Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Ieraudzīdams Atosu, Aramiss devās 'viņam pretī un, paņēmis to aiz rokas, stādīja viņu priekšā Skarronam, kurš ļoti laipni un lielu cieņu uzņēma viņu kā dārgu viesi, bel pie vikonta viņš griezās ar asprātīgu teicienu. Rauls neteica ne vārda: viņš vienkārši neriskēja sacensties ar asprātības karali. Toties viņa sveiciens ar paklanīšanos bija, visādā gadījumā, ļoti graciozs.

Pēc tam Aramiss iepazīstināja Atosu ar vēl diviem-trijiem paziņām, un, apmainoties ar pāris pieklājības frāzēm, vieglais uztraukums, kas bija radies līdz ar Atosa ienākšana, izzuda, un sarunas atsākās no jauna.

Pēc dažām minūtēm, kuru laikā Rauls paspēja iepazīties ar sabiedrību, kā arī apguva dzīvokļa topogrāfiju, durvis no jauna atvērās, un sulainis pieteica Polas jaunkundzi.

Atoss pieskārās jaunekļa plecam.

'— Piegrieziet vērību viņai, Raul, - teica viņš, — tā ir vēsturiska personība. Anrī Ceturtais lika nogalināts, kad brauca pie viņas.

Rauls nodrebēja. Pēdējo dienu laikā jau vairākkārt viņam lika pavērts aizkars, kurš slēpa varonības pilno pagātni. Šī sieviete, vēl jauna un skaista, pazina Anrī IV un runāja ar viņu!

Visi sadrūzmējās apkārt Polas jaunkundzei, kura arī tagad bija pieliekami populāra. Tā bija gara auguma sieviete ar vijīgu, tievu vidukli un bieziem rudi-zellainiem matiem, kādus mīlēja Rafaels un ar kādiem Ticians apveltīja savu Magdalēnu. Šo malu krāsas dēļ, bet varbūt arī, par pārākumu pārējo sieviešu vidū viņu nosauca par ,.lauveni".

Lai top zināms mūsu apburošajām laikmetīgajām sievietēm, kuras pretendē uz šo ārkārtējo titulu, ka tas nāk nevis no Anglijas, kā viņas, varbūt, domā, bel no viņu skaistās un asprātīgās tautietes — Polas jaunkundzes.

Polas jaunkundze, nepiegriežot vērību uz čukstiem, 'kas sacēlās visapkārt viņai, gāja tieši pie Skarronas.

— Un tā, jūs esat kļuvis nabags, mans mīļais abata kungs? — viņa mierīgi noteica. — Mēs to uzzinājām šorīt pie Rambuljē kundzes. Mums to paziņoja dc Graša kungs.

— Jā, toties valsts palika turīgāka, — atbildēja Skaronna. — Vajag nest upuri, lai bagātinātu savu valsti.

— Tagad kardināls varēs palielināt savus ikgadējos izdevumus pomāžu un smaržu iegādei par pusotru tūksti livriem, — piezīmēja kāds frondērs, kurā Atoss pazina jātnieku, kuru viņš salika uz. Scnl-Onorē ielas.

— Jā, bet ko par to teiks mūza, — aizrādīja Aramiss medainā balsī, — kura mīl zelta vidusceļu? Tāpēc ka

Si Virgilio puer aut tolerabile dēsit

Hospitium, caderent omnes a crinibus hydrac.*

— Lieliski! — teica Skarrona, sniedzot roku Polas jaunkundzei. — Bel kaut arī es zaudēju savu hidru, man, vismaz, paliks lauvene.

Šajā vakarā vēl jo vairāk visi sajūsminājās par Skarronas izteicieniem. Tomēr labi būt apspiestam. Menāža kungs pilnīgi nevaldīja pār sevi, sajūsminādamies par Skarronas izteicieniem.

Polas jaunkundze devās uz. savu parasto vietu, bel, pirms apsēsties, viņa visus nomērījas ar skatienu, kā karaliene, un uz minūti viņas skatiens apstājās pie Raula.

Atoss pasmaidīja.

— Polas jaunkundze piegrieza jums savu vērību, vikont, — viņš teica. — Aizejiet, un apsveicinieties ar viņu. Esiet viņas klātbūtnē tas, kas jūs esat īstenībā, las ir vienkāršs provinciālis. Tikai neiedomājaties ierunāties par Anrī IV viņas klātbūtnē.

Vikonts, nosarkdams, piegāja pie ,.lauvencs" un iejuka vīriešu pūli, kuri drūzmējās viņai apkāri.

Tādā veidā iezīmējas divas stingri izveidojušās grupas: viena no tām koncentrējās apkārt Menāžam, otra — Polas jaunkundzei.

Skarrona pievienojās gan vienai, gan otrai grupai, veikli lavierējot starp tām savā krēslā uz ritentiņiem, kurš kā veikls Iocmanis, vadija savu kuģi starp rifiem.

— Kad mēs varēsim aprunāties? — jaulāja Atoss Aramisam.

