Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Pa to laiku Olivens apēda pastēti un izdzēra pudeli vīna. Zirgi arī bija atpūtušies. Rauls, ar zīmēm pasauca saimnieku, nolika uz galda ekiju, uzlēca zirga mugurā un Scn-Lisā nodeva vēstuli pastā.

Atpūta, kura nāca par labu gari jātniekiem, gan zirgiem, ļāva viņiem turpināt ceļu bez apstājas.

Verberā Rauls lika Olivenam apjautāties par jauno augstmani, kurš pēc viesnīcnieka vārdiem brauca viņiem pa priekšu. Šeit izrādījās, ka viņš aizbraucis Iris celuldaļastundas atpakaļ, bet viņam bija lielisks zirgs, un viņš braucis ļoti ātri.

— Pacentīsimies viņu panākt, — leica Rauls Olivenam. — Viņš brauc tāpat, kā mēs, uz armijas daļu un man būs patīkams ceļabiedrs.

Bija pulkstenis četri, kad Rauls iebrauca Kompjenā.

Šeit viņš ar apetīti paēda pusdienas un no jauna apjautājās par jauno ceļotāju. Līdzīgi Raulam, viņš arī bija apmeties viesnīcā „Zvans un Pudele", kura bija labākā visā Kompjenā, un, aizbraucot, teicis, ka pārnakšņošot Nuaijonā.

— Brauksim nakšņot uz Nuaijonu, — teica Rauls.

— Kungs, - godbijīgi leica Olivens - atļaujiet man aizrādīt jums, ka mēs esam ļoti nodzinuši savus zirgus. Es domāju, labāk būlu bijis šeit pārnakšņot, bet rit no agra rīta doties ceļā. Desmit jūdzes pirmajai dienai ir pilnīgi pietiekams attālums.

— Grāfs de La Fērs vēlējās, lai es pasteidzos, — iebilda Rauls, — un, ka princis man jāpanāk ceturtās dienas rītā. Aizbrauksim līdz Nuaijonai, tas būs tāds pats pārbraucicns, kādu mēs jau veicām, braukdami no Bluā uz Parīzi. Mēs tur iebrauksim pulkstens astoņos. Zirgi varēs atpūsties visu nakti, bet rīt no rīta pulkstens piecos mēs brauksim tālāk.

Olivens neiedrošinājās iebilst un sekoja Raulam, murkšķēdams caur zobiem:

— Labi, labi, tērējiet savu enerģiju pirmajā dienā. Rīt divpadsmit jūdžu vietā jūs varēsit nojāt desmit, bet parīt piecas, bet pēc trīs dienām jūs būsit slims gultā. Tad juma nāksies atpūsties. Visi jaunie ir lielibnieki.

Redzams, Olivens nebija izgājis skolu, kurā tika audzināti Planšē un Grimo.

Rauls patiešām ju^a nogulumu, bet viņš gribēja sevi pārbaudīt. Atosa audzināts, un daudzreiz dzirdēdams par pārgājieniem divdesmit jūdžu attālumā, viņš nevēlējās atpalikt no sava parauga, d'Artanjana, šī dzelzs izturības cilvēka, kurš, likās sastāvošs likai no nerviem un muskuļiem, bija apbūris viņa iztēli.

Un viņš tikai dzina un dzina zirgu, nerēķinādamies ar Olivcna domām.

Viņi nogriezās uz ļoti skaista lauku ceļa, kurš, kā viņiem teica, saīsināja ceļu līdz prāmim par veselu jūdzi. Uzbraucis pakalnā, Rauls ieraudzīja savā priekšā upi. Krastā bija redzama jātnieku grupa, kura gatavojās pārcelties pāri upei. Nešaubīdamies, ka tas ir jaunais augstmanis ar savu svītu, Rauls uzsauca viņiem, bet viņi bija pārāk tālu, lai varētu viņu sadzirdēt. Tad, neskatoties uz nogurumu, Rauls dzina zirgu ātros rikšos uz priekšu. Tomēr pakalns aizsedza skatienam jātnieku ar zirgu, un kad viņš no jauna lika upes krastā, tad redzēja, aizbraucošu prāmi, kurš devās uz pretējo krastu.

Redzēdams, ka viņš ir nokavējies un viņam neizdosies vairs kopā ar ceļinieku grupu pārcelties uz otru krastu, Rauls apstājās, gaidot Olivenu.

Šajā mirkli no upes puses atskanēja kliedzieni. Rauls pagriezās uz to pusi, no kurienes tic atskanēja, un ar roku piesedza acis no saules rietošajiem stariem.

— Oliven! — viņš iesaucās. — Kas tur nolicis?

Atskanēja otrs kliedziens, daudz skaļāks par pirmo.

— Troses pārtrūka, kungs, — atbildēja Olivens, — un prāmi sāka nest straume. Bet kas tur ūdenī? Kāds tur plunkšķinās?

— Skaidrs, — iesaueās Rauls, ieskatīdamies upes ūdenī, kuru spoži apspīdēja saule, — tas ir zirgs ar jātnieku!

