka apstrādāt ar stikla lausku.

La Romē viņu vēroja ar ziņkārīga tēva acīm, cerot ieraudzīt izpriecu, kura varētu iepriecināt bērnu, bel četrus sargus — ar to svētlaimīgo skalu, ko viņiem sagādās šis bērns.

Grimo ienāca lajā mirklī, kad hercogs, vēl nepabeidzis asināt koka uzgaļus savām karātavām, bija atlicis stikla lausku, lai sasielu šķērskoku ar diegu.

Viņš uzmeta uz ienākuši Grimo ātru skatienu, kurā bija vēl jūtams vakardienas aizvainojums, bet tūlīt pat aizgriezdamies pie sava iesāktā darba, viņš jau iepriekš priecājās par iespaidu, kādu radīs viņa izdoma.

Uztaisīdams viena diega galā nāves mezglu, bet otrā slīdošo, hercogs, apskatījis vēžus, izvēlējās pašu lielāko. Viņš pagriezās, lai paņemtu stikla lausku.

Stikla lauskas nebija.

— Kas paņēma manu stikla lausku? — jautāja hereogs, savelkot uzacis.

Grimo norādīja uz sevi.

— Kā, atkal tu? — iesaucās hercogs, — Kāpēc tu to paņēmi?

— Jā, — iejautājās La Romē, — kāpēc jūs paņēmāt stikla lausku viņa majestātei?

Grimo pārveda ar pirkstu pa stikla maliņu un pateica tikai vienu vārdu:

— Griež!

— Bet viņam taisnība, monsinjor, — teica La Romē. — Ak, velns parāvis! Šim puisim nav vērtības!

— Grimo kungs, es lūdzu jūs turēties no manis tādā attālumā, lai es nekad jūs nevarētu aizsniegt, — noteica hercogs.

Grimo paklanījies, aizgāja uz istabas attālāko stūri.

— Pietiek, pietiek, jūsu majestāte! — teica La Romē. — Dodiet man jūsu karātavas, es uzasināšu tās galus ar savu nazi.

— Jūs? — smejoties jautāja hercogs.

— Jā, es. Jūs taču to gribējāt izdarīt?

— Protams. Lūdzu, mans mīļais La Romē. Tas būs vēl interesantāk.

La Romē, nesaprazdams hercoga izsaucienu, visrūpīgākā veidā uzasināja karātavu kājas.

— Teicami, — teica hercogs. — Tagad izurbjiet caurumiņus grīdā, bet es sagatavošu noziedznieku.

La Romē, nostājies uz viena ceļgala, sāka urbināt grīdu.

Hercogs pa to laiku pakāra vienu vēzi. Pēc tam viņš ar skaļiem smiekliem nolika karātavas uz. grīdas istabas vidū.

La Romē no sirds sāka smieties, pats nezinot' par ko, bcl sargi smēja viņam līdzi. Tikai Grimo nesmējās. Viņš piegāja pie La Romē, un, norādot uz vēzi, kurš brīvi griezās riņķī pakārts diegā, noteica:

— Kardināls?

— Pakārts ar viņa majestātes hercoga de Befora palīdzību, — iesaucās hercogs, smejoties vēl skaļāk, — un karaļa gvardes virsnieku Žaku-Krizos- tomu La Romē!

La Romē ar baiļu pilnu kliedzienu metās -pie karātavām, izraujot tās no izurbinātās grīdas un, salaužot kokus mazos gabaliņos, izmeta los visus ārā pa logu. Steigā viņš gandrīz, vai izmeta āri vēzi, bet Grimo, pienākdams klāt, izņēma to viņam no rokām.

— Var apēst, — viņš teica, ieliekot to sev kabatā.

Šī scēna tā iepatikās hercogam un tā sagādāja viņam tādu prieku, ka viņš gandrīz, vai piedeva Grimo to lomu, kuru viņš šeit spēlēja. Bel vēlāk, labi apdomājot tos nodomus, kuri sargam lika tā rīkoties, viņš atzina viņa rīcību par nosodāmu, un sāka vēl vairāk neieredzēt jauno sargu.

Par lielu nožēlošanu šis atgadījums kļuva zināms ne tikai pašā cietoksnī, bel arī ārpus tā. Šavinjī kungs, dziļi sirdī neieredzēdams kardinālu, izstāstīja šo atgadījumu saviem diviem-trijiem uzticamiem draugiem, bel tie, savukārt, to pārstāstīja tālāk.

Pateicoties šim atgadījumam hercogs jutās lieliski dažas dienas.

Starp apsardzes vīriem hercogs saskatīja vienu cilvēku, kuram bija laipna un vientiesīga seja, un viņš sāka viņu visādi uzmundrināt un labināt, tai laikā, kad Grimo viņš sāka neieredzēt ar katru dienu jo vairāk. Vienu ritu hercogs, gadījuma pēc, bija palicis divatā ar šo sargu. Viņš uzsāka ar viņu sarunu, kad pēkšņi ienāca Grimo, kurš, paskatījies uz sarunu biedru, godbijīgi pienācis viņiem klāt, paņēma sargu pie elkoņa.