Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Tā pati. Atļausit man par viņu parunāt?

Hercogiene paskatījās uz viņu jautājoši.

— Jā, ja tikai jūs neatsauksities par viņu pārāk slikti, — viņa teica.

— Tā būtu nepateicība no manas puses, — teica Atoss. — Pēc manām domām, nepateicība nav nedz grēks, nedz netikums, bet kaut kas sliktāks.

— Nepateicība attiecībā pret Māri Mišonu? Un no jūsu puses, grāf? — iesaucās hercogiene, vērīgi ieskatīdamās Atosam acīs, it kā gribēdama piekļūt viņa apslēptām domām. — Bet vai lad las ir iespējams? Jūs taču pat nebijāt pazīstams ar viņu.

— Kas to lai zina, kundze? Varbūt arī biju, — tcica Atoss. — Tautas paruna saka, ka tikai kalns ar kalnu nesatiekas, bet parunas citreiz ir ļoti patiesas.

— O, turpiniet, turpiniet, — ātri noteica hercogiene, — jūs nevar pat iedomāties ar kādu interesi es jūs uzklausu.

— Jūs mani iedrošināt, — teica Atoss, — un es turpināšu. Šī Aramisa māsīca, šī Marī Mišona, šī jauniņā daiļšuvēja, neskatoties uz. savu zemo izcelšanos, bija pazīstama ar ļoti augstas kārtas cilvēkiem. Pašas cienījamākās galma dāmas uzskatīja viņu par savu draudzeni, bet karaliene, neskatoties uz visu savu lepnumu - divkāršu spānieles un austrietes lepnumu, — sauca viņu par savu māsu.

— Uh! — izdvesa hercogiene ar vieglu uzacs pacelšanu, kas bija viņai ļoli raksturīgi. — No tiem laikiem daudz kas ir izmainījies.

— Un karalienei bija taisnība, — turpināja Atoss. — Marī Mišona patiesi bija viņai ļoli uzticīga, pat līdz tādai pakāpei, ka piekrita būt par vidutāju starp karalieni un viņas brāli, Spānijas karali.

— Bet tagad tas tiek inkriminēts viņai kā noziegums, — piebilda her­cogiene.

— Tad kardināls — īstais kardināls, ne šis — nolēma apcietināt nabaga Marī Mišonu un nosūtīt viņu uz Loša pili. Par laimi, par šo nodomu uzzināja laicīgi. To pat paredzēja, tāpēc tika norunāts briesmu gadījuma signāls, ka, ja karaliene atsūtīs lūgšanu grāmatu zaļā samta iesējumā, tas nozīmēs, ka viņai draud nepatikšanas.

— Jā, tieši tā, jūs esat labi informēts.

— Vienu rītu princis de Marsiljaks atnesa viņai lūgšanu grāmatu zaļā samta iesējumā. Nedrīkstēja zaudēt ne minūti. Par laimi, Marī Mišona un viņas kalpone Ketija lieliski mācēja nēsāt vīriešu apģērbu. Princis sagādāja viņām apģērbu — ceļojuma kostīmu Marī un livreju Ketijai, un arī tāpat divus labus zirgus. Nabadzītes steidzīgi atstāja Tūru un devās uz Spāniju. Neiedrošinoties rādīties uz lielceļiem, viņas jāja pa mazajiem lauku ceļiem, nodrebot pie vismazākā trokšņa, un bieži, kad ceļā negadījās neviena viesnīca, viņām vajadzēja meklēt gadījuma mājas.

— Tā ir taisnība, vispatiesākā taisnība! - iesaucās hercogiene, sasitot plaukstas. — Būtu ļoti interesenti uzzināt…

Viņa apklusa.

— Ja es būtu gribējis izsekojis visu viņu ceļa garumu? - jautāja Atoss. - Nē, hercogiene, es neatļautos kavēt jūsu dārgo laiku. Mēs tikai sekosim viņām līdz. mazajam ciematiņam Roš-Labeil, kurš atroda starp Tillemu un Angulemu.

Hercogiene iesaucās, un ar tādu pārsteigumu lūkojās uz Atosu, ka bijušais musketieris neizturēja un pasmaidīja.

— Pagaidiet, kundze, — viņš teica, — man atlika jums pastāstīt vēl kaut ko interesantu.

— Jūs esat burvis, kungs! — iesaucās hercogiene. — Es visu varēju sagaidīt, bet šo… Bet turpiniet.

— Tajā dienā viņas ļoti ilgi jāja pa lauku ceļiem, bel ceļi bija grūti. Bija auksts laiks — tas notika vienpadsmitajā oktobrī. Ciematā nebija ne viesnīcu, ne greznu māju, vienīgi nožēlojamas netīras būdeles. Starp citu Marī Mišonai bija visaristokrātiskākās ierašas: līdzīgi savai māsai-karalicnei, viņa bija pieradusi pie izvēdinātas guļamistabas un smalkas veļas. Viņa iedrošinājās lūgt naktsmājas lauku mācītājam.

Atoss apklusa.

— Turpiniet, — teica hercogiene, — es jau jums teicu, ka esmu gatava visu dzirdēt.

