Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

La Romē palūdza hercogam svārkus, aizbildinoties, ka tie ir noputējuši un tos vajag iztīrīt; bet īstenībā viņš gribēja būt pārliecināts, ka ieslodzītais neizkustēs no vietas. Lūk, cik tālredzīgs bija La Romē!

Par laimi hercogs uzreiz bija izņēmis no kabatas bumbiņu un pabāzis to nemanāmi zem spilvena.

Kā tikai La Romē izgāja no istabas, tā hercogs uzreiz ar zobiem saplēsa bumbiņas virspusi, jo nekādu asu priekšmetu viņam nebija. Viņam pat pusdienās pasniedza sudraba nažus, kuri liecās, bet negrieza.

Bumbiņā bija ielikta zīmīte sekojoša satura:

„Jūsu majestāte!

Jūsu draugi ir možuma pilni, un jūsu atbrīvošanās stunda ir tuvu. Lieciet parit jums atnest pīrāgu no jaunā konditora, kurš nopircis šo veikalu no tēvoča Marto. Šis jaunais konditors — nav nekas cits, kā jūsu namzinis Nuarmons. Pārgriežiet pīrāgu, kad būsit viens. Ceru, ka jūs būsit apmierināts ar pīrāga pildījumu.

Jūsu majestātes vienmēr uzticīgais kalps kā Bastīlijā, tā arī visur citur, grāfs Rošfors.

Jūs pilnībā varat uzticēties Grimo, jūsu majestāte: tas ir ļoti saprātīgs un mums uzticams cilvēks".

Hercogs, pie kura istabā atkal sāka kurināt krāsni no tā laika, kad viņš atteicās zīmēt savas gleznas, vispirms, sadedzināja ar lielu nožēlu Rošfora vēstuli, tad, ar vēl lielāku nožēlu, Monbazona kundzes vēstuli. Viņš gribēja iemest uguni arī bumbu, bet tad viņam ienāca prātā, ka tā var noderēt atbildes sūtīšanai Rošforam.

Hercogu sargāja ļoti godprātīgi: dzirdot, ka viņš staigā pa istabu, ienāca La Romē.

— Vai kas būtu vajadzīgs, jūsu majestāte? - jautāja La Romē.

— Es drusku nosalu, tāpēc nolēmu parušināt krāsni un pielikt malku, — teica hercogs. — Jūs jau zināt, ka Vensenes cietoksnis ir slavens ar savu aukstumu un mitrumu. Šeit būtu ļoti ērti uzglabāt ledu un iegūt salpetri.

Bet tajās kamerās, kurās nomira Pilorans, maršals Ornano un mans tēvocis, lielai priors, taisnīgi tiek vērtēts pēc arsēna daudzuma vērtības, kā izteicās Rambuljē kundze.

Un hercogs no jauna ielīda gultā, pabāzdams bumbiņu vēl dziļāk zem spilvena. La Romē iesmējās. Viņš pēc dabas nebijā ļauns cilvēks. Viņš sirsnīgi pieķērās savam ieslodzītajam un būtu bijis ļoti satraukts un v apbēdināts, ja ar to būtu notikusi kāda nelaime. Bet tas, ko hercogs teica par savu tēvoci un diviem ieslodzītajiem, bija patiesība.

— Nevajag nodoties drūmām domām, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Tādas domas nonāvē ātrāk par salpetri.

— Jums labi tā runāt, La Romē. Ja es varētu staigāt pa konditorijas veikaliem un izvēlēties pīrādziņus pie tēvoča Marto pēcteča un uzdzert virsū burgundieti, kā jūs, es arī neskumtu.

— Jā, jūsu majestāte, pīrāgi viņam garšīgi un vīns lielisks.

— Visādā gadījumā, viņa virtuve un pagrabs, domājams, ir daudz labāki par Šavinjī kunga pagrabiem.

— Bet, kas jums traucē kļūt par viņa pircēju, jūsu majestāte, un nogaršot viņa gardumus? — teica La Romē, uzķeroties izliktajos tīklos. — Starp citu, es apsolīju, ka jūs kļūsit par viņa pircēju.

— Labi, — piekrita hercogs. — Ja jau man ir nolemts sēdēt šeit līdz savai nāves stundai, kā pacentās man paziņot karsti mīlētais Mazarīni kungs, lad vajag izdomāt man kaut kādu izpriecu vecumdienām. Pacentīšos uz to laiku kļūt par gardēdi.

— Paklausiet labam padomam, jūsu .majestāte, neatlieciet to uz vecumdienām,

„Katram cilvēkam, lai pazudinātu viņa miesu, ir vajadzīgs kaut vai viens no septiņiem nāves grēkiem, ja ne divi uzreiz, — nodomāja hercogs. — Pašapmierinātības sajūta, pēc sālīgām pusdienām — La Romē vājā vieta. Nu ko, izmantosim to".

