Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Sieviete! Jūs nokāvāt sievieti? — iesaucās mūks.

— Un jūs arī, - iesaucās bende, - pielietojāt šo vārdu, kurš man pastāvīgi skan ausis: «nokāvāt"! Tātad es nokāvu, nevis sodīju. Esmu slepkava, nevis taisnības likuma kalps!

Un viņš vaidēdams pievēra acis.

Mūks, nobijies, ka viņš nomirs, neatverot vairs acis, steidzīgi piebilda:

Turpiniet, cs vēl neko līdz galam nezinu. Kad jūs beigsiet stāstījumu, tad — Dievs un es — jūs tiesāsim.

— (), mans tēvs! — turpināja bende, neatvērdams acis, it kā baidīdamies ieraudzīt kaut ko šausmīgu. — Šos murgus, kurus cs nespēju pieveikt, visdrausniīgāk izjūtu naktīs un uz ūdens. Man liekas, ka mana roka kļūst smaga, it kā es turētu cirvi; ka ūdens paliek sarkans no asinīm; ka visas skaņas, kuras ir dabā — koku šalkoņa, vēja šņākoņā, viļņu čalas — saplūst vienā raudošā, izmisuma pilnā kliedzienā: „Lai Dievs spriež jums tiesu!"

— Murgi, — nočukstēja mūks, šūpodams galvu.

Bende, atvēris acis, ar pēdējo piepūli, lai varētu ieraudzīt jaunā cilvēka seju, paņēma viņu pie rokas.

— Murgi! — viņš atkārtoja. — Jūs sakāt: murgi! O nē, tāpēc ka tas notika tieši vakarā, tāpēc ka šie vārdi, kurus man čukst mana sirdsapziņa, — ir tie paši vārdi, kurus es daudzkārt atkārtoju savā lepnumā. Būdams, likuma un tiesas sprieduma izpildītājs, es sevi iedomāju par visvareno Debesu tiesnesi.

— Bet kā tas gadījās? Izstāstiet taču, - lūdza mūks.

— Kādu vakaru pie manis ieradās cilvēks, kurš atnesa pavēli. Es viņam sekoju. Četri citi kungi mani jau gaidīja. Es uzvilku bendes masku, un viņi aizveda mani līdzi. Mēs braucām. Es biju nolēmis atteikties, ja kaut kas nebūs pēc taisnības likuma. Mēs nobraucām piecas-sešas jūdzes pilnīgā klusumā, tikpat kā neapmainoties ne ar vienu vārdu. Beidzot viņi man parādīja nelielas mājas logā kādu sievieti, kura sēdēja pie galda; un viņi man leica: „Lūk, viņa, kuru vajag sodīt".

— Šausmas! — iesaucās mūks. — Un jūs viņus paklausījāt?

— Tēvs mans, viņa bija dēmons, nevis sieviete. Runā, ka viņa noindēja savu otro vīru, centās nosist savu tagadējo vīru, kurš atradās starp šiem cilvēkiem. Neilgi pirms tam viņa noindēja kādu jaunu sievieti, savu sāncensi, bet, kad viņa dzīvoja Anglijā, pēc viņas uzkūdīšanas, tika nodurts karaļa mīlulis.

— Bekingeins! — iesaucās jaunais cilvēks.

— Jā, Bekingems.

— Tātad šī sieviete bija anglicte?

— Nē, viņa bija francūziete, bet apprecējās Anglijā.

Mūks nobālēja, piecēlās un devās pie durvīm, lai tās aizbultētu. Bende, domādams, ka mūks viņu pamet, vaidēdams iekrita atpakaļ gultā.

— Nē, nē, esmu Šeit, — steidzīgi atbildēja muks, dzirdot slimnieka vaidus. — Turpiniet. Kas bija šie ļaudis?

— Viens bija ārzemnieks, liekas anglis. Pārējie četri bija francūži un musketieru tērpos.

— Viņu vārdi?.. — jautāja mūks.

— Es nezinu. Vienīgi zinu, ka angli visi sauca par milordu.

— Vai šī sieviete bija skaista?

— Jauna un skaista. O, viņa bija skaistule! Es pat tagad redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa stāv uz ceļiem un lūdz žēlastību, pievērsusi man savu skaisto seju. Es nekādi nevaru saprast, kā es spēju nocirst šo skaisto galviņu.

Mūks, likās izjuta savādu satraukumu. Viņš drebēja pie visām miesām. Varēja redzēt, ka viņu nomoka viens jautājums, kuru viņš nekādi neiedrošinājās uzdot.

Beidzot, pārvarot savas jūtas, viņš jautāja:

— Kā sauca šo sievieti?

— Nezinu. Kā es jau teicu, viņa bija divas reizes' precējusies un, liekas, vienu reizi Anglijā, bet otru reizi — Francijā.

— Un viņa bija jauna?

— Gadus divdesmit piecus veca.

— Izskatīga?

