Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Uzraugs paklausīja.

— Vai jūs zināt, par ko šeit runā?

— Nē, jūsu eminence.

— Ka hercogs Befors aizbēgs no Vensencs, ja vēl nav to izdarījis.

Virsnieka sejā atspoguļojās vislielākais izbrīns. Viņš plaši iepleta savas

mazās actiņas un lielo muti, itin kā iesūkdams sevī to joku, ar kuru kardināls atļāvās viņu apbalvot. Pēc tam, nebūdams spējīgs atturēties no smiekliem, dzirdot šādu joku, sāka tā smieties, ka viņa pilnīgā miesasbūve sāka kratīties kā drudzī.

Mazarīni nopriecājās par šo ne visai goddevīgo nesavaldību, taču, neskatoties uz to, saglabāja savu nopietno izskatu.

Diezgan i/smējies un izslaucījis acis, La Romē nolēma, ka laiks, beidzot, sākt runāt un atvainoties par savu nepieklājīgo jautrību.

— Aizbēgs, monsinjor! Aizbēgs! — viņš teica. — Bet vai tad jūsu eminencei nav zināms, kur atrodas hercogs de Befors?

— Saprotams, to cs zinu, ka viņš atrodas Vcnsenes pilī.

— Jā, monsinjor, un viņa istabas sienas ir septiņu pēdu biezumā, logos dzelzs režģi, kur katrs režģis ir rokas resnumā.

— Atcerieties, — teica Mazarīni,— ka, saglabājot pacietību un neatlaidību, var izurbties cauri katrai sienai un jebkuru dzelzs režģi pārzāģēt ar pulksteņa atsperi.

— Jums tas varbūt nav zināms, monsinjor, ka ieslodzīto apsargā astoņi sargi: četri atrodas viņa istabā un četri blakustelpā, un viņi ne uz. mirkli nepamet viņu vienu.

— Bel viņš taču iziet no savas istabas, spēlē biljardu un bumbas?

— Monsinjor, visas šis spēles ir ieslodzītajiem atļautas. Bet, ja jums tā labpatiktu, viņam varam tās arī aizliegt,

— Nē, nē! — iesaucās Mazarīni, baidīdamies, ka viņa cietumnieks, zaudēdams šo vienīgo izklaidēšanos, iznākot no cietuma (ja vie viņš vispār kādreiz, iznāks no turienes), būs pret viņu vēl jo naidīgāk noskaņots. — Es tikai jautāju, ar ko viņš spēlē

— Viņš spēlē ar sardzes virsnieku, monsinjor, un ar mani, kā arī ar citiem ieslodzītajiem.

— Bet vai tikai viņš spēles laikā nepienāk pārāk tuvu cietuma mūriem?

— Vai tad jūsu eminencei nav zināms, kādi ir šie mūri? Tic ir gandrīz sešdesmit pēdas augsti. Diezin, vai hercogam dc Beforam ir tik ļoti apnikusi dzīve, lai viņš riskētu pats lauzt sev sprandu, lecot no šāda mūra.

— Hm, — atsaucās kardināls, sākdams pamazām nomierināties. - Tātad, jūs domājat, mans mīļais La Romē kungs, ka…

— Ka, līdz tam laikam, kamēr hercogs neizdomās, kā viņam pārvērsties par mazu putniņu, es par viņu galvoju.

— Skatieties, ncaizraujatics, — teica Mazarīni, — de Befora kungs ir teicis konvojam, kas viņu pavadīja uz pili, ka viņš ir ne vienreiz vien iedomājies par to, ka var tikt apcietināts, tāpēc viņam ir rezervē četrdesmit bēgšanas varianti.

— Monsinjor, ja kaut viens no šiem četrdesmit variantiem būtu bijis derīgs, hercogs tos sen jau būtu izmantojis, - atbildēja La Romē.

„Hm, tu šķiet, neesi tik dumjš, kā izskatiem", - atkal pie sevis nodomāja Mazarīni.

— Pie tam vēl neaizmirstiet, monsinjor, ka Vcnsenes cietokšņa komendants ir de Šaviņji kungs, — turpināja La Romē, — bet viņš jau nu nepieder pie grāfa de Befora draugu pulka.

— Tā gan, bel dc Šavinjī kungs dažreiz, atstāj pili.

— Kad viņš aiziet, palieku es.

— Nu, bet kad aizejat arī jūs?

— (), šim gadījumam man ir viens lāga mazais, kurš sapņo kļūt par karalisko uzraugu. Un viņš, par to es galvoju, sargās kā neviens Jau trīs nedēļas, kopš viņš man kalpo, es viņam varu pārmest tikai vienu — to, ka viņš pret ieslodzītajiem ir pārāk bargs.

— Kas tad ir šis cerbers? — jautāja kardināls.

— Kāds Grimo kungs, monsinjor.

— Bet ko viņš darīja līdz šim, pirms iestāšanās jūsu dienestā?

— Viņš dzīvoja provincē, aiz. savas muļķības tur kaul ko sagrēkojis, un tagad, šķiet, priecājas par iespēju izbēgt no soda, uzvelkot karalisko mundieri.

— Bet kas jums ieteica šo cilvēku?

— Hercoga dc Grammona pārvaldnieks.

— Tātad, pēc jūsu domām, uz viņu var paļauties?

— Tikpat, kā uz mani pašu, monsinjor.

— Un viņš nav pļāpīgs?