— Ceļinieces pieklauvēja pie durvīm. Bija jau vēls. Mācītājs jau bija apgūlies. Viņš viņām uzsauca: „lcnācict!" Viņas iegāja, jo durvis nebija aizslēgtas. Laukos cilvēki uzticas viens otram. Mācītāja istabā dega lampa. Marī Mišona, apburoša, ģērbusies vīriešu drēbās, pabāz;» tikai galvu istabā pa durvju spraugu un palūdza atļauju pārnakšņot. „Lūdzu, jaunais cilvēk, — teica mācītājs, — ja tikai jūs būsit ar mieru apmesties manas istabas olrajā pusē". Ceļinieces sāka sačukstēties savā starpā un mācītājs dzirdēja, kā viņas smējās. Pēc tam atskanēja jaunā kunga balss, bel tiešāk, kundzes: „Pateicos kirē kungs. Mēs paliksim". — „Tādā gadījumā pavakariņojiet, un pacenšaties mazāk trokšņot. Es arī visu dienu nenokāpu no segliem un tagad tāpat vēlos labi izgulēties".

Ja sākumā pārsteigtā hercogiene de Ševrēza bija pārsteigta, tad lagad viņa bija vienkārši satriekta. Viņas sejas izteiksme bija tā pārvērtusies, ka lagad nebija aprakstāma vārdos: bija redzams, ka viņa gribēja kaut ko teikt, bet aiz bailēm palaist kaut vienu vārdu garām neiedrošinājās iejaukties stāstījumā.

— Bet tālāk? — jautāja viņa.

— Tālāk? Tas laikam būs pats grūtākais.

— Stāstiet, stāstiet! Man var teikt visu. Pie tam mani personīgi tas neskar, — tas skar tikai Marī Mišonu.

— Ak, jā, pavisam pareizi! Tātad, Marī Mišona paēda vakariņas ar savu kalponi, izmantojot doto atļauju, un iegāja mācītāja guļamistabā. Ketija jau bija iekārtojusies priekšistabā uz. krēsla, tas ir tur, kur viņas bija pavakariņojušas.

— Klausieties! — iesaucās hercogiene. — Ja tikai jūs pats neesat sātans, tad es nekādi nevaru .saprast, kādā veidā jūs varējāt uzzināt šos sīkumus!

— Marī Mišona bija burvīga sieviete, — turpināja Atoss, — viena no tām trakulīgām būtnēm, kurām vienmēr galvā ienāk visādas iedomas, kas viņas pašas vēlāk arī pazudina. Un, lūk, kad šī koķete nodomāja, ka ja jau viņas saimnieks — mācītājs, guļ viens savā gulta, ka viņai vecumdienās būtu jauki atcerēties pārējo pielūdzēju vidū arī mācītāju, kurš viņas žēlsirdības dēļ būs nokļuvis ellē.

— Goda vārds, grāf, jūs mani stindzināt.

— Diemžēl! Nabaga mācītājs nebija Svētais Ambrosijs, bet Marī Mišona, atkārtoju, bija apburoša sieviete.

— Kungs, — iesaucās hercogiene, ņemot Atosu aiz rokas, — sakiet man tūlīt pat, kā jūs uzzinājāt to visu, citādi .es aiziešu uz Auguslīnes klosteri pēc mūka, lai viņš izdzen no jums nelabo.

Atoss iesmējās.

— Nav nekā vieglāka, hercogien. Stundu pirms jūsu atbraukšanas kāds cits jātnieks, griezās pie tā paša mācītāja ar lūgumu pēc naktsmājām. Mācītāju tieši tajā laikā aizsauca pie mirēja gultas, un viņam bija jābrauc visu nakti, jo tas atradās tālu aiz ciemata. Tad Dieva kalps, pilnīgi uzticoties viesim, kurš bija muižnieku kārtas, atstāja viņam savas mājas, vakariņas un guļamistabu. Tādā veidā Marī Mišona lūdza naktsmājas nevis mācītājam, bet viņa viesim.

— Un šis viesis, šis ceļinieks, šis muižnieks, atbraucis pirms viņas?..

— Biju cs, grāfs de La Fērs, — teica Atoss un, piecēlies, cienīgi paklanījās hercogienei.

Hercogiene brīdi klusējusi, pēkšņi sāka skaļi smieties.

— Goda vārds, tas ir u/jaulrinoSi! — iesaucās viņa. — Izrādās, ka ši trakule Mari Mišona atrada vairāk, nekā meklēja. Sēžaties, cienījamo grāf, un turpiniet savu stāstu.

— Tagad man atliek tikai nožēlot grēkus, hercogiene. Es jau jums teicu, ka braucu ļoti svarīgās darīšanās. No rīta es klusi izgāju no istabas, kamēr mans burvīgais nakts biedrs vēl gulēja. Otrā istabā gulēja viņas kalpone, kura bija cienīga kalpot tādai kundzei. Viņas seja mani pārsteidza. Piegājis tuvāk, es ieraudzīju un pazinu mazo Ketiju, kuru mans draugs Aramiss, bija iedevis savai kundzei. Lūk, kādā veidā, es sapratu, kas bija šī ceļiniece…