Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Bende, kurš gribēja piecelties uz elkoņiem, iekrita nevarīgs gultā. Bet mūks, atstādams dunci viņa krūtīs, pieskrēja pie loga, atvēra to, ieleca puķu dobē, aizkļuva līdz stallim, paņēma mūli, izveda to pa sāndurvītn, piebrauca līdz pirmajai birztalai, nometa savu mūka tērpu, izņēma no maisa jātnieka uzvalku, aizgāja līdz pirmajai pasta stacijai, paņēma zirgu un aizauļoja uz Parīzi.

Grimo palika kopā ar bendi; viesnīcnieks aizskrēja pēc ārsta, bet viņa sieva lūdza Dievu.

Pēc minūtes ievainotais at.vēra acis.

— Palīdziet! - viņš nočukstēja. — Palīdziet! Mans Dievs! Mans Dievs! Vai tiešām šajā pasaulē es neatradīšu nevienu draugu, kurš palīdzētu man nomirt?

Un viņš ar lielu piepūli uzlika sev roku uz krūtīm. Roka aizskāra dunča rokturi.

— Ā! — viņš teica, it kā kaut ko atcerējies, tad viņš nolaida roku gar sāniem.

— Nekrītiet izmisumā, — teica Grimo. — Jau aizsūtīja pēc ārsta.

— Kas jūs esat? - jautāja ievainotais, plaši ieplezdams acis.

— Vecs paziņa, — teiea Grimo.

— JŪS?

Ievainotais mēģināja atcerēties Šos vaibstus.

— Kādos apstākļos mēs bijām tikušies? — viņš jautāja.

— Divdesmit gadus atpakaļ reiz kādu nakti mans kungs bija aizbraucis pie jums uz Betinu un aizveda jūs uz Armantu.

— Es jūs pazinu, — teica bende, — jūs bijāt viens no četriem kalpiem.

— Jā.

— Kā jūs šeit gadījāties?

— Braucot garām, es apstājos viesnīcā, lai zirgs varētu atvilkt elpu. Man pateica, ka Betinas bende guļ šeit ievainots, un pēkšņi jūs iekliedzāties. Mēs atskrējām uz jūsu pirmo kliedzienu, bet pēc otrā mēs uzlauzām durvis.

— Bet mūks? — jautāja bende. — Jūs redzējāt mūku?

— Kādu mūku?

— Kurš bija šeit ar mani?

— Nē, viņa šeit vairs nebija. Viņš, laikam, aizbēga pa logu. Vai tiešām tas bija viņš, kurš iedūra jums dunci krūtis?

— Jā, — atbildēja bende. Grimo gribēja ptstāt istabu.

— Ko jūs gribat tagad darīt?

— Panākt viņu.

— Nevajag, lūdzu jūs.

— Kāpēc?

— Viņš man atriebās un labi vien izdarīja. Tagad, ceru, ka Dievs man piedos… esmu izpircis savu vainu…

— Paskaidrojiet, kas par lietu, — teica Grimo.

— Tā sieviete, kuru jūsu kungi lika man nokaut…

— Milēdiju?

— Jā, milēdiju. Jūs, patiešām, viņu tā saucāt.

— Bet, kas kopējs milēdijai un šim mūkam?

— Tā bija viņa māte.

Grimo salīgojās. Viņš skatījās uz mirstošo, gandrīz neprātīgām acīm.

— Viņa māte? — viņš atkārtoja.

— Jā, viņa māte.

— Tātad viņš uzzināja par šo noslēpumu?

— Es viņu uzskatīju par iriūku un visu viņam izstāstīju.

— Nelaimīgais! — iesaucās Grimo, kuram izsitās uz pieres auksti sviedri, iedomājoties kādas sekas varbūt pēc tādas atmaskošanas. — Nelaimīgais! Es ceru, ka jūs nenosaucāt vārdus?

— Es nenosaucu vārdus, tāpēc ka tos ne/inaju; es vienīgi viņam pateicu viņa mātes meitas uzvārdu, tāpēc viņš pats visu uzminēja. Bel viņam ir zināms, ka viņa tēvocis bija to cilvēku skaitā, kuri iznesa viņai nāves spriedumu.

Un viņš nokrita nespēkā atpakaļ uz gultas. Grimo, gribēdams viņam palīdzēt, pastiepa roku, lai paņemtu dunča spalu.

— Neaiztieciet mani, — teica ievainotais. — Ja jūs izņemsiet spalu, es uzreiz nomiršu.

Grimo roka palika gaisā, tad viņš sev iesita pa pieri un teica:

— Bet, ja šis cilvēks uzzinās kaut vienu viņa mātes slepkavas vārdu, tad mans kungs būs miris!

— Steidzieties! Steidzieties! — iesaucās bende. — Brīdiniet viņu, ja viņš ir vēl dzīvs. Brīdiniet viņa biedrus… Ticiet, ka šis šausmīgais notikums nebeigsies likai ar manu nāvi vien.

