Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Pietiks, pietiks, jūsu majestāte. Jūs atkal sākat par to runāt. Redzat, cik jūs esat nesaprātīgs.

— Es jau jums teicu, — turpināja hercogs, — es jūs zeltā izpeldināšu.

— Kādā veidā? Nepaspēsiet jūs pat iziet no cietokšņa, kad visa jūsu manta tiks konfiscēta.

— Nepaspēšu vēl iziet ārā, kā es kļūšu par Parīzes valdnieku.

— Klusāk, klusāk! Nu, vai tad es drīkstu klausīties tādas runas! Redzu,

ka man vajadzēs iegādāties otru Grimo.

— Nu, labi, atliksim šo sarunu. Tālad tu runāji par mani ar kardinālu? Nākošreiz, kad viņš atkal sūtīs tev paka), tu mani pabridini, lai es varētu pārģērbties tavās drēbēs, La Romē. Es došos pie viņa, apgriezīšu viņam kaklu un, ja tu tiešām uzstādīsi noteikumu, ka man jāatgriežas cietoksnī, es atgriezīšos.

— Redzanīs, man būs jāpasauc Grimo, monsinjor, — teica La Romē.

— Nu, nedusmojaties. Nu ko lad tev teica las nelietīgais purns?

— Es palaidīšu garām šo vārdiņu, — teica La Romē ar viltīgu izskatu, — tāpēc, ka šis vārdiņš ir atskaņa vārdam augstmanis. Ko viņš man teica? Vēlēja man jūs stingri sargāt.

— Bel kāpēc mani stingri jāsargā? — nemierīgi apjautājās hercogs.

— Tāpēc, ka kaut kāds zvaigžņu tulks ir pareģojis, ka jūs aizmuksit.

— Ā, tad zvaigžņu tulks to paredzēja! — teica hercogs, neviļus nodrebot.

— Jā, goda vārds! Šie neprātīgie burvji paši nezina, ko izdomā, baida tikai godīgus cilvēkus.

— Un ko lad tu atbildēji mūsu gaišībai kardinālam?

— Ka, ja šis zvaigžņu tulks domā sastādīt kalendārus, tad es neieteiktu kardinālam tos iegādāties.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka, ja jūs domājat izbēgt no šejienes, tad jums būs jāpārvēršas vai nu par putniņu vai arī par pclīli.

— Par nelaimi, tev taisnība, La Romē. Nu, iesim spēlēl bumbu.

— Lūdzu piedošanu, jūsu majestāte, bet man gribētos atlikt spēli uz pusstundu.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka Mazarīni neizturās tik vienkārši, kā jūsu majestāte, kaut arī viņš nav tik augstas izcelsmes. Viņš aizmirsa mani ielūgl brokastīs.

— Gribi, es likšu tev pasniegt brokastis šeit?

— Nē, nevajag, monsinjor. — Lieta tāda, ka pīrādziņu cepējs, kurš dzīvoja netālu no pils, vārdā Marto…

— Nu?

— Nedēļu atpakaļ pārdeva savu ceptuvi Parīzes konditoram, kuram ārsti, liekas, ieteikuši dzīvot laukos.

— Kāda man gar to daļa?

— Ļaujiet jums pastāstīt līdz galam, jūsu majestāte. Šim jaunajam cepējam izstādītas vitrīnā tik garšīgas lietas, ka pilnīgi siekalas tek.

— Ak lu rīma!

— Ak, Dievs, monsinjor! Cilvēks, kurš mīl labi apēsl, vēl jau nav rīma. Pēc savās dabas cilvēks meklē to, kas ir labāks un pilnīgāks, pat pīrādziņos. Tad, lūk, šis viltnieks konditors, ieraudzīdams, ka es apstājos pie viņa vitrīnas, iznāca ārā, un teica man: „Man pie jums La Romē ir viens lūgums: sagādājiet man, lūdzu, pircējus no ieslodzītajiem cietoksnī. Mans priekšgājējs teica man, ka viņam bijuši pastāvīgi pircēji, tāpēc es arī riskēju nopirkt šo bodīti. Es jau strādāju šeit divas nedēļas, bcl Šavinji kungs nav nopircis pal nevienu pīrādziņu". — «Jādomā, ka Šavinjī kungs ir iedomājies, ka jums tie pīrādziņi nav garšīgi", — teicu es. «Negaršīgi? Mani pīrādziņi! — viņš iesaucās. — Esiet tad jūs tiesnesis, La Romē kungs. Kāpēc jums atteikties?" — «Nevaru,— es teicu, — man jāatgriežas cietoksnī". — «Labi, ejiet jūs darīšanās, jūs, liekas, patiešām steidzaties, bet nāciet pēc pusstundas". — «Pēc pusstundas?" — «Jā. Jūs jau brokastojāt?" — «Pat vēl nedomāju". — «Tad cs jums pagatavošu pīrāgu un sagādāšu pudeli burgundieša", — teica viņš. Jūs saprotat, monsinjor, cs izbraucu neēdis un, ar jūsu atļauju, es vēlētos… — La Romē paklanījās.

