Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Mēs atbraucām pārāk vēlu. Redzams, viņi tos noslepkavoja un nozuda ar savu laupījumu. Mani kalpi palika pie viņu līķiem.

— Iesim apskatīsimies, varbūt kāds ir dzīvs, — teica Rauls. — Oliven, mēs saņēmām mantojumā divus zirgus, bet es savu esmu zaudējis. Paņemiet sev labāko no tiem, bet man atdodiet savu zirgu.

Un viņi devās uz to vietu, kur gulēja abi ceļinieki.

Divi vīriešu ķermeņi gulēja uz zemes. Viens, cauršauts ar trīs lodēm, gulēja ar seju pret zemi un peldēja pats savās asinīs. Viņš bija miris. Otru kalpi bija piestutējuši pie koka. Viņš skaļi lūdza Dievu, pacēlis acis pret debesīm… Lode bija cauršāvusi viņam gurnu.

Jaunie cilvēki vispirms devās pie mirušā un ar izbrīnu saskatījās.

— Tas ir mācītājs, — teica Braželons. — O, nelieši! Pacelt roku uz mācītāju!

- Nāciet šurp, kungs, — teica Urbēns, vecs kareivis, visu kardināla- hercoga pārgājienu dalībnieks. — Tam vairs ne ar ko nepalīdzēsi, bet šo, domājams, vēl var glābt.

Ievainotais skumji pasmaidīja.

- Mani glābt? Nē, — viņš teica. — Bet palīdzēt man nomirt — jā.

— Jūs esat mācītājs? — jautāja Rauls.

- Nē.

— Man likās, ka jūsu nelaimīgais biedrs pieder pie baznīcas kalpiem, tāpēc arī es pajautāju, — teica Rauls.

— Tas bija Bctinas garīdznieks. Viņš gribēja aizvest un noglabāt drošā vietā svētītos traukus un baznīcas kasi; princi.-, pameta mūsu pilsētu, un, varbūt, rīt to ieņems spāņi. Tā kā visiem ir zināms, ka ienaidnieku bandas uzbrūk visiem apkārtnes iedzīvotājiem, tad garīdznieka plāns bija ļoti bīstams, un neviens nevēlējās viņu pavadīt šajā pasākumā. Tad es piedāvāju viņam savus pakalpojumus.

— Šie nelieši jums uzbruka! Viņi šāva uz mācītāju!

— Kungi, - teica ievainotais, — es ļoti ciešu, bet man tomēr ļoti gribētos, lai jūs pārnestu mani uz kādām mājām.

— Kur jums varētu palīdzēt? — jautāja de Hišs.

— Nē, kur es varētu izsūdzēt grēkus.

— Bet, varbūt, — teica Rauls, — jūsu ievainojums nemaz nav tik bīstams, kā jūs domājat?

— Kungs, — teica ievainotais, — ticiet man, nedrīkst zaudēt ne mirkli. Lode ir cauršāvusi gurnu un palikusi vēdera dobumā.

— Jūs esat mediķis? — jautāja de Hišs.

— Nē, — teica mirstošais vīrs, - bet es mazliet saprotu no ievainoju­miem, tāpēc domāju, ka mans ievainojums ir nāvējošs. Pacenšaties mani pārnest kaut kur, lai man varētu atrast mācītāju, vai uzņemieties izdarīt man pēdējo pakalpojumu, un atvediet mācītāju uz šejieni.

— Mirt, izpildot goda uzdevumu, tas ir vērts! Bet tas nenotiks, Dievs jums palīdzēs!

— Kungi, — teica ievainotais, saņemot visus savus spēkus, — Dieva dēļ, netērējiet ne mirkli ar tukšām runām. Palīdziet man nokļūt līdz pirmajai apdzīvotai vietai, vai apzvēriet man, ka atsūtīsiet uz šejieni pirmo mūku vai mācītāju. Bet, - viņš piebilda izmisis, - nez vai kāds iedrošināsies nākt šurp: visi zina, ka spāņi brien pa visu apkaimi, un es varu nomirt bez grēksūdzes. O, Kungs, Kungs! — iesaucās ievainotais tik izmisušā balsī, ka jaunekļi nodrebēja. — Tu to nepieļausi! Tas būtu pārāk liels sods!

— Nomierinieties, — teica dc Hišs, — zvēru jums, jūs dabūsiet mierinājumu, kuru lūdzat. Sakiet tikai mums, vai šeit tuvumā ir kāda apdzīvota vieta, vai ciemats, un kurieni varētu aizsūtīt pēc mācītāja?

— Pateicos jums, lai Dievs jūs svētī. Pusjūdzes attālumā, pa šo ceļu, atrodas viesnīca, bet jūdzi tālāk — Grenē ciematiņš. Brauciet pie šā ciemata mācītāja. Ja nesatiksiet viņu mājās, tad dodaties uz klosteri, kurš atrodas aiz ciemata pēdējām mājām labajā pusē, un atvediet man mūku.