— Pagaidīsim. Vēl ir maz cilvēku, mēs varam pievērst vispārējo uzmanību.

Šajā mirklī atvērās durvis, un sulainis pieteica prelāta kungu.

Visi pagriezās pret durvīm, dzirdot šo vārdu, kurš jau sāka kļūt ļoti slavens.

Atoss arī pavērās uz durvju pasi. Viņš pazina Hondi kungu likai pēc vārda.

Ienāca maziņš melnīgsnējs cilvēciņš, neveikls, tuvredzīgs, nezinādams, kur likt savas rokas, kuras veikli lika galā vienīgi ar zobenu un pistoli, — jau ar pirmo soli viņš neveikli uzgrūdās virsū galdam, gandrīz vai nogāzdams to. Un, tomēr, neskatoties uz to, viņa sejā bija kaut kas cēls un lepns.

Ja Virgilijam nebutu bijis kalpa un labas mājvietas, viņa hidra zaudētu savus taustekļus (lat.).

Skarrona piebrauca pie viņa ar savu krēslu. Polas jaunkundze viņam pamāja ar galvu un pameta draudzīgu' žestu ar roku.

— Ā! — teica prelāta kungs, uzskrienot Skarronas kunga krēslam, bet tūlīt ari pamanot to. — Tātad jūs esat kritis nežēlastībā, abat?

Tā bija sakrementāla frāze. Tā atkārtojās simtām reižu pa visu vakaru, un Skarronam vajadzēja simto reizi izdomāt jaunu un asprātīgu atbildi par šo tematu. Viņš gandrīz, vai apjuka, bet sakopojis savas domas, teica:

— Mazarīni kungs, mūsu kardināls bija tik laipas, ka atcerējās mani, — teica viņš.

— Lieliski! — iesaucās Menāžs.

— Bet kā tad jūs tagad mūs varēsit pieņemt? — jautāja prelāta kungs. — Ja jūsu ienākumi samazināsies, man nāksies jūs aicināt pie sevis par kanoniķi Svētās Dievmātes katedrālē.

— Nē, es varu jūs pievilt!

— Tātad jums ir kādi mums nezināmi ienākuma avoti?

— Es aizņemšos naudu karalienei.

— Bet viņas augstībai nekas nepieder, — teica Aramiss. — Dzīvesbiedru īpašums nav dalāms.

Prelāta kungs pagriezās pret Aramisu ar labvēlīgu smaidu.

— Atvainojiet, abata kungs, bet jūs esat atpalicis no modes, un man nāksies jums uzdāvināt mazu dāvanu.

— Kādu? — jautāja Aramiss.

— Saiti cepurei.

Visu acis bija vērstas uz prelāta kunga pusi, kurš izņēma no kabatas saiti, kura bija īpatnēji sasieta mezglā.

— Ā! — iesaucās Skarrona. — Tā taču ir tik ļoti vienkārša!

— Pilnīgi pareizi, - teica prelāta kungs. - Tagad viss būs izgatavots tikai vienkārši — a la fronde. Jums, Polas jaunkundze, vēdeklis a la fronde, jums d'Erblē, es varu ieteikt savu cimdu šuvēju, kurš šuj cimdus a la fronde, bet jums, Skarrona,— savu maiznieku, pie tam ar neierobežotu kredītu. Viņš cep a la fronde bulciņas, kuras ir pat ļoti garšīgas.

Aramiss paņēma saiti un apsēja savu cepuri.

Šajā mirklī sulainis skaļi pieteica:

— Hercogiene dc Ševrēza,

Pie šī vārda visi piecēlās kājās.

Skorrona steidzīgi pieripināja savu krēslu pie durvīm. Rauls nosarka, bet Atoss padeva zīmi Aramisam, un viņš uzreiz nozuda loga ambrazūrā.

Izklaidīgi klausoties sveicinājumus un komplimentus, hercogiene, acīmredzami, ar skatienu ļoti cītīgi kādu meklēja. Viņas acis iemirdzējās,

ieraugot Raulu. Sapņaina ēna iegūla viņas sejā, ieraugot Atosu, bet, kad viņa pamanīja Aramisu, kurš stāvēja loga ambrazūrā, nodrebēja no pārsteiguma, aizsedzot savu seju ar vēdekli.

— Kā klāja mūsu nabaga Vuatiram? — jautāja viņa, it kā aizdzenot uznākušās atmiņas. — Vai jūs neko par viņu neesat dzirdējis, Skarrona?

— Kā? Vuatīrs ir saslimis? — jautāja muižnieks, kurš bija runājis ar Atosu uz ielas. — Kas ar viņu varēja notikt?

— Viņš apsēdās un spēlēja kārtis, — teica prelāta kungs, — bet kā jau parasti, viņš iekarsa, un nevarēja laicīgi nomainīt kreklu, tā kā sulainis to nebija paņēmis līdzi. Un, lūk, nabaga Vuatīrs smagi apaukstējies, tagad gu( uz nāves gultas.