Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Atoss sakrustojis rokas, nolieca galvu.

— Ko lai dara, Atos, — turpināja Aramiss, — cilvēki tā ir radīti, ka viņiem vienmēr nav divdesmit gadu. Mēs, kā jums zināms, dziļi aizskārām d'Artanjana patmīlību. Viņš tika uzvarēts. Vai tad jūs neredzējāt, cik viņš bija izmisis uz lielceļa? Kas attiecas uz Portosu, tad, domājams, viņa barona tituls bija atkarīgs no šī uzdevuma labvēlīga iznākuma. Bet mēs nostājāmies viņa ceļā, un barona tituls viņam šoreiz neuzsmaidīja. Kas var pateikt, vai šodienas tikšanās iznākums kādam nesola barona titulu? Tā ir tikai pašaizsardzība, Atos.

— Nu, bet, ja viņi atnāks bez ieročiem? Kāds kauns būs mums, Aramis?

— O, esiet mierīgs, mans dārgais, es jums galvoju, ka tā nebūs. Pie tam mums būs attaisnojošs iemesls: mēs tikko kā esam iebraukuši, un mēs esam nemiernieki.

— Mums domāt pat attaisnojumiem! Attaisnoties d'Artanjana un Portosa priekšā! (), Aramis, Aramis, — teica Atoss, šūpodams galvu. — Es zvēru, ka jūs darāt mani nelaimīgu. Jūs indējat manu sirdi, kura vēl tic draudzības saitēm. Ticiet, labāk jūs man izrautu sirdi. Dariet, kā uzskatāt par labāku, Aramis. Es iešu bez ieročiem, — viņš noteica.

. - Nē, jūs tā nedarīsit. Es nepieļaušu, ka jūsu vājuma dēļ, var aiziet boja ne tikai Atoss, ne tikai grāfs dc La Fērs, bet visas partija lieta, kurai jūs piederat un kura uz. jums paļaujas.

— Lai noliek pēc jūsu prāla, — skumji leica Aloss.

Un viņi turpināja ceļu.

Tiklīdz viņi bija piebraukuši pie Pa-de-la-Miles ielai, kā pie režģu vārtiem, kuri atradās pie laukuma, piebrauca trīs jātnieki.

Tie bija d'Artanjans un Portoss, ietinušies apmetņos, no kuru apakšmalām rēgojās zobenu gali. Viņiem nopakaļ vilkās Planšē ar musketēm uz pleca.

Ieraugot viņus, Aloss un Aramiss nokāpa no zirgiem.

D'Artanjans un Portoss izdarīja to pašu.

D'Artanjans pamanīja, ka Bazēns, tai vietā, lai pieturētu zirgus aiz pavadām, piesien tos pie dzelzs riņķiem, lika to pašu darīt arī Planšē.

Tad no vienas un no otras puses, kalpu pavadībā, viņi devās viens otram pretī un, satiekoties, pieklājīgi sasveicinājās.

— Kur jūs vēlētos, kungi, aprunāties? — jautāja Aloss, pamanīdams, ka daudzi garāmgājēji apstājas, lai noskatītos viņos. Ziņkārīgie ļautiņi gaidīja, ka lūlīt tiks izspēlētas slavenās divkaujas, kuras tik labi paturēja atmiņā parīzieši, it sevišķi Karaliskā laukuma iemītnieki.

— Režģu vārti ir aizlēgti - leica Aramiss, — bet, ja jūs mīlat koku. ēnu un klusumu, es dabūšu Rogana savrupmājas atslēgu, un tur mēs varētu lieliski iekārtoties.

D'Artanjans centās kaut ko saskalīt tumsā, bet Portoss pat izbāza galvu cauri režģiem, mēģinot kaut ko saredzēt.

— Ja jūs dodat priekšroku citai vietai, - teica savā dzidrajā balsī Atoss, — tad izvēlaties paši.

— Es domāju, ja tikai d'Erblē kungs dabūs atslēgu, mums labāku vietu neatrast.

Aramiss aizgāja pēc atslēgas, bet vispirms klusi ieēukslol Atosam ausī, lai viņš neiet pārāk tuvu d'Artanjanam un Portosam; bet tas, kam viņš bija devis šo padomu, tikai pasmaidīja, un devās pretī saviem draugiem, kuri nekustējās no vietas.

Aramiss patiešām pieklauvēja pie Rogana savrupmājas un drīz vien atgriezās ar cilvēku, kurš teica:

— Vai jūs dodat man vārdu, kungs?

— Lūk, jums, — teica Aramiss, dodot viņam zelta monētu.

— Ak, jūs nevēlaties dot man savu vārdu, kungs! — teica sargs, kratot galvu.

— Par ko man vajag galvot? - jautāja Aramiss. — Es jums pateicu, ka šie kungi ir mani draugi — pašreiz.

— Jā, protams, - auksti noteica d'Artanjans, Atoss un Portoss.

D'Artanjans dzirdēja sarunu un saprata, kas par lietu.

