Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Vienu reizi hercogs sasauca vienkopus visus astoņus sargus un, neskatoties uz to, ka viņš nemācēja skaidri izteikties (viņa nemākulība sakarīgi izteikties, iegāja pat tautas parunā), griezās pie viņiem visiem ar runu, kura, patiesību sakot, bija sagatavota jau iepriekš.

— Kungi! — viņš teica. — Vai tiešām jūs pacietīsit, ka tiek aizvainots un pazemots labā karaļa Anrī Ceturtā mazdēls?' Velns lai parauj, kā teica mans vectēvs. Vai jūs zināt, ka cs gandrīz, jau biju valdnieks Parīzē? Manā apsardzībā gandrīz diennakti atradās karalis un Orleānas hercogs. Karaliene lajā laikā bija ļoti labvēlīga pret mani un sauca mani par viscienījamāko cilvēku visā valstī. Tagad, mani kungi, atlaižiet mani brīvībā. Es iešu uz. Luvru, apgriezīšu sprandu Mazarīni, bet jūs iecelšu par saviem gvardistiem, ieceļot visus virsnieku pakāpē ar ļoti labu atalgojumu. Velns lai parauj! Uz priekšu, marš!

Bet, lai cik dvēseliska un daiļrunīga arī nebūtu bijusi šī Anrī IV mazdēla runa, tā neaizskāra šis akmens sirdis. Neviens no sargkareivjiem pat nepakustējās. Tad hercogs de Befors visus nosauca par stulbeņiem un padarīja viņus par saviem nāvīgajiem ienaidniekiem.

Katru reizi, kad Ševinji kungs nāca pie hercoga, — bet viņš nāca regulāri divas-trīs reizes nedēļā, — viņš nekad nelaida garām izdevību kaut vai ar kaut ko iebiedēt komendantu.

— Ko darīsit jūs, — teica viņš, — ja kādā jaukā dienā šurp atnāks vesela armija parīziešu bruņojušos ar musketēm un citiem ieročiem rokās, lai atbrīvotu mani?

— Jūsu majestāte, — dziļi paklanoties teica Šavinjī, — manā gādībā ir divdesmit lielgabali, bet pils kazemātos trīsdesmit tūkstoši lodes. Es pacentīšos šaut precīzi.

— Bet, kad jums izbeigsies šīs lodes, viņi tomēr ieņems šo cietoksni, un man nāksies viņiem atļaut jūs pakārt, kas mani, protams, ļoti sarūgtinās.

Un hercogs, savukārt, atbildēja arī ar dziļu reveransu.

— Bet es, jūsu majestāte, — atteica Šavinjī, — kā tikai kaut viens no šiem skrandaiņiem sāks rāpties uz mūri vai pazemes eju, būšu spiests, par lielu nožēlošanu, pats personīgi jūs nonāvēt, tā kā man dots rīkojums jūs nosargāt dzīvu vai mirušus.

Šeit viņš atkal dziļi paklanījās viņa gaišībai.

— Jā, — turpināja hercogs. — Bet tā kā šie malači, nākot šurp, iepriekš, protams, uzraus karātavās Džulio Mazarīni, tad jūs vienkārši neiedrošināsities man pieskarties un atstāsiet mani dzīvu aiz bailēm, ka tikai parīzieši jūs nepiesien aiz rokām un kājām pie zirgu četrnieka un nepārrauj jūs uz četrām daļām, kas, domāju, ir vēl sliktāk par karātavām.

Tādas saldi-skābas runas turpinājās kādas desmit minūtes, ceturtdaļstundu, lielākais divdesmit minūtes. Bet beidzās sarunas vienmēr vienādi.

— Ei, La Romē! — kliedza Šavinjī, pagriezies pret durvīm.

La Romē ienāca.

— Nododu jūsu īpašā gādībā hercogu de Beforu, La Romē, — teica Šavinjī. — Izturaties pret viņu ar vislielāko cieņu, kā pienākas viņa augstajai kārtai, un nenolaižiet no viņa acis ne nakti, ne dienu.

Un viņš, ar ironisku smaidu uz lūpām, klanoties aizgāja, kas hercogam aizdeva vienmēr nevaldāmas dusmas.

Tādā veidā, La Romē kļuva par hercoga sarunu biedru, par viņa sargu, par viņa ēnu. Bet atklāti sakot, La Romē sabiedrībā, kurš bija gan jautrs pudelcsbrālis un uzdzīvotājs, gan lielisks spēlmanis, gan, būtībā, labs puisis, kuram dc Befora skatījumā, bija tikai viens trūkums — neuzpērka- mība, pavisam netraucēja hercogu, bet pat tieši otrādi, izklaidēja viņu.

Par nelaimi, pats La Romē pret visu to attiecās pavisam citādi. Kaut arī viņš uzskatīja to par pagodinājumu sēdēt kopā ar tādu dižciltīgu personu, taču Anrī IV mazdēla sabiedrība viņam nevarēja aizstāt viņa ģimeni, kuru viņš centās regulāri apmeklēt.

Var būt par labu kalpu, un tai pašā laikā arī par labu vīru un tēvu. Un La Romē karsti mīlēja savu sievu un bērnus, kurus redzēja tikai no cietokšņa sienām, kad viņi, gribot sagādāt viņam prieku, pastaigājās gar cietokšņa vaļņiem. Tā, diemžēl, bija krietni par maz, un La Romē juta, ka viņa dzīvesprieka (kuru viņš uzskatīja par veselības pamatu, nedomājot par to, ka drīzāk tās bija sekas) pietiks neilgam laikam pie šāda dzīvesveida. Kad hercoga attiecības ar Šavinjī kungu saasinājās tik tālu, ka viņi pārstāja tikties, La Romē sāka krist izmisumā: tagad visa atbildība par Befora drošību balstījās tikai uz viņu. Bet tā kā viņam gribējās dažreiz dabūt kādu brīvu dieniņu, kā mēs jau teicām, tad viņš ar sajūsmu piekrita sava drauga, maršala Grammona pārvaldītāja, padomam un ieteikumam par palīga pieņemšanu pie sevis dienestā. Šavinjī, pie kura griezās La Romē pēc atļaujas, apsolīja, ka labprāt tam piekritis, ja tikai būs šim darbam atbilstošs kandidāts.

Mēs uzskatam par lieku aprakstīt lasītājiem Grimo personību un viņa raksturu. Ja, kā mēs ļoti ceram, lasītāji atceras pirmās daļas notikumus, tad viņiem, laikam, palika atmiņā savs priekšstats par šo uzticamo un godīgo cilvēku, kurš varbūt tikai mazliet varēja mainīties pa šiem divdesmit gadiem, un pateicoties tiem, viņš kļuva tikai vēl drūmāks un nerunīgāks. Kaut arī Atoss, kopš tā laika, kad pats izmainīja savu dzīvesveidu, atkal atļāva Grimo runāt, viņš, pieradis piecpadsmit gadu laikā klusēt, izskaidrojoties tikai ar zīmēm, vairs nevēlējās atkāpties no šī ieraduma.

Un lā, būdams tik pievilcīgas ārienes. īpašnieks Grimo ieradās Vensenes cietoksnī. Šavinjī uzskatīju sevi par ļoti lielu cilvēku pazinēju, kas, laikam, arī kalpoja viņam par pierādījumu, ka viņš patiesi bija Rišeljē dēls, kurš tāpat sevi uzskatīja par labu zinātāju šajās lietās. Viņš uzmanīgi apskatīja jaunatnācēju un nāca pie slēdziena, ka kopā sasaugušās uzacis, plānās lūpas, izliektais deguns un lielie vaigu kauli, liecina par Grimo atbilstību viņa jaunajam darbam. Izjautājot viņu, Šavinjī pateica divpadsmit vārdus; Grimo atbildēja tikai ar četriem.

— Lūk, prātīgs mazais, es to uzreiz pamanīju, — teica Šavinjī. — Ejiet tagad pie La Roniē kunga un pacenšaties iegūt viņa uzticību. Varat viņam pateikt, ka es atrodu jūsu kandidatūru par ļoti piemērotu.

Grimo devās pie La Romē, lai atdotu sevi vēl kritiskākai apskatei un vērtējumam. Gūt La Romē uzticību, bija daudz grūtāk. Kā Šavinjī viscaur paļāvās uz La Romē, tā arī viņam gribējās atrast sev cilvēku, uz kuru varētu pats pilnībā paļauties.

Bet Grimo bija tieši tās īpašības, ar kurām varētu valdzināt cietuma uzraugu, kuram vajadzīgs uzticams palīgs. Un galu galā, pēc daudzkārtēju jautājumu uzdošanas, uz. kuriem tika atbildēts ar četrreiz, mazāku vārdu daudzumu, La Romē, iepriecināts par tādu runas mērenību, saberzēja savas rokas un pieņēma Grimo pie sevis dienestā.

— Priekšraksti? — jautāja Grimo.

— Lūk: nekad neatstāt ieslodzīto vienu, atņemt viņam jebkurus asus priekšmetus, neļaut viņam padot kaut jebkādas zīmes citiem cilvēkiem vai pārāk ilgi sarunāties ar sargiem.

— Viss? — jautāja Grimo.

— Pagaidām viss, — atbildēja La Romē. — Ja mainīsies apstākļi, tad mainīsies arī priekšraksti.

— Labi, — teica Grimo.

Un viņš iegāja pie hercoga de Belora.

Hercogs tobrīd ķemmējās. Gribēdams ieriebt Mazarīni, viņš necirpa matus un uzaudzināja bārdu, ar to izrādot, cik viņam slikti klājas un cik viņš ir nelaimīgs. Bet dažas dienas atpakaļ, skaloties no torņa augšas', viņam it kā likās, ka garāmbraucošās karietes logā, viņš saskatīja Monbazona