Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Marī Mišona, — dzīvi iesaucās hercogiene.

— Marī Mišona, — atkārtoja Atoss. — Pēc tam es aizgāju uz stalli, kur mani jau gaidīja mans kalps ar apseglotu zirgu, un mēs aizbraucām.

— Un jūs nekad nebijāt šajā ciematā? — ātri iejautājās hercogiene.

— Es turp aizbraucu pēc gada.

— Un?

— Man gribējās vēlreiz redzēt mācītāju. Viņš bija ļoti norūpējies par kaut ko nesaprotamu. Nedēļu pirms manas atbraukšanas viņam tika pamests trīs mēnešus vecs zīdainis — puisītis. Šūpulītī gulēja naudas maks, pilns ar zelta monētām, un zīmīte, kurā bija tikai šāds uzraksts: „11 oktobris 1633.gads".

— Tieši tas pats datums, kad notika šis savādais gadījums! — iesaucās hercogiene de Ševrēza.

— Jā, un mācītājs neko nevarēja saprast; jo viņš labi atcerējās, ka šo nakti pavadīja pie mirēja gultas, bet Marī Mišona aizbrauca vēl līdz viņa atbraukšanai.

— Bet vai jūs zināt, kungs, — teica hercogiene, — ka Marī Mišona, atgriezusies tūkstots sešsimt četrdesmit trešajā gadā Francijā, uzreiz centās sameklēt šo bērnu? Viņa nevarēja viņu ņemt līdzi klejojumos, kad pati bija padzīta no galma, bet atgriezusies Parīzē, gribēja bērnu audzināt pati.

— Ko tad atbildēja viņai mācītājs? — savukārt jautāja Atoss.

— Ka, kaut kāds, viņam nezināms augstmanis, gribējis pats uzaudzināt šo bērnu, apsolīdams par mazo rūpēties, un aizvedis viņu projām.

— Tā arī bija patiesība.

— Bet, tagad es saprotu, ka šis cilvēks bijāt jūs, viņa tēvs!

— Tss! Nerunājiet tik skaļi, hercogien: viņš ir šeit.

— Šeit! — iesaucās hercogiene, strauji pieceļoties no vietas. — Viņš ir šeit, mans dēls! Marī Mišonas dēls šeit! Es vēlos viņu redzēt tūlīt pat!

— Atcerieties, ka viņš nezina, kas ir viņa tēvs, ne ari kas ir viņa māte, - noteica Atoss.

— Jūs saglabājāt šo noslēpumu visus šos gadus un atvedāt šurp, lai man sagādātu lādu laimi? (), pateicos, pateicos jums, grāf! — iesaucās hercogiene, ņemot grāfa roku un cenšoties to pielikt pie lūpām. — Pateicos. Jums ir cēlsirdīga sirds.

— Es atvedu viņu pie jums, kundze, — leica Atoss, ņcmol nost savu roku, — lai jūs, savukārt, kaul ko izdarītu priekš viņa. Līdz šim es viņu audzināju, un ceru, ka no viņa būs iznācis īsts augstmanis. Bet tagad mani gaida klejotāja dzīve, pilna ar dažādiem pārsteigumiem, kas būs saistīta ar politisko partiju. Jau rīt es došos bīstamajā ceļā, kur varu tikt ari nogalināts. Tad viņam nepaliks neviena tuva cilvēka šajā pasaulē, atskaitot jūs. Tikai jūs varat ievest viņu augstākajā sabiedrībā, kur viņam vajadzētu ieņemt sev pienākošos cienīgu vietu.

— Esiet mierīgs, — teica hercogiene, — tiesa, šajā laika brīdī, man, diemžēl, nav lielas ietekmes galmā, tomēr es izdarīšu visu iespējamo, kas būs manos spēkos. Kas skar titulu un mantojumu…

— Šajā ziņā jums nevajadzētu uztraukties. Uz viņa vārda tiks norakstīti Braželonas īpašumi, ko es dabūju mantojumā, un vēl desmit tūkstošu livru gadā, kā arī vikonta tituls.

— Zvēru pie savas dzīvības, ka jūs esat īsts dižciltis, grāf! Bel man gribas drīzāk redzēt mūsu jauno vikontu. Kur viņš ir?

— Blakus, viesistabā. Es tūlīt viņu atvedīšu, ja jūs atļausit.

Atoss jau gāja uz durvju pusi, kad hercogiene viņu apstādināja.

— Vai viņš ir skaists? — viņa jautāja.

Atoss pasmaidīja.

— Viņš līdzīgs savai mātei, — viņš teica.

Un, atvēris durvis, Atoss ar zīmi ieaicināja jauno cilvēku ienākt.

Hercogiene de Ševrēza nevarēja atturēties no prieka sauciena, ieraugot skaisto jaunekli, kura skaistums un izsmalcinātība pārspēja visu, ko varēja vien vēlēties viņas godkāre.

— Pienāciet, vikont, — teica Atoss. — Hercogiene de Ševrēza atļauj jums noskūpstīt savu roku.

Rauls, mīļi smaidot, pienāca, nostājās uz viena ceļgala, un turot cepuri vienā rokā, noskūpstīja hercogienei roku.

— Jūs, laikam, gribējāt pasargāt manu jauneklīgo kautrību, grāf, — noteica viņš, pagriežoties pret grāfu, — kad teicāt, ka iepazīsistināsit mani ar hercogieni de Ševrēzu. Šī sieviete, protams, ir pali karaliene?

— Nē, vikont, — teica hercogiene, skatoties uz viņu laimīgām acīm. Tad, paņemot viņu aiz rokas, viņa apsēdināja to sev blakus. — Nē, diemžēl, es neesmu karaliene, tāpēc ka, ja es tā būtu, lad tūlīt pat izdarītu visu jūsu labā, kas jums pienāktos pēc nopelniem. Bet lai kā arī nebūtu, — viņa piebilda, stipri sevi valdot, lai nenoskūpstītu jaunekli uz pieres, — sakiet man, ko jūs vēlētos dzīvē sasniegt?

Atoss skatījās uz viņiem ar vislaimīgāko izteiksmi sejā.

— Man liekas, hercogiene, — teica Rauls savā mīkstajā balss tembrā, — ka muižniekam var būt tikai viens ceļš — kļūt par labu karavīru. Grāfa kungs, domājams, audzinot mani, tīšām ieaudzināja man karavīru ierašas un paradumus, un viņš, vedot mani uz Parīzi, solīja mani iepazīstināt ar kādu personu, kas mani varētu rekomendēt princim dienestā.

— Jā, saprotu. Jums, jaunais cilvēk, tā būtu ļoli laba skola, dienējot tāda pulkveža vadībā, kāds ir viņš. Pagaidiet… kā to lai nokārto? Man ir diezgan saspīlētas attiecības ar viņu, par cik mana radiniece, Monbazona kundze, sastrīdējusies ar hercogieni de Longvilu. Bet ja rīkotos caur prinča de Marsiljaka ieteikumu……………………. tā, jā, grāf, tieši tā. Princis de

Marsiljaks — mans vecs draugs, un viņš stādīs vikontu hercogienei dc Logvilai, kura iedos vēstuli savam brālim, princim. Bet viņš mīl viņu tik maigi, ka izdarīs viņai visu, ko lik viņa palūgs.

— Lūk, teicami! — teica grāfs. — Tikai atļaujiet man, jūs palūgt, pasteidzināt šo lietu. Man ir savi iemesli, kāpēc cs vēlos, lai vikonts jau rītvakar atstātu Parīzi.

— Vai vajadzētu darīt zināmu, ka jūs esat ieinteresēts šajā lietā, grāf?

— Domāju, ka jaunekļa nākotnei būtu bijis labāk, lai nevienam nebūtu aizdomas, ka mēs esam pat pazīstami.

— O, kungs! — iesaucās Rauls.

— Jūs taču zināt, Braželon, — teica Atoss, — ka es neko nedaru tāpat bez iemesla.

— Jā, grāf. Es zinu, ka jūs esat ļoti tālredzīgs, un esmu gatavs, kā vienmēr, jūs paklausīt.

— Klausieties, grāf, — atstājiet vikontu pie manis, — teica hercogiene. — Es aizsūtīšu pēc kņaza Marsiljaka, kurš, par laimi, pašreiz atrodas Parīzē, un es neatlaidīšu viņu tikmēr, kamēr liela nebūs darīta.

— Pateicos jums, hercogiene. Man šodien vajadzēs vēl apmeklēt daudzas vielas, bet pulkstens sešos es būsu viesnīcā un gaidīšu vikontu tur.

— Bet ko jūs darīsit vakarā?

— Mēs iesim pie abata Skarronas, kuram man ir vēstule un pie kura man jāsatiek viens mans draugs.

— Labi, cs arī iebraukšu pie abata Skarronas uz kādu minūtīti, — noteica hercogiene. — Neaizej iet no turienes, kamēr nebūsit mani sagaidījuši.

Atoss paklanījies devās uz durvju pusi.

— Vai tiešām jūs tā šķiraties ar veciem draugiem, grāf? — jautāja, smejoties, hercogiene.

— Ak, — nočukstēja grāfs, skūpstot viņas roku. — Ja es būtu zinājis agrāk, kāds burvīgs radījums ir Marī Mišona!

Un, nopūties, viņš izgāja no istabas.

Turnela ielā bija viens nams, kuru pazina Parīzē visi portšēzu nēsātāji un sulaiņi.

Bel tajā pašā laikā šīs mājas saimnieks nebija nedz augstmanis, nedz bagātnieks. Tur nekad nelika rīkotas pusdienas, nekad nespēlēja kārtis un gandrīz nekad nedejoja.