— Kurp viņš aizbrauca? — jautāja Grimo.

— Uz Parīzi.

— Kas viņu bija atvedis?

— Divi jaunekļi, kuri devās uz armiju; vienu no viņiem sauca vikonts de Braželons; to es dzirdēju, kad viņu citi uzrunāja.

— Un šis jaunais cilvēks atveda jums šo mūku?

— Jā.

Grimo pacēla acis pret debesīm.

— Tātad, lā ir Dieva griba, — viņš teiea.

— Bez šaubām — apstiprināja ievainotais.

— Tas ir šausmīgi, — nočukstēja Grimo. — Un tomēr tā sieviete bija nopelnījusi to likteni. Vai jūs arī lā uzskatāt?

— Pirms nāves citu noziegumi liekas nesvarīgi, salīdzinot tos ar saviem.

Un, aizvēris acis, ievainotais pārguris no sarunām, iekrita savos

spilvenos.

Grimo šaubījās par līdzcietību, kura liedza viņam pamest šo cilvēku bez palīdzības, un bailēm, kuras lika viņam doties uz priekšu ar negaidīto vēsti pie grāfa de La Fēra.

Pēkšņi, ienāca viesnīcnieks, kurš bija atvedis dziednieku, kuru beidzot bija uzmeklējuši.

Viņiem pakaļ sekoja daži ziņkārīgie, tā kā baumas par savādo notikumu jau sāka izplatīties.

Dziednieks pienāca pie mirstošā, kurš, likās, atradās nemaņā.

— Vispirms vajag izņemt dunci no viņa krūtīm, — viņš teica, daudznozīmīgi šūpodams galvu.

Grimo atcerējās ievainotā vārdus.

Dziednieks atpogājis kam/oli, saplēsa kreklu un atsedza ievainotā krūtis.

Duncis bija iegrūsts līdz pat spalam. Dziednieks paņēma to un vilka. Pēc tā kā viņš vilka ārā dunci no - ievainotā krūtīm, viņa acis pletās lielākas un lielākas, bet viņa skatiens kļuva arvien nedzīvāks un stiklaināks. Kad asmenis bija izņemts no ievainotā krūtīm, uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas. Viņš smagi nopūtās. Asinis izšļācās no rētas; mirstošais cilvēks ar Šausmām paskatījās uz Grimo, tad iekrācās, un tūlīt pat atdeva savu dvēseli Dievam.

Grimo paņēma asinīm pārplūdušo dunci, kurš apkārtējos izsauca likai šausmas, padeva saimniekam zīmi, lai viņš iznāk kopā ar viņu ārā no istabas. Viņš bagātīgi norēķinājās ar viesnīcas saimnieku, uzlēca zirgā un aizauļoja projām.

Pirmā viņa doma bija doties uz Parīzi, bet viņš nodomāja, ka viņa ilgā prombūtne uztrauks jauno vikontu, un, ka viņš pašlaik atrodas likai divu jūdžu attālumā no tā; un ka brauciens neaizņems daudz laika, bet izskaidro­šanās un sarunas aizņems ne vairāk kā vienu stundu.Viņš laida auļiem uz Mazengarbes vienīgo labāko viesnīcu «Kronētais Mūlis", kur bija jau pēc desmit minūtēm.

Ar pirmajiem saimnieka vārdiem viņš saprata, ka viņš atradis to ko meklēja.

Rauls sēdēja pie viena galda ar de Hišu un viņa audzinātāju. Jaunekļu sejās vēl atspoguļojās dienas notikumi, kurus nekādi nevarēja uzjautrināt d'Amenža jautrība, kurš bija pieradis uz visu noskatīties ar filozofisku mieru.

Pēkšņi atvērās durvis un ienāca Grimo, bāls, viss vienos putekļos un vēl par nelaimi notraipīts ar ievainotā asinim.

— Mans dārgais, Grimo, — iesaucās Rauls, beidzot tu atbrauci! Piedodiet, kungi, tas nav kalps, tas ir mans draugs.

Un, pieskrējis viņam klāt, lurpināja:

— Vai grāfs' ir vesels? Vai viņš skumst pēc manis? Vai tu kādu esi redzējis, pēc mūsu šķiršanās? Atbildi taču. Man arī ir ko tev izstāstīt; jā, triju dienu laikā mums bija ne mazums piedzīvojumu. Bet kas ar tevi noticis? Tu esi tik bāls! Uz tevis ir asinis! Atbildi, kā asinis tās ir?

— Patiešām, asinis! — teica grāfs, pieceļoties. — Jūs esat ievainots, mans draugs?

— Nē, kungs, — teica Grimo, — šīs nav manas asinis.

— Kam tad?

— Tās ir tā nelaimīgā asinis, kuru jūs atstājāt viesnīcā. Viņš nomira • uz manām rokām.