— Viņi slīkst! — iesaucās Olivens.

Viņš nebija kļūdījies. Raulam arī nebija cilu domu — uz upes bija nolikusi nelaime, un kāds cilvēks slīka. Viņš uzšāva ar piešiem zirgam sānos un ieskrēja ūdenī.

— Ko jūs darāt! — iesaucās Olivens. — Ak, Dievs!

Rauls vadīja zirgu tieši pie slīcējiem.

Viņam tā bija ierasta lieta. Viņš bija izaudzis Luāras krastos, bija viļņu izauklēts un simtām reižu viņš pārpeldējis to turp un atpakaļ. Atoss, kurš vēlējas viņu piesaistīt karavīra dzīvesveidam, to atbalstīja.

— Ak, Dievs! — kliedza Olivens, izmisīgi skraidot gar krastu, — ko būtu teicis grāfa kungs, ja būtu jūs tagad ieraudzījis!

— Grāfs izdarītu tieši tāpat, kā es, — atbildēja Rauls, no visa spēka mudinot savu zirgu uz priekšu.

— Bel es, bet es! — kliedza Olivens. — Kā es pāreelšos un otru krastu?

— Lec iekšā, bailuli, — atbildēja viņam Rauls, turpinot peldēt. — Turieties turieties! Es steidzos jums palīgā!

Olivens, piebraucis pie krasta, nobijās, pagrieza zirgu atpakaļ, tad, beidzot, nokaunējies, metās Raulam pa pēdām, kaut arī visu laiku bailīgi purpināja:

— Esmu pazudis, mēs iesim bojā!

Pa to laiku prāmis ar straumi tika nests projām. No tā atskanēja cilvēku kliedzieni.

Vīrietis sirmiem matiem metās ūdenī un peldēja uz slīcēju pusi. Viņš lēni lika uz priekšu, tāpēc ka viņam nācās peldēt pretī straumei.

Rauls jau piepeldēja pie slīcējiem. Bet jātnieks uz zirga jau zuda zem ūdens, likai zirga nāsis vēl bija redzamas virs ūdens. Jātnieks neizlaidis no rokām pavadu, jau gatavojās pavisam pazusl skatienam. Vēl minūte, un viņi abi pazudīs upes dzelmē.

— Saņemieties! Drošāk! — sauca Rauls. — Drošāk!

— Par vēlu, — noteica jaunais cilvēks, sarijoties ūdeni.

Rauls metās nost no zirga muguras, pametot to likteņa ziņā, un ar diviem-tris vēzieniem bija klāt pie slīcēja. Viņš saķēra zirgu pie pavadas un parāva uz augšu, lai zirga galva parādītos virs ūdens. Zirgs, it kā saprazdams, ka nāk palīdzība, ar divkāršu spēku sāka sāka peldēt uz priekšu. Rauls saķēra jaunā cilvēka roku un uzlika to uz zirga krēpēm, pie kurām viņš pieķērās ar slīcēja ciešo tvērienu.

Tagad Rauls bija pārliecināts, ka jauneklis neatlaidis roku no zirga kakla, tāpēc nodevās zirgiem, kurus sāka vadīt uz. krastu, palīdzot tiem šķērsot vi|ņus un uzsaucot uzmundrinājuma vārdus.

Pēkšņi zirgs atdūrās ar kājām prel smilšaino sēkli.

— Glābts! — iesaucās sirmais virs, arī stājoties uz kājām.

— Glābts, — klusi nomurmināja jaunais cilvēks, atlaižot rokas no zirga kakla un iekrītot Raulam rokās.

Rauls bija desmit soļu attālumā no krasta. Viņš iznesa bezsamaņā esošo jaunekli, nolika viņu zālē, atšņorēja krekla apkaklīti un atpogāja kamzoli.

Minūti vēlāk sirmais vīrs bija klāt.

Beidzot ari Olivens bija pārpeldējis upi.

Cilvēki, kuri atradās uz. prāmja, atguvušies no pirmā pārbīļa, bija tur atraduši kārti, sāka airēties uz krasta pusi.

Maz-pamazām, pateicoties Raula un sirmgalvja pūlēm, jauneklis nāca pie samaņas un viņa vaigi sāka palikt sārti. Viņš atvēra acis, un viņa klīstošais skatiens meklēja savu glābēju.

— Ak! — viņš iesaucās. — Es jūs meklēju. Es būtu noslīcis.

— Kā redzat jūs esat augšāmcēlies, — atbildēja Rauls. — Mēs pārējie pieņēmām tikai aukstu vannu.

— Kā man jums pateikties! — iesaucās vecais kungs.

— Ā, jūs šeit, mans dārgais Armcnž? Es jūs ļoti nobiedēju. Jūs bijāt mans aizgādnis, kāpēc jūs neiemācījāt mani peldēt?

— Ak, grāf! — leica vecais vīrs. - Ja ar jums būtu notikusi nelaime, cs nekad to nepiedotu sev, un nekad nespētu parādīties acīs maršalam.