Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Princis pasmaidīja. Viņš nicināja glaimus, bet cienīja dedzību.

— Iesim, kungs, - viņš teica, — jūs esat labs padomdevējs, par ko es dabūju pārliecināties. Rit mēs redzēsim, kāds jūs esat kaujas laukā.

— Ko jūs pavēlēsit, monsinjor? — jautāja maršals.

— Palieciet, lai varat pieņemt karapulkus, es pats atnākšu viņiem pakaļ vai atsūtīšu kurjeru, lai jūs tos atvedat. Divdesmi gvardi zirgos, lūk, kas man tagad būtu vajadzīgs konvojam.

— Tas ir pārāk maz, — piezīmēja maršals.

— Pietiks, — teica princis. — Vai jums ir labs zirgs, de Braželon kungs?

— Mans zirgs tika šodien nošauts, monsinjor, un es paņēmu sava kalpa zirgu.

— Izvēlieties sev zirgu no mana staļļa. Tikai nekautrējaties! Paņēmiet to, kurš jums liksies labākais Šovakar tas jums var noderēt, bet rīt noteikti būs vajadzīgs.

Rauls nelika sevi divreiz lūgties; viņš zināja, ka īsta pakļaušanās lielam priekšniekam, bet ja šis priekšnieks vēl bija — princis, — ir momentāla pavēles izpildīšana, to neapspriežot.

Viņš iegāja stallī un izmeklēja sev andalūzieti, pats to apsegloja, — tā kā Atoss ieteica nekad nopietnos un svarīgos gadījumos nevienam neuzticēt Šo svarīgo darbu, — un ieradās pie prinča.

Princis jau sēdēja zirgā.

— Tagad, kungs, — viņš teica Raulam, — dodiet man vēstuli, kuru jūs man atvedāt.

Rauls pasniedza vēstuli.

— Turaties manā tuvumā, — teica princis.

Tad princis uzšāva zirgam, piecērtot piešus sānos, piekabināja pavadu pie segliem (tā viņš vienmēr darīja, kad gribēja, lai rokas būtu brīvas), atplēsa de Longvila kundzes vēstuli un skrēja rikšos pa ceļu uz Lansu. Rauls ar nelielu konvoju viņam sekoja. Bet tie, kam tika dota pavēle sasaukt kopā pulku, nesās pilnos auļos uz visām kara daļām. .

Prineis lasīja vēstuli braucot zirgam mugurā.

— Kungs, — viņš teica pēc brīža, — man raksta par jums daudz, laba; cs, no savas puse, varu jums teikt likai vienu, ka es pa šo īso laika sprīdi esmu paspējis par jums sastādīt savu viedokli, kurš ir vēl daudz labāks par to, kuru man apraksta vēstulē.

Rauls palocījās.

Pa to laiku, kamēr viņi tuvojās Lansai, lielgabalu šāvieni kļuva skaļāki un tuvāki. Princis skatījās uz šāvienu trokšņa pusi, kā izbadējies plēsoņa. Likās viņa skatiens redzēja cauri biezoknim, kurš viņiem piesedza horizontu.

Laiku pa laikam prinča nāsis izpletās, it kā viņš censtos ieelpot pulvera smaku, un elpoja viņš tikpat smagi, kā viņa zirgs.

Beidzot lielgabala šāviens atskanēja pavisam tuvu, redzams, ka kaujas lauks atradās ne tālāk kā jūdzi no viņiem. Te, aiz ceļa pagrieziena, parādījās maziņš ciematiņš, kuru sauca Oneja.

Tās iedzīvotāji bija apjukuši. Baumas par cietsirdīgajiem spāņiem sasniedza arī viņu ausis un visi aiz bailēm nezināja ko iesākt. Sievietes aiz bailēm bija aizbēgušas uz Vilrī ciematu, tāpēc ciemā bija palikuši tikai daži vīrieši.

Ieraudzīdami princi, viņi steidzās tam pretī. Kāds no viņiem pazina princi.

— Ak, monsinjor, — viņš teica, — jūs taču padzīsiet šos spāņu marodierus un lotaringiešu laupītājus?

— Jā, — atbildēja princis, — ja tu piekritisi būt man par pavadoni.

— Labprāt, monsinjor. Kurp jūs pavēlēsit, jūsu majestāte, jūs aizvest?

— Kaut kur uz. augstāku vietu, no kurienes es varētu redzēt Lansu un tās apkaimi.

— Tādā gadījumā es zinu, kas jums ir vajadzīgs.

— Es varu tev uzticēties, tu esi labs francūzis?

— Esmu vecs kareivis, biju pie Rokruā, monsinjor.

— Ak, — teica princis, dodot zemniekam savu naudas maciņu, — lūk, tev par Rokruā. Vai tev ir vajadzigs zirgs, vai tu mīli iet kājām?