— Nu ej, lops, — teica hercogs, — bel atceries, ka es tev iedevu tikai pusstundu.

— Bel vai cs varu solīl tēvoča Marlo pēctecim, ka jūs kļūsit viņa pir­cējs?

— Jā, bet ar noteikumu, ka viņš nesūtīs man pīrādziņus ar sēnēm. Tu jau zini, ka Vensenes mežos sēnes ir indigas.

La Romē izlikās, ka nav sapratis mājienu, un izgāja no islabas. Bet piecas minūtes vēlāk ienāca sargkareivis, il kā, lai nedolu hercogam garlaikoties, bel īstenībā, lai pildītu kardināla pavēli, neizlaižot ieslodzīto no redzesloka.

Bet to piecu minūšu laikā, kuras hercogs pavadīja viens, viņš vēlreiz pārlasīja Monbazona kundzes vēstuli, kura liecināja, ka draugi viņu nav aizmirsuši un cenšas viņu atbrivot. Kādā veidā? Viņš lo vēl nezināja, un nolēma, neskatoties uz Grimo klusēšanu, to visu izvilki no viņa. Uzticība, kuru hercogs tagad juta prel šo cilvēku, vēl vairāk pieauga, jo tagad viņš saprata, kāpēc tik savādi viņš uzvedās. Laikam, Grimo tīšam izdomāja šos iemeslus, lai tikai visa cietuma priekšniecība neturētu viņu aizdomās par viņa interesi prel ieslodzīto.

Tik viltīgs gājiens hercogam iepatikās un viņš nonāca pie slēdziena, ka Grimo ir gudrs kalps, kuram pilnīgi var uzticēties.

La Romē atgriezās pēc pusstundas, dzīvīguma un enerģijas pilns, kā cilvēks, kurš labi paēdis, bet galvenais, labi iedzēris. Pīrādziņi bija ārkārtīgi garšīgi, bcl vīns lielisks.

Diena bija skaidra, un iecerētā spēle varēja nolikt. Vensenes cieloksnī bumbu spēlēja zem atklātas debess, un hercogam, izpildot Grimo gribu, nebija grūti pāris reizes pārmest bumbu pāri valnis.

Starp citu, vēl līdz pulkstens diviem viņš pavisam ciešami spēlēja bumbu, — līdz noteiktajam laikam. Bet vēlāk viņš sāka iekarst, un līdz ar lo arī paspēlēt, tāpēc, viņš aiz dusmām spēra pa bumbu, bieži neaprēķinādams virzienu, un bumba lidoja garām nozīmētajam mērķim.

Kā tikai pulkstens nosita divi, tā bumbas sāka lidot viena pēc otras pāri valnim, par lielu prieku La Romē, kurš skaitīja sev par labu iegūtos punktus.

Beidzot bumbas tik bieži sāka lidot pāri valnim, ka to sāka nepietikt. La Romē lika priekšā kādu aizsūtīt pēc bumbām. Hercogs iebilda, ka tas būšot tikai laika zaudējums, un pieejot pie cietokšņa sienas, kura, kā pareizi izteicās La Romē kardinālam, bija ne mazāka par sešdesmit pēdām augsta, viņš ieraudzīja kādu cilvēku, kurš strādāja maziņā dārziņā, kādus zemnieki audzē uz vaļņu vai tīrumu malām.

— Ei, cienītais! — iesaucās hercogs.

Cilvēks pacēla galvu, un hercogs gandrīz vai neiekliedzās no izbrīna. Šis cilvēks, šis zemnieks, šis dārznieks — bija Rošfors, kurš pēc hercoga domām, sēdēja Bastīlijā.

— Nu, ko vajag? — iesaucās cilvēks.

— Esiet lik laipns, pārmetiet man atpakaļ bumbas.

Dārznieks pamāja ar galvu un sāka sviest atpakaļ bumbas, kuras pievāca sargi un La Romē. Viena šādi mesta bumba nokrita tieši pie hercoga kājām, un tā kā šī, redzams, bija domāta viņam, tad viņš, to pacēlis, ielika kabatā.

Pēc tam, pateicies dārzniekam, hercogs turpināja spēli.

Bcforam tiešām šodien neveicās spēlē. Bumbas lidoja garām un pāris atkal pārlidoja pāri valnim. Bet tā kā dārznieks jau bija aizgājis, tad nebija kam atmest nokritušās bumbas, tā viņas ari palika tur guļam. Hercogs paziņoja, ka viņam kļuvis neērti par savu neveiklo spēli, un pārtrauca to.

La Romē bija stāvā sajūsmā, ka viņam izdevies apspēlēt karalisko asiņu princi.

Atgriezies savā istabā, hercogs apgūlās. Viņš gulēja gandrīz visas dienas no tā laika, kad viņam tika noņemtas grāmatas.