Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Ko?

— Ka šie zirgi pieder Monbazonam?

— Nu un tad?

— Nu, bet Monbazona kungs — ir Monbazona kundzes vīrs.

— Un tālāk?

— Bet Monbazona kundze — de Befora kunga mīļākā.

Ā, saprotu, — teica Portoss, — viņa sagatavoja atkāpšanās ceļu.

— Tieši tā.

— Un mēs tagad dzenamies pakaļ hercogam ar tiem pašiem zirgiem, uz kuriem viņš tikko jāja?

— Dārgais Portos, jūs esat apbrīnojami atjautīgs,— teica d'Artanjans, ar savu parasto divdomīgo smaidiņu.

,— Jā, tāds es esmu! — apstiprināja Portoss.

Tā viņi auļoja veselu stundu; kamēr zirgi bija vienās putās, bet viņu pavēderes asinīs.

— Ē, ko cs redzu? — teica d'Artanjans.

— Jūsu laime, ka jūs vispār kaut ko redzat tādā tumsā, — piezīmēja Portoss.

— Dzirksteles!

— Es arī pamanīju, — teica Mušketons.

— Vai tiešām mēs viņus būtu panākuši?

— Kritis zirgs! - teica d'Artanjans, apstādinādams savu zirgu, kurš metās sānis. — Redzams, viņi arī izsitušies no pēdējiem spēkiem.

— Man liekas, ka kāds jāj, — piezīmēja Portoss, pieliecoties pie sava zirga kakla.

— Nevar būt.

— Viņu ir daudz.

— Tad cita lieta.

— Vēl viens zirgs, - teica Portoss.

— Kritis?

— Nē, vēl nav nobeidzies.

— Ar segliem vai bez tiem?

,— Apseglots.

— Tātad, tie ir viņi.

— Drošāk! Viņi lagad ir mūsu rokās!

— Bet, ja viņu ir daudz, — iesaucās Mušketons, — tad ne viņi būs mūsu rokās, bet mēs viņu.

— Bā, — teica d'Artanjans, - viņi izlems, ka mēs esam stiprāki par viņiem, tāpēc ka dzenamies viņiem pakaļ; nobīsies un izklīdīs.

— Varbūt, - apstiprināja Portoss.

— O, paskatieties! — iesaucās d'Artanjans.

— Jā, atkal dzirksteles; šoreiz arī es redzēju, — teica Portoss.

— Uz priekšu! - iesaucās d'Artanjans. — Pēc dažām minūtēm viss tikai sāksies.

Un viņi no jauna laida auļiem uz priekšu. Zirgi, piešu mudināti, skrēja kā neprātīgi uz priekšu tumsā. Tālumā debesīs redzēja izplešamies vienīgi melnu tumsu.

Tā viņi skrēja auļos kādas desmit minūtes.

Pēkšņi divi melni punkti tālumā atdalījās no kopējās melnās masas, tic sāka augt lielāki un tuvoties, kamēr pieņēma divu auļojošu jātnieku formu.

— Oho, — teica d'Artanjans, — viņi tuvojas mums.

— Jo sliktāk viņiem, — piezīmēja Portoss.

— Kas nāk? — atskanēja aizsmakusi balss.

Bet mūsu jātnieki tikai dzina savus zirgus uz priekšu, neatbildēdami uz jautājumu. Atskanēja zobenu šķindoņa, , un pisto|u uzvilkšanas klikšķi, kuri atskanēja no abu neredzamo jātnieku puses.

— Turaties! — nokomandēja d'Artanjans.

Portoss saprata to, ka d'Artanjans izņēma ar kreiso roku pistoli; viņi abi uzvilka pistoles gaiļus.

— Kas nāk? — otrreiz atskanēja tā pati balss. — Ne soli tālāk, citādi jūs mirsiet!

— Ehē! — atbildēja Porioss cauri zobiem, smakdams nost no saceltajiem putekļiem. — Mēs ne tādus esam redzējuši. Pie šiem vārdiem, zvaigžņu atblāzmas mierīgajā gaismā, nozibsnīja divi pistoļu stobri un divas ēnas aizstājās viņiem ceļā.

— Atpakaļ, — kliedza d'Artanjans, - vai jūs mirsiet!

Viņam atbildēja divi pistoles šāvieni; bet mūsu jātnieki brauca tādā ātrumā, ka vienā mirklī uzskrēja viņiem virsū. Atskanēja trešais šāviens, kuru izdarīja d'Artanjans, un viņa pretinieks nogāzās bez dzīvības zemē. Portoss ar tādu triecienu uzskrēja savam pretiniekam virsū, ka tas nokrita zemē no zirga, nepaspēdams pielietot zobenu, kurš bija viņa rokā.

— Piebeidz viņu, Mušketon! Piebeidz! — sauca Portoss. Un viņš metās kopā ar savu draugu uz. priekšu, kurš turpināja pakaļdzīšanos.