— Kājām, monsinjor, kājām; es visu laiku dienēju kājniekos. Pie tam cs vedīšu jūsu majestāti pa tādām vietām, kur nevarēs jāt ar zirgu un jums ari būs jānāk kājām.

— Labi, — teica princis, - netērēsim laiku.

Zemnieks sāka skriet pa priekšu un simts soļus aiz ciemata viņš nogriezās pa kreisi pa šauru taciņu, kura gāja gar skaistas ielejas malu. Apmēram pusjūdzi viņi virzījās zem koku paēnām. Šāvieni atskanēja tik ļoti tuvu, ka, likās, kuru katru sekundi lode nosvilps gar ausīm. Beidzot viņi nogriezās pa taciņu, kura gāja stāvus kalnā. Pavadonis devās pa šo taciņu, aicinot līdzi princi. Viņš nokāpa no zirga un lika to izdarīt Raulam un vēl vienam adjutantam, bcl pārējiem gaidīt viņu atgriežamies, turoties ēnā, un sāka rāpties pa taciņu kalnā..

Pēc minūtēm desmit viņi sasniedza vecas pilsdrupas, no kurām pavērās brīnišķīgs skats uz visu apkārtni. Tikai četru jūdžu attālumā viņi ieraudzīja Lansu, kura aizstāvējās pēdējiem spēkiem, bet apkārt tai bija sagrupējušies ienaidnieka armijas spēki.

Princis ar vienu skatienu aptvēra visu apkārtni no Lansas līdz Virnī. Vienā mirklī viņa galvā dzima plāns, kurš domājams nākošajā dienā otrreiz, izglāba Franciju no svešzemju iebrucējiem. Viņš izņēma zīmuli, izrāva papīra lapiņu no piezīmju grāmatiņas un uzrakstīja uz tās:

«Cienījamo maršal!

Pēc stundas Lansa būs pretinieku rokās. Nāciet pats un atvediet līdzi visu mūsu armiju. Es būšu Vandenē un pats izlikšu visas pozīcijas. Rīt mēs atkarosim Lansu un sakausim visas ienaidnieka pozīcijas".

Tad, griezdamies pie Raula, teica:

— Kungs, brauciet, cik vien ātri spējat pie maršala de Grammona un nododiet viņam šo zīmīti.

Rauls palocījās, paņēma zīmīti, ātri noskrēja pa taciņu lejā no kalna, uzlēca zirgam mugurā un laida pilnos auļos pie maršala.

Pēc cetutdaļstundas Rauls jau bija uz vietas.

Daļa karapulka bija atnākusi pie maršala, bel citus vēl gaidīja kuru katru brīdi ierodamies.

Maršals uzņēmās visas kavalērijas un kājnieku pulka komandēšanu un devās pa ceļu, kurš veda uz Vandenu, atstādams hercogu de Šatiljonu sagaidīt pārējās armijas daļas.

Visa artilēja jau bija sanākusi vienkopus un varēja uzreiz iet kaujā.

Bija pulkstens septiņi vakarā, kad maršals ieradās norādītajā punktā, kur princis viņu jau gaidīja. Kā bija paredzējis princis Kondē, Lansa gandrīz uzreiz tika ieņemta pēc Raula aizbraukšanas.

Iestājies kanonādes klusums arī par to vēstīja.

Sāka gaidīt nakli. Nakts tumsas aizsegā nāca novēlojušās prinča armijas daļas. Tika dota pavēle nerībināl bungas un nepūst taurēs.

Pulkstens deviņos palika jau tumšs, bet pāri klajumam klājās vakara krēsla. Princis nostājās kolonnas priekšgalā, un tā klusēdama devās uz priekšu.

Paejot garām Oncijas ciematiņam, karapulks ieraudzīja savā priekšā Lansu. Dažas mājas bija liesmu apņemtas, un līdz kareivju ausīm nonāca trokšņi, kuri vēstīja par pilsētas agoniju, kura tika ieņemta ar rāvienu.

Princis katram norādīja viņa atrašanās vietu. Maršalam de Grammonam vajadzēja komandēt kreiso dangu kopā ar Merikūru; hercogs de Satiljons

atradās centrā, bet pats princis aizņēma kreiso spārnu, būdams Oneijas ciematiņa priekšā. Kaujas laikā pulka dispozīcijai bija jāpaliek tādai pašai. Katrs, kurš no rīta būs pamodies, būs jau tur, kur bija nozīmēta viņa vieta.

Karapulka pārvietošanās notika pilnīgā klusumā un ar apbrīnojamu precizitāti. Pulkstens desmitos visi jau bija savās vietās, bet pusvienpadsmitos princis apbraukāja pozīcijas un atdeva pavēles nākošajai dienai.

