Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Kur tad viņš spēlēja?

— Nu pie manis taču.- Vajag pateikt, ka Vuatīrs zvērēja neņemt kārtis rokās. Bet pēc trīs dienām viņš atnāca pie manis, lai es viņu atbrīvotu no zvēresta. Par nelaimi, pie manis tajā laikā bija atnācis mūsu godājamais padomnieks Brusels, un mēs bijām aizņemti ar ļoti svarīgu sarunu kādā no manas mājas tālākajām istabām. Bet Vuatīrs, ienākot priekšistabā, ieraudzīja sēžam pie kāršu galdiņa de Luīnu, kurš nepacietīgi gaidīja kāršu partnerus. Marķīzs griezās pie viņa ar lūgumu uzspēlēt. Vuatīrs atteicās, aizbildinādamies, ka nespēlēšot tik ilgi, kamēr nesagaidīšot mani, kas vinu varētu atbrīvot no dotā zvēresta. Tad Lu.īns, mierinot Vuatīru, apsolīja viņa grēku paņemt uz sevi. Vuatīrs, apsēdies pie kāršu galda un paspēlējis četrus simtus ekiju, izgāja ārā, lai atvilktu elpu. Arā bija auksts laiks, un, būdams sasvīdis, viņš uzreiz apaukstējās un nolikās gultā, lai vairs nekad nepieceltos.

— Vai tiešām mīļajam Vuatiram ir tik slikti? — jautāja Aramiss, stāvēdams aiz logu aizkariem.

— Diemžēl, ļoti slikti! — teica Menāžs. — Šis lielais cilvēks, laikam, drīz mūs atstās — deseret orbcm.*

— Nu, viņš gan nenomirs, — asi noteica Polas jaunkundze, — un pat nedomās to darīt. Viņš, kā turks, atrodas sultāniešu ielenkumā. De Santo kundze atskrēja viņu barot ar buljonu, La Renado kundze viņam silda palagus, un pat mūs paziņa, marķīze Rambuljē, sūta viņam kaut kādus novārījumus.

— Jūs, liekas, nemīlat viņu, mana dārgā viltniece, — teica, smejoties, Skarrona.

Viņš pamet pasauli (lat.).

-r Kāda šausmīga netaisnība, mans mīļais slimniek! — iesaueās Polas jaunkund/e. — Man ir tik maz naida pret viņu, ka es ar prieku pasūtīšu aizlūgumu par viņa dvēseli.

— Ne velti jūs saue par lauveni, mana dārgā, — teica hercogiene de Ševrēza. — Jūs sāpīgi kožat.

— Man liekas, ka jūs pārāk nicinoši attiecaties pret šo lielo dzejnieku, kundze, — uzdrošinājā piezīmēt Rauls.

— Liels dzejnieks… Viņš?.. Uzreiz redzams, — kā jūs tikko mums atzināties — jūs esat provinciālis, vikont, un nekad neesat redzējis šo cilvēku. Viņš — liels dzejnieks? Viņā nebūs pat piecu pēdu.

— Bravo! Bravo! — iesaueās gara auguma kalsnējs melnmatains vīrs ar uzskrullētām ūsām un lielu zobenu pie sāniem. — Bravo, daiļā Pola! Laiks norādīt šim mazajam Vuatiram viņa īsto vietu. Es kaut ko saprotu poēzijā, un varu atklāti paziņot, ka viņa dzeja man vienmēr likās nepieņemama. — Kas ir šis kapteinis, grāf? — jautāja Rauls.

— Skudcrī kungs.

— Romānu „Klēlija" un „Lielā Kira" autors?

— Lielākā daļa šo romānu ir uzrakstīta ar viņa māsas roku. Lūk, viņa sarunājas ar to skaisto meiteni, tur, netālu no Skarronas.

Rauls pagriezies, ieraudzīja divas jaunas meitenes.

Viena no viņām bija jauka, smalki veidota meitene ar skumju sejas izteiksmi, burvīgi tumšiem matiem un samtainām acīm, līdzīgas ivana-dā-marja violetajām ziedlapiņām ar zelta kausiņiem vidū; otra, kuras aizgādībā, redzams, atradās jaunā meitene, bija sausnēja, dzeltenīga, auksta izskata sieviete. īsta duenja vai liekule.

Rauls deva sev klusībā vārdu neiet ātrāk projām no abata Skarronas, neaprunājies ar burvīgo jauno meiteni ar samtainajām acīm, kura, kaut kādu apstākļu sakritības dēļ, atgādināja viņam, — kaut arī nebija ne mazākās ārējās līdzības, — mazo nabaga Luīžu. Viņa lagad gulēja slima lielajā Lavaljēru pilī, bet viņš, šo jauno seju ielenkumā, gandrīz vai aizmirsa par viņu.

Pa to laiku Aramiss piegāja pie prelāta kunga, kurš, smejoties, kaut ko klusi pateica viņam pie auss. Neskatoties uz savu lielo pašsavaldīšanās mākslu, Aramiss neviļus nodrebēja.