— Nu, kā? — jautāja Portoss.

— Es savam sadragāju galvu, — teica d'Artanjans. — Bet jūs?

— Es savu tikai nogāzu no zirga. Vai dzirdat?

Atskanēja karabīnes šāviens; Mušketons neapstādamies, pilnos auļos, izpildīja sava saimnieka pavēli.

— Nu-nu, — teica d'Artanjans. — Pagaidām viss ir labi. Pirmā cīņa ir musu labā.

— Jā, - teica Portoss. - bet, lūk, nāk jauni spēles dalībnieki.

Patiešām, vēlreiz, no grupas atdalījās divi jātnieki, kuri ātri traucās

pretī, lai d'Artanjanam un Portosam aizšķērsotu ceļu.

Šoreiz d'Artanjans pat negaidīja, kamēr viņu uzrunās.

— Ceļu! — viņš kliedza pirmais. — Ceļu!

— Ko jums vajag! — jautāja viena balss.

— Hercogu! — vienā balsī atbildēja Portoss un d'Artanjans.

Smieklu šalts atskanēja atbildes vielā, kuru uzreiz nomainīja sāpju

vaids, jo d'Artanjans lielo smējēju izdūra ar savu zobenu.

Tajā pašā mirklī atskanēja divi šāvieni: tie atskanēja Portosa un viņa pretinieka sadursmes rezultātā.

D'Arlanjans atskatījās un ieraudzīja Portosu atkal sev blakus.

— Bravo, Portos, liekas, ka šoreiz jūs viņu nošāvāt, — teica d'Artanjans.

— Baidos, ka es trāpīju tikai zirgam.

— Ko lai dara, mans mīļais! Ne jau katru reizi var trāpīt mērķī, bet nevajag skumt, galvenais, ka mērķis ir aizkarts. Bet, velns parāvis, kas ir ar manu zirgu?

— Ar jūsu zirgu? Viņš krīt, - teica Portoss, apstādinot arī savējo.

Patiešām, zirgs paklupa, nokrizdams uz ceļiem, iegārdzās un nokrita

uz sāniem.

Pirmā pretinieka lode bija trāpījusi zirgam krūtīs. D'Artanjans izlamājās tā, ka pat debesis kļuva sarkanas.

— Kungs, vai jums gadījumā nav vajadzīgs zirgs? - jautāja Mušketons.

— Un kā vēl, velns parāvis! — iekliedzās d'Artanjans.

— Bet, lūdzu.

— Bet no kurienes tev ir lieki divi zirgs? - jautāja d'Artanjans, uzlecot vienam mugurā.

— Viņu saimnieki tika nogalināti, tāpēc cs nolēmu, ka tie varētu mums noderēt.

Pa to laiku Portoss uzlādēja savu pistoli.

• — Gatavojies! — iesaucās d'Artanjans. — Lūk, vēl divi.

— Ceru, ka visai naktij lo nepietiks! — piezīmēja Portoss.

Patiešām, atkal divi jātnieki devās viņiem pretī.

— Kungs, — teica Mušketons, — tas, kuru jūs nomētāt no zirga, ceļas kājās.

— Kāpēc tu ar viņu neizrīkojies tāpat, kā ar pirmo?

— Man bija aizņemtas rokas, jo turēju zirgus aiz pavadām.

Atskanēja šāviens un Mušketons žēlīgi ievaidējās.

— Ak, kungs, — viņš teica, - tagad tieši otrā gūžā! Tāpat ka uz. Amjenas ceļa.

Portoss, kā lauva, likās virsū pretiniekam, kurš centās viņam uzbruki ar zobenu. Bet pirms viņš paspēja izvilkt savu zobenu līdz galam, Portoss ar tādu spēku zvēla tam pa galvu, ka viņš sabruka, kā vērsis zem miesnieka bomja trieciena.

Mušketons nolīda no zirga muguras, par cik iegūtais ievainojums viņam traucēja sēdēt.

Ieraudzīdams jātnieku, d'Artanjans apstājās, lai uzlādētu pistoli; bez tam, pie jaunā zirga segliem bija piestiprināta karabīne.

- Lūk, cs arī esmu klāt, — teica Portoss. — Gaidīsim vai uzbruksim pirmie?

— Uzbruksim, — teica d'Artanjans.

— Uzbrūkam! — teica Portoss.

Viņi uzmundrināja savus zirgus. Jātnieki bija ne vairāk kā divdesmit soļu attālumā.

— Karaļa vārdā! — iesaucās d'Artanjans. — Palaidiet mūs garām!

— Karalim šeit nav ko darīt! — atbildēja skarba, bet skanīga balss, kura likās atskanam no mākoņiem, jo saceltajā putekļos neko nevarēja saskatīt.

— Lieliski, to mēs tūlīt redzēsim, — teica d'Artanjans, — vai šeit nepavērsics ceļš karalim.