— Kungs Jēzus! Es pat ilgu laiku domāju, ka viņš vispār ir bez valodas, monsinjor: viņš gan jaulā, gan atbild likai ar zīmēm. Liekas, ka viņa iepriekšējais saimnieks būs viņu pie tā pieradinājis.

— Tad pasakiet viņam, mīļais La Romē kungs, — turpināja kardināls, ka, ja viņš būs labs un uzticams sargs, mēs pievērsim acis attiecībā par viņa pagātni provincē, uzvilksim viņam mugurā mundieri, kurš piespiedīs visus izturēties pret viņu ar cieņu, bel mundiera kabatās ieliksim dažas pistolas, lai viņš varētu iedzēri uz karaļa veselību.

Mazarīni ar solījumiem neskopojās — pilnīgs pretstats Grimo, kuru tā slavēja La Romē: tas runāja maz, bet darīja daudz.

Kardināls uzdeva uzraugam La Romē vēl daudz dažādu jautājumu, kuri atliecās uz. ieslodzīto: par telpām, kuras ir viņa rīcībā, par to, kā viņš guļ, kā viņu ēdina. Uz visiem šiem jautājumiem La Romē deva tik izsmeļošas atbildes, ka kardināls atlaida viņu, gandrīz pavisam nomierinājies.

Pēc tam, tā kā pulkstenis rādijā jau deviņi, viņš, piecēlies no gultas, iesmaržojās, apģērbās un devā» pie karalienes, lai viņai darītu zināmus savas aizkavēšanās iemeslus. Karaliene, kura baidījās no dc Befora ne mazāk par pašu kardinālu, nu palika gandrīz tikpat māņticīga, kā viņš pats. Viņa lika kardinālam vārds vārdā atkārtot visu, ko bija teicis šorīt La Romē par de Befora drošību, kā arī tos slavinājumus, kurus viņš tik dāsni bija veltījis savam jaunajam palīgam; pēc tam, kad kardināls bija savu stāstījumu beidzis, viņa pusbalsī piebilda:

— Būtu nu mums bijis tāds Grimo pie katra prinča!

— Mazliel pacietības, — teica Mazarīni ar savu itālisko smaidu, — varbūl, ka kādreiz, mums las arī būs, bet pagaidām…

— Bet ko pagaidām?..

— Es tomēr speršu vēl dažus piesardzības soļus.

Un viņš rakstīja d'Artanjanam, lai viņš nekavējoties atgriežas.

Ieslodzītais, kurš iedvesa lādas bailes kardinālam un satrauca galmu ar saviem četrdesmit bēgšanas variantiem, nemaz nenojauta neko no tām bailēm, kādas viņa persona, bija radījusi Pale-Rojāla pilī.

Viņš tika sargāts tik pamatigi, ka pats saprata, cik neiespējami būtu no šejienes i/raulies, un viņa naids un atriebības alkas izpaudās vienīgi tādā veidā, ka viņš, kā vien mācēdams, lamāja un lādēja Mazarīni. Viņš pat mēģināja sacerēt par šo kardinālu dzejolīšus, taču drīz. vien bija spiests no tā atteikties, jo šāda talanta viņam pietrūka. Tik tiešām, viņš ne tikai nebija talantīgs dzejnieks, bet pat prozā spēja izskaidroties tikai ar lielām grūtībām. Ne velti Blo, pazīstamais tā laika satīrisko dziesmiņu sacerētājs, bija par viņu uzrakstījis:

Viņš dārd un zaigo ciņu gunīs, — Kļūsi viņa naidnieks bailēs vājš; Bcl, kad mēs dzirdam viņa runas, Plauksi visu lūpās smaidiņš sājš. Nav (iaslons derīgs kauju dunā, Bcl vārdi viņam gaiši ir. Ak, kādēļ Befors neprot runāt? Un kāpēc (iastons nespēj cirst?

Pēc tā visa var gan saprast,' kāpēc Befors aprobežojās tikai ar lamām un lāstiem.

Hercogs Befors bija Anrī Ceturtā un Gabriēlas d'Estrē mazdēls, tikpat labsirdīgs, drosmīgs un karstasinīgs, bel galvenokārt, tāds pats gaskonietis, kā viņa vectēvs, taču nebūt ne tik izglītots. Pēc Ludviķa XIII nāves viņš kādu laiku bija karalienes mīlulis un uzticības persona un spēlēja galmā pirmo lomu; bet tad, kādā jaukā dienā, viņam nācās atdot savu pirmo vielu Mazarīni, bet pašam paliki otrajā. Bet jau nākošajā dienā, pateicoties viņam, tāpēc ka viņš bija pietiekami neapdomīgs, lai nesadusmotos, kā arī pietiekami neuzmanīgs, lai skaļi neizteiktu savu neapmierinātību, karaliene pavēlēja viņu apcietināt un ieslēgt Vensenes pilī, ko tad arī paveica Hito, tas pats Hito, ar kuru mūsu lasītājs iepazinās šī stāsta sākumā, un ar kuru viņam būs iespēja vēlreiz, likties. Pats par sevi saprotams, ka teikdami «karaliene", mēs gribējām pateikt «Mazarīni". Tādā kārtā galms ne tikai atbrīvojās no Befora un viņa ietekmes, bel arī, neskatoties uz. viņa popularitāti, pilnīgi pārstāja ar viņu rēķināties. Un tā nu viņš jau sesto gadu dzīvoja vienā no Vensenes pils istabām, nebūt ne princim piemērotos apstākļos.