Aramiss teatrāli iesmējās, lai neradītu kādas nevēlamas aizdomas. Ieraudzījis, ka Atoss stāv loga ambrazūrā, no kuras pats nesen bija iznācis, viņš, apmainījies vēl ar dažām nenozīmīgām frāzēm ar kādu no klātesošajiem viesiem, nemanāmi pievienojās Atosam.

Starp viņiem uzreiz iesākās dzīva saruna.

Rauls, kā bija iepriekš ar Atosu sarunāts, pienāca viņiem klāt.

— Abats man deklamē Vuatīra rondo, — skaļi teica Atoss. — Pēc manām domām, tas ir neatkārtojami.

Rauls, bridi pastāvējis, piegāja pie grupas, kura bija pulcējusies apkārt hercogienei de Ševrēzai, un kurai pievienojās no vienas puses Polas jaunkundze, bet no otras — Skuderī jaunkundze.

— Nu-s, — teica prelāta kungs, — bet es atļaušos nepievienoties Skuderī kunga domām. Es atrodu, pavisam pretēji viņa domām, ka Vuatīra kungs — dzejnieks, pie tam tikai dzejnieks. Politiskās idejas nav viņam raksturīgas.

— Tātad?.. — čukstus jautāja Atoss.

— Rīt, — ātri atbildēja Aramiss.

— Kurā stundā?

— Sešos.

— Kur?

— Sen-Mandē.

— Kas jums to teica?

— Grāfs Rošfors.

Te pie viņiem pienāca kāds no viesiem.

— Bel filozofiskās idejas? — jautāja Aramiss. — To arī nav nabaga Vuatiram. Esmu pilnīgi vienisprātis ar prelāta kungu, ka Vuatīrs — tīrs dzejnieks.

— Jā, šajā ziņā viņš ir neatkārtojams, — piezīmēja Mcnāžs, — bet pēcnācēji, viņam vēlāk pārmetīs viņa pārāk brīvo dzejas traktējumu. Pats to neapzinoties, viņš iznīcināja poēziju.

— Iznīcināja! Lūk, īslais vārds! — iesaucās Skuderī.

— Par to viņa vēstules — pati pilnība, — aizrādīja hercogiene de Ševrēza.

— (), šajā ziņā viņam ir pelnīta slava, — noteica Skuderī jaunkundze.

— Pilnīgi pareizi, bet tikai tad, kad viņš joko, — teica Polas jaunkundze. Bet nopietnajā žanrā viņš vienkārši ir nožēlojams. Un piekrītiet, ka lad, kad viņš ir rupjš, viņš raksta ļoti slikti.

— Atzīslaties vismaz, ka viņa joki ir neatkārtojami.

— Jā, prolams, — teica Skuderī kungs, skrullējot savas ūsas. — Es tikai uzskatu, ka viņa humors ir samākslots, bel jociņi ir pliekani. Piemēram, palasiet viņa „Karpas vēstule līdakai".

— Jau nerunājot par to, ka visi viņa labākie daiļdarbi parādā par savu izcelšanos ir Rambuljē hotelim, — piezīmēja Mcnāžs. — „Zelīda un Alsidaleja", piemēram.

— Bet es, no savas puses, — teica Aramiss, pieejot pie dc Ševrēzas kundzes pielūdzēju bariņa un paklanoties viņai, kura atbildēja ar laipnu smai­du, — pārmetu viņam to, ka viņš atļaujas pārāk lielas vaļības ar šīs pasaules varenajiem. Viņš pārāk neceicmoniāli ir atļāvies izteikties par princesi, par maršalu d'Albrē, par Šomberoma kungu un pat par pašu karalieni.

— Kā, par karalieni! — iesaucās .Skuderī un, it kā gaidot uzbrukumu, nostājās agresīvā stājā. — Velns lai parauj, es to pat nezināju! Kādā veidā viņš ir parādījis savu necieņu karalienei?

— Vai tad jūs neesat lasījis viņa dzejoli „Es cerēju"?

— Nē, — tcica hercogiene de Ševrēza.

— Nē,— noteica Skuderi jaunkundze.

— Nē, - teica Polas jaunkundze.

— Tiesa, karaliene ļoti maz kam to ir lasījusi priekšā, — piezīmēja Aramiss, — bet cs to saņēmu no drošām rokām.

— Un jūs zināt šo dzejoli?

— Domāju, ka spēšu to atcerēties.

— Tad nolasiet mums to! — visi iesaucās vienā balsī.

— Lūk, kā viss notika, — teica Aramiss. — Vienu reizi Vuatīrs devās izklaides braucienā kopā ar karalieni. Viņi brauca karietē pa Fontcnblo parku. Viņš izlikās, it kā būtu nopietni par kaut ko aizdomājies, un darija to tīšām, lai karaliene viņam varētu pajautāt, par ko viņš domā. Tā arī notika. Vuatīrs, pasmaidījis, vēl paklusēja dažas sekundes, izliekoties, ka improvizē, un karalienei par atbildi noskaitīja: