Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Brusels gribēja atbildēt, bet neatrada īstos vārdus: viņš bija pārāk apjucis par viņam parādīto godu.

— Nu, daktera kungs, sāciet apskati, — princis griezās pie cilvēka, kurš viņu pavadīja, un kurš tāpat kā iepriekšējie, ārsti bija ģērbies melnās drēbēs.

— Mums ir īsts konsīlijs, kungi, — teica viens no ārstiem.

— Sauciet to kā vēlaties, — leica princis, — bet ātrāk pasakiet mums, kāds ir slimnieka patiesais stāvoklis.

Trīs ārsti pienāca pie' padomnieka gultas. Brusels tiepās, mēģinādams paglābties zem segas, bel viņu lomēr izģērba un apskatīja.

Viņam bija tikai divi sasitumi: uz. rokas un uz. kājas ciskas.

Ārsti saskatījās, nesaprotot, kāpēc bija jāsasauc kopā Parīzes slavenākie cilvēki tādu nieku dēļ.

— Nu kā? — jautāja prelāta kungs.

— Nu kā? — jautāja princis.

— Mēs ceram, ka nekādu negatīvu seku nebūs, — tcica viens no ārsti­em. Mēs ieiesim blakusistabā, lai noteiktu slimniekam ārstēšanas režīmu.

— Brusels! Pasakiet par Bruselu! - kliedza pūlis. - Kā klājas Bruselam?

Prelāta kungs pienāca pie loga. Viņu ieraugot, pūlis apklusa. . — Mani draugi, nomierinieties! - viņš iesaucās. — Brusela kungam krīze ir garām. Bet viņam ir vajadzīgs miers, jo viņš ir nopietni slims.

Atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels! Lai dzīvo Prelāta kungs!"

De Longvila kungs, izjuzdams skaudību, arī pienāca pie loga.

— Lai dzīvo Longvila kungs! — iesaucās pūlis.

— Mani draugi, — tcica hercogs, sveicinot visus ar rokas mājienu, - ejiet ar mieru. Nevajag dot mūsu ienaidniekiem iemeslu priecāties.

— Labi teikts, hercoga kungs, - teica Brusels, — lūk, īsta francūža runa.

— Jā, dārgie parīzieši, — teica princis Kontī, arī pienākdams pie loga, un viņus sveicinādams. — Brusela kungs lūdz jūs izklīst. Viņam ir vajadzīgs pilnīgs miers, un troksnis viņam var tikai kaitēt. •

— Lai dzīvi princis Kontī!

Princis paklanījās.

Visi trīs apmeklētāji atvadījās no padomnieka, un pūlis, kuru viņi izklīdināja Brusela vārdā, devās viņus pavadīt. Viņi jau sasniedza krastmalu, bet Brusels, gulēdams gultā, vēl nebeidza viņiem klanīties.

Vecā kalpone bija tik ļoti pārsteigta ar visu notikušo, ka skatījās uz savu saimnieku ar dievinājuma pilnu skatienu. Padomnieks viņas acīs bija izaudzis veselas pēdas augstumā.

— Lūk, ko nozīmē kalpot savai tautai pēc tīrākās sirdsapziņas, — dziļā labsajūtā atzīmēja Brusels.

Ārsti pēc ilgas apspriedes parakstīja slimniekam likt sālsūdens kompreses uz sasistajām vietām.

Visu dienu viena aiz otras piebrauca visdažādākās karietes. Tā bija īsta pilsētas procesija. Visa Fronda atzīmējās pie Brusela.

— Kāds triumfs, manu tēt! — iesaucās padomnieka jaunais dēls. Viņš nesaprata īstos iemeslus, kuri lika šiem cilvēkiem apmeklēt padomnieka māju, viņš visu uztvēra ļoti nopietni.

— Diemžēl, manu mīļo 2ak, — teica Brusels, — baidos, ka man nāksies dārgi samaksāt par šo triumfu. Droši vien Mazarīni kungs pašlaik sastāda garu sarūgtinājuma sarakstu, kurus es sagādāju viņa eminencei, un viņš drīz piesūtīs man šo rēķinu.

Frike atgriezās pusnaktī: viņš nekādi nevarēja sameklēt ārstu.

— Nu ko? — teica Portoss, sēdēdams viesnīcas „Kaziņa" pagalmā, d'Artanjanam, kurš tikko kā atgriezās no Pale-Rojāla pils ar izstieptu garu ģīmi. — Viņš jūs ne visai labi uzņēma, dārgo d'Artanjan?

— Protams, ne visai labi. Iedziļinoties, viņš vienkārši ir lops! Ko jūs tur ēdat, Portos?

— Kā redzat, makaju cepumus un spāņu vīnu. Iesaku arī jums darīt to pašu.

— Jums taisnība. Žamblū, glāzi!

Kalps, kuru pasauca šajā skanīgājā vārdā, atnesa glāzi un aizgāja, bet d'Artanjans apsēdās savam draugam blakus.

— Kā viss bija?

— Velns! Jūs saprotat, ka teicienus es nevarēju izvēlēties. Es iegāju, viņš šķībi paskatījās uz mani, paraustīja plecus un teica: „Nu, monsinjor, mēs izrādījāmies vājāki par viņiem". — „Es zinu, izstāstiet visu sīkāk". Jūs saprotat, Portoss, es nevarēju izstāstīt viņam detaļas, nenosaucot mūsu draugu vārdus, bet tos nosa cot — nozīmētu viņu pazudināt.

„Un kā vēl! Monsinjor, — es teicu, — viņi bija piecdesmit, bet mēs tikai divi". — „Jā, — viņš atbildēja; bet tas netraucēja jūs apmainīties šāvieniem, kā esmu dzirdējis". — „Kā no vienas, tā arī no otras puses tika patērēts ne mazums pulvera, tas ir viss". — „Bet jūsu zobeni arī redzēja gaismu?" — „Jūs gribējāt teikt tumsu, monsinjor?" — es atbildēju. — „Tā, — turpināja kardināls, — es jūs uzskatīju par gaskonieti, mans dārgais". — „Esmu gaskonietis tikai tad, kad man veicas". Šī atbilde, kā redzams, viņam patika: viņš iesmējās. „Turpmāk man būs mācība, — viņš teica, — dot saviem kareivjiem labākus zirgus. Ja viņi nebūtu atpalikuši no jums un katrs paveiktu tikpat daudz, cik jūs ar savu draugu, — jūs būtu noturējuši man doto vārdu un atveduši viņu man dzīvu vai mirušu".

— Nu ko, man liekas, ka tas nemaz nav tik slikti, — piezīmēja Portoss.

— Ak, Dievs, protams, nē, mans dārgais. Bet kā tas tika pateikts! Pilnīgi neiespējami, — viņš pārtrauca savu stāstījumu, — cik šie cepumi prasa daudz vīna. īsti sūcēji: 2emblū, atnes vēl vīnu!

Ātrums, ar kuru tika atnesta pudele, liecināja par cieņu, kuru d'Artanjanam izrādīja viesnīcā.

Viņš turpināja:

— Es jau gāju projām, kā atkal viņš mani pasauca un jautāja: „Jums bija trīs zirgi, kuri krita?" - „Jā, monsinjor". - „Cik tie maksāja?"

— Nu ko, tas jau ir slavējami, — atkal piezīmēja Portoss.

— Tūkstots pistolus, - es atbildēju.

— Tūkstots pistolus! — iesaucās Portoss. — O, tas ir pārāk daudz, un, ja viņš kaut ko saprot no zirgiem, viņam vajadzēja tirgoties.

— Es jums apliecinu, ka viņam, šim skopulim, ļoti to gribējās darīt. Viņš pilnīgi palēcās, stāvot uz vietas, ar acīm ieurbdamies manī. Es ari skatījos uz viņu. Tad viņš saprata un, iebāzis roku atvilktnē, izvilka no tās Lionas bankas biļeti.

— Par tūkstots pistoliem?

— Tieši par tūkstots piestolicm, šis skopulis, nepielika ne pistoļu vairāk.

— Un tie ir pie jums?

— Lūk, tie.

— Goda vārds, man liekas, ka viņš rīkojās kā godīgs cilvēks, — teica Portoss.

— Kā godīgs cilvēks? Ar cilvēkiem, kuri ne tikai riskēja ar savu ādu, bet vēl izdarīja viņam arī lielu pakalpojumu!

— Lielu pakalpojumu, kādu tad? — jautāja Portoss.

— Kādu? Es, liekas, aizķēru kaut kādu tur parlamenta padomnieku.

— Kā! Tas mazais melnais cilvēciņš, kuru jūs aizķērāt pie kapsētas stūra?

— Tieši tā, mans mīļais. Saprotiet, viņš ļoti traucēja viņam. Par nelaimi, es viņu nenobeidzu līdz galam. Viņš, redzams, izveseļosies un paspēs vēl izdarīt daudz nepatikšanu kardinālam.

— Lūk, kā! Bet es pagriezu sānis savu zirgu, kurš gandrīz būtu saminis viņu. Labi, atliksim to uz nākošo reizi…

— Viņam vajadzēja samaksāt man par šo padomnieku, skopulis tāds!

— Bet jūs viņu pavisam tomēr ncsamināt? — piezīmēja Portoss.

— Ā! Rišeljē vienalga būtu pateicis: „Piecsimt ekiji par padomnieku!" Bcl pietiks par to. Cik maksāja jūsu zirgi, Portos?

— Ak, mans draugs, ja šeit būtu bijis mans nabaga Mušketons, tad viņš jums nosauktu līdz pēdējam sū.