— Ļoti.

— Blondīne?

— Jā.

— Kupliem matiem, kuri krita pāri pleciem, vai ne lā?

— Jā.

— Izteiksmīgām acīm?

— Jā, viņa varēja tā skatīties, ja vien lo gribēja.

— Ar apbrīnojami patīkamu balsi?

— No kurienes jūs to zināt…

Bende ar izbiedētām acīm skatījās uz nobālušo mūku.

— Un jūs viņu nokāvāt! - teica mūks. — Jūs izdarījāt pakalpojumu šiem gļēvuļiem, kuri neiedrošinājās viņu nokaut paši! Jūs neiežēlojāties par viņas skaistumu, jaunību un vājumu! Jūs nokāvāt šo sievieti?

— Diemžēl, - atbildēja bende. — Es jau jums teicu, mans tēvs, ka zem šīs eņģeļa maskas slēpās dēmons, un, kad es viņu ieraudzīju, kad es atcerējos to ļaunumu, kuru viņa bija atnesusi man…

— Jums! Ko tad viņa varēja nodarīt jums?

— Viņa pavedināja un pazudināja manu brāli, kurš bija mācītājs. Viņš bēga no klostera kopā ar viņu.

— Tavs brālis bēga kopā ar viņu?

— Jā. Mans brālis bija viņas pirmais mīļākais. Viņa bija vainīga mana brāļa nāvē. Neskatieties uz mani tā, mans tēvs. Vai tiešām esmu tā sagrēkojies, ka jūs man nepiedosit?

Mūks ar mokām valdīja pār sevi.

— Jā, jā, — viņš teica, — es jums piedošu, ja jūs man teicāt taisnību.

— Visu, visu, — iesaucās bende.

— Tad pasakiet. Ja viņa pavedināja jūsu brāli… jūs sakāt, ka viņa pavedināja jūsu brāli… ja viņa bija vainīga, jā, jūs tā teicāt, viņa bija vainīga jūsu brāļa nāvē… Tad, — pabeidza mūks, — jums jāzina viņas meitas uzvārds.

— Ak, Dievs, mans nabaga Dievs, — stenēja bende, — man liekas, ka es mirstu! Dodiet man ātrāk grēku atlaišanu, mans tēvs, grēku atlaišanu!

— Pasaki viņas vārdu, — kliedza mūks, — un es atlaidīšu tavus grēkus!

— Viņu sauca… Kungs, žēlo mani, — čukstēja bende, pirmsnāves nojausmās.

— Viņas vārds, — "atkārtoja mūks, pieliecoties pār mirstošo, it kā lai izrautu šos vārdus viņam no mutes, ja viņš atteiktos tos pateikt, — viņas vārdu, vai tu nesaņemsi grēku atlaišanu!

Mirstošais cilvēks, likās, saņēma savus pēdējos spēkus..Mūka acis meta zibeņus.

— Anna de Beile, — nočukstēja ievainotais.

— Anna de Beile? — iesaucās mūks, iztaisnodamies, un paceldams rokas pret debesīm. — Tu teici: Anna de Beile, vai ne tā?

— Jā, jā, tā viņu sauca… bet tagad dodiet man grēku atlaišanu, jo es mirstu…

— Es lai dodu tev grēku atlaišanu? — iesaucās mūks, iesmejoties. Smiekli, no kuriem mati cēlās stāvus. — Man tev dot grēku atlaišanu? Es neesmu mācītājs!

— Jūs neesat mācītājs! Tad, kas jūs esat! — iesaucās bende.

— Es tev tūlīt to pateikšu, nelaimīgais!

— Ak, Kungs! Ak, Dievs!

— Es esmu Džons-Frcnsis Vinters!

— Es jūs nepazīstu, — teica bende.

— Pagaidi, tu tūlīt pazīsi mani. Esmu Džons-Frensis Vinters, — viņš atkārtoja, — un šī sieviete bija…

— Kas tad?…

— Mana māte!

Bende iekliedzās. Tas bija tas šausmīgais kliedziens, ko visi bija dzirdējuši.

— O, piedodiet man, piedodiet, — viņš čukstēja, — ja ne Dieva vārdā, tad savā vārdā; ja ne kā mācītājs, tad kā dēls, piedodiet man.

— Tevi piedot! - iesaucās viltus mūks. — Dievs varbūt tev piedos, bet es — nekad!

—. Apžēlojaties, — teica bende, sniedzot viņam pretī abas rokas.

— Nav žēlastības tam, kurš pats to neizjūta pret citiem. Nomirsti savā izmisumā, bez grēku atlaides, mirsti un esi nolādēts.

Un, izvilcis dunci, viņš to iegrūda nelaimīgajam krūtīs.

— Lūk, tev mana grēku atlaide! — viņš iesaucās.

Tad arī atskanēja otrs kliedziens, kurš bija vājāks par pirmo, un kuram sekoja vaidi.