— Parīt, liekas, ir svētki, mīļais La Romē? — jautāja viņš.

— Jā, jūsu majestāte, Trīsvienības diena.

— Nevēlaties jūs man pasniegt stundu?

— Kādu?

— Gastronomijas.

— Ar vislielāko prieku, jūs majestāte.

— Bet priekš tā mums vajadzēs palikt divatā. Aizsūtīsim sargus pusdienot de Šavinjī kunga ēdnīcā, bet paši sarīkosim greznas vakariņas, kuras palūgšu jums pasūtīt.

— Hm! — teica La Romē.

Priekšlikums bija ļoti vilinošs, bel La Romē, neskatoties uz Mazarīni ne visai glaimojošām domām par viņu, bija tomēr saprātīgs cilvēks, kurš labi zināja par ieslodzīto viltībām un slazdiem, ko tie uzliek saviem uzraugiem. Hercogs ne vienreiz vien lielījās, par saviem četrdesmit bēgšanas variantiem. Vai tikai šeit kaut kas neslēpjas?

La Romē pārdomāja visu kādu minūti, tad nosprieda, ja viņš pasūtīs pusdienas pats, tad tur nekas nevar būt nedz saindēts, nedz. kaut kas pieliets pie vīna. Bet viņu piedzirdīt, lai nemaz, necer; La Romē pat iesmējās par tādām iedomām; beidzot viņam ienāca prātā vēl viena doma, kura atrisināja šo jautājumu.

Hercogs uzmanīgi sekoja šā jaunā cilvēka iekšējai cīņai un monologam, bet tad viņa seja noskaidrojās.

— Nu ko, lai iet? — jautāja hercogs.

— Labi, jūsu majestāte, bet ar vienu noteikumu.

— Ar kādu?

— Grimo apkalpos mūs pie galda.

Tas bija vairāk, nekā cerēts.

Tomēr viņam pietika saprāta, lai slēptu savu prieku, viņš tikai drūmi savilka uzacis.

— Pie velna jūsu Grimo! — iesaucās viņš. — Viņš mums sabojās visu svētku noskaņojumu.

— Es pavēlēšu viņam stāvēt jums aiz muguras, jūsu majestāte, un tā kā viņš tikpat kā nerunā, tad jūs viņu ne redzēsit, ne dzirdēsit. Un stipri vēloties, pat varat iedomāties viņu simts jūdžu attālumā.

— Bet zināt, ko cs no tā visa spriežu? - jautāja hercogs. - Jūs man neuzticaties.

— Bet parīt taču Trīsvienības diena, jūsu majestāte.

— Bet kāda man tur daļa? Kas tad ir? Vai jūs baidāties, ka svētais gars nonāks zemes virsū ugunīgas bumbas veidā, lai atvērtu man cietuma vārtus?

— Protams, nē, jūsu majestāte, bet cs taču jums teicu, ko pareģoja zvaigžņu tulks.

— Bet kas tad notiks?

— Ka jūs izbēgsit no cietokšņa šajā dienā.

— Tu tici burvjiem? Muļķis!

— Mani šie pareģojumi nebaida, — teica La Romē, noknakšķinot pirkstus, — bel monsinjors Džulio baidās gan. Viņš ir itālis un, protams, ir māņticīgs.

Hercogs paraustīja plecus.

— Nu, labi, esmu ar mieru, — teica viņš ar uzspēlētu vientiesību. — Vclcict šurp to Grimo, ja jau bez viņa nekādi nevar, bel bez viņa — nevienu cilu dvēseli, par visu parūpējaties pats. Pasūtiet vakariņas kādas pats vēlaties, es tikai uzstādu vienu noteikumu: lai būtu liels pīrāgs, par kuru jūs man stāstījāt. Pasūtiet to man personīgi un, lai tēvoča Marto pēctecis papūlās. Apsoliet viņam, ka es būšu viņa pasūtītājs ne tikai visu ieslodzījuma laiku, bet arī pēc tam, kad iziešu ārā.

— Jūs vēl visu laiku cerat, ka iziesit? — jautāja La Romē.

— Velns parāvis! — iesaucās hercogs. — Ārkārtējā gadījumā kaut vai pēc Mazarīni nāves. Es taču esmu piecpadsmit gadus jaunāks par viņu. Tiesa, — ar izsmieklu viņš piebilda, — Vensenē gadi skrien daudz ātrāk.

— Monsinjor! — iesaucās La Romē. — Monsinjor!

— Vai arī šeit mirst ātrāk, — turpināja hercogs, — kas vienāds ir ar to pašu.

— Tad es pasūtīšu vakariņas, — teica La Romē.

— Un jūs tā domājat, ka jums izdosies gūt panākumus no jūsu audzēkņa?

— Loti ceru, monsinjor, — atbildēja La Romē.

— Ja tikai uzspēsiet, — nomurmināja hercogs.

— Jo jūs teicāt, jūsu majestāte?