Mūku vai mācītāju, vienalga, lai tikai viņam būtu svētās baznīcas atļauja atlaist grēkus in aiticulo mortis.*

— D'Armenža kungs, — teica de Hišs, — palieciet pie ievainotā un skatieties, lai viņu saudzīgāk nes. Pavēliet uztaisīt no zariem nestuves un uzlieciet visus apmetņus, kuri mums ir. Divi kalpi nesis ievainoto, trešais — biedru maiņai, lai iet blakus. Mēs ar vikontu brauksim pēc mācītāja.

— Brauciet, grāf, — teica audzinātājs. — Tikai visu svēto vārdā lūdzu, neiesaistieties nekādos citos pasākumos.

— Neuztraucieties. Mums šodienai piedzīvojumu pietiek.

— "Turaties, — teica Rauls ievainotajam, - mēs izpildīsim jūsu lūgumu.

— Lai Dievs jūs svētī, — atbildēja mirstošais virs ar vislielāko pateicību.

Jaunie cilvēki laida aulekšiem norādītajā virzienā, bet grāfa de Hiša

audzinātājs sāka izrīkot kalpus nestuvju sarīkošanai.

Pēc minūtēm desmit grāfs un Rauls ieraudzīja viesnīcu.

Nenokāpjot no zirga, Rauls izsauca saimnieku, brīdinot viņu, ka tiks atnests slimnieks, un pavēlēja sagatavot visu vajadzīgo: gultu, saites, zāles. Tad Rauls apjautājās saimniekam, vai viņš nezin, kaut kur tuvumā, kādu ārstu vai dziednieku, lai varētu aizsūtīt tam pakaļ izsūtāmo zēnu.

Saimnieks, redzēdams divus bagāti apģērbtus jaunekļus, apsolīja viņiem visu, ko tie lūdza. Jaunekļi aizauļoja tālāk.

Viņi nobrauca vairāk kā jūdzi un ieraudzīja tālumā sarkanu dakstiņu māju jumtus, kuri krasi izcēlās košajā zaļumā. Pēkšņi viņi ieraudzīja pretī braucošu nabadzīgu mūku uz mūļa, kuru pēc cepures platajām malām un pelēkā tērpa, viņi noturēja par augustīnieti.

Šoreiz, liktenis viņiem bija sūtījis tieši to, ko viņi meklēja. Viņi piebrauca pie mūka.

Šis cilvēks bija divdesmit divus vai trīs gadus vecs, bet askētiskais dzīves veids, viņu padarīja daudz vecāku. Viņš bija bāls, bet tas nebija tāds bālums, kurš samanāms veselīga cilvēka sejā, viņš bija dzeltenīgi bāls. Viņa īsie mati, drusku redzami no zem cepures, bija gaiši; blāvi zilās acis likās pavisam neizteiksmīgas.

— Atļaujiet jūs lūgt, — ar parasto pieklājību pie viņa griezās Rauls, — jūs esat mācītājs?

— Kāpēc jūs jautājat? — bezkaislīgi, gandrīz rupji atbildēja mūks.

— Lai zinātu, — teica de Hišs.

Nāves stundā (lai.).'

Svešinieks uzsita mūlim ar papēžiem, un, neatbildējis ne vārda, devās tālāk.

De Hišs ar vienu lēcienu panāca un aizšķērsoja viņam ceļu.

— Atbildiet, — "viņš teica. — Jums pieklājīgi tika jautāts, bet katrs jautājums prasa atbildi.

— Es uzskatu, ka man ir tiesības teikt vai neteikt, kas es esmu, pirmajam garāmgājējam, kurš iedomāsies man ko jautāt.

De Hišs ar lielām pūlēm apturēja sevī naida jūtas.

— Vispirms, — viņš teica, — mēs neesam pirmie garāmgājēji — vikonts de Braželons, bel es — grāfs dc Hišs. Bez tam mēs nejautājām prieka pēc: ievainots, mirstošs cilvēks lūdz baznīcas palīdzību. Ja jūs esat mācītājs, cs lūdzu jūs aiz tīrās cilvēkmīlestības mums sekot, lai varētu palīdzēt šim cilvēkam. Ja jūs neesat mācītājs — tad pavisam cita lieta; brīdinu jūs aiz pieklājības, kura, redzams, jums ir pilnīgi nepazīstama, un esmu ar mieru pārmācīt jūs par derdzību.

Mūks tik ļoti nobālēja un pasmaidīja tik savādi, ka Raulam sirds sažņaudzās no šī smaida, kā no liela aizvainojuma.

— Tas kāds spāņu vai flandriešu spiegs, — teica viņš, ķeroties pie pistoles.

Raula acis iezibsnījās.

— Tad kā, — turpināja dc Hišs, — vai jūs atbildēsit?

— Es esmu mācītājs, — teica cilvēks.

Viņa seja kļuva alkal bezkaislīga.

— Tādā gadījumā, tēvs. — teica Rauls, piespiezdams sevi runāt godbijīgi, — ja jūs esat mācītājs, tad, kā jau teica mans draugs, jums ir izdevība izpildīt savu pienākumu. Tagad atnesīs ievainoto, kuru mēs salikām savā ceļa. Mūsu kalpi viņu aiznesīs uz viesnīcu, kura atrodas šeit netālu. Viņš lūdza sev mācītāju.