— Jūs redzējāt? — viņš teica Portosam.

— Ko?

— Viņš negribēja dot savu vārdu.

— Kāpēc?

— Šis cilvēks lūdza dot goda vārdu, ka mēs uz šā laukuma nesarīkosim Jivjaujas.

— Un Aramiss nevēlējās dot savu vārdu?

— Nevēlējās.

— Būsim uzmanīgi.

Atoss no viņiem nenolaida acis, kamēr viņi abi sarunājās. Aramiss atvēra vārtiņus, palaižot visus iekšā.

Ieejot pa vārtiem, d'Artanjans nejauši aizķēra ar zobena efesu vārtu režģi, tāpēc viņam nācās atsegt apmetni. Zem apmetņa paspīdēja pistoļu stobri, kuri iezaigojās mēness gaismā.

— Jūs redzat? — teica Aramiss, pieskaroties Atosa plecam, un norādot uz ieroču arsenālu zem d'Artanjana apmetņa.

— Diemžēl, jā! — teica Atoss, smagi nopūties.

Un viņš gāja viņiem līdzi. Aramiss nāca pēdējais, aizvērdams ciet vārtiņus. Kalpi palika uz ielas un, it kā arī neuzticoties viens otram, turējās tālāk viens no otra.

Klusēdami visi četri devās uz laukuma vidu. Šajā brīdī mēness iznāca no mākoņiem, un tā kā atklātā vietā viņus varēja redzēt, tad visi nolēma ieiet liepu paēnā, kur ēna bija tumšāka.

Šur un tur bija salikti soliņi. Pie viena no tiem viņi apstājās. Pēc Atosa mājiena d'Artanjans un Portoss apsēdās, bet Atoss un Aramiss palika stāvot.

Iestājās klusums; katrs no viņiem izjuta mulsumu pirms neizbēgamās izskaidrošanās.

— Kungi, — ierunājās Atoss, mūsu kopējā tikšanās liecina par mūsu draudzības jūtām. Neviens neizbēga šo tikšanos, tātad, neviens nevar sev kaut ko pārmest.

— Klausieties, grāf, — atbildēja d'Artanjans,— tajā vietā, lai mums izteiktu komplimentus, domāju, mums vajadzētu no sirds izrunāties.

— Es neko tā nevēlos, - atbildēja Atoss. — Es runāju no sirds, sakiet arī jūs: vai jūs varat mums kaut ko pārmest, tas ir man un d'Erblē kungam?

— Jā, — teica d'Artanjans. — Kad es jūs apmeklēju Braželona pilī, es jums izteicu priekšlikumu, kuru jūs ļoti labi sapratāt. Bet, tajā vietā, lai man atbildētu kā draugam, jūs mani piemānījāt kā bērnu, un no šā brīža, mūsu izcilai draudzībai, tika nests sitiens, ne vakar, kad jūs sakrustojāt ar mani zobenu, bet toreiz, kad izlikāties savā pilī.

— D'Artanjan, — ar pārmetumu balsi iesaucās Atoss.

— Jūs lūdzāt mani būt atklātam, — turpināja d'Artanjans, — lūdzu. Jūs lūdzāt mani izteikties, un es to daru. Tagad es vēršos pie jums, abata kungs. Es runāju ar jums, tāpat kā ar grāfu, un ari jūs, tāpat kā viņš, mani piemānījāt.

— Jūs patiešām esat savāds cilvēks, — teica Aramiss. — Jūs atnācāt pie manis ar priekšlikumiem, bet vai jūs man kaut ko piedāvājāt? Nē, jūs centāties sataustīt manas domas — un tikai. Ko es jums toreiz teicu? Mazarīni ir niecība un, ka cs viņam nekalpošu. Tas arī bija viss. Vai es jums pateicu, ka nevienam citam nekalpošu? Tieši otrādi, es devu jums saprast, ka esmu prinču pusē. Cik es atceros, tad mēs pat jokokojām par iespējamību, ka kardināls varētu likt mani apcietināt. Vai jūs piederat pie kādas partijas? Protams, jā. Kāpēc arī mēs nevaram piederēt kādai citai partijai? Jums bija savs noslēpums, man bija savs. Mēs neapmainījāmies ar tiem; jo labāk, tas tikai pierādīja, ka mēs mākam glabāt noslēpumus.

— Es jums nepārmetu, — teica d'Artanjans, — ja runājam tikai par jūsu rīcību, un tikai tāpēc, ka grāfs de La Fērs ierunājās par draudzību.

— Bet ko jūs nosodāt manā uzvedībā? — lēni iejautājās Aramiss.

Asinis sakāpa d'Artanjanam galvā. Viņš piecēlās un atbildēja:

— Es uzskatu, ka jūs īsts jezuidu izdzimums.

Redzot, ka d'Artanjans piecēlies, ari Portoss piecēlās kājās. Visi četri sadrūmuši un agresīvi raudzījās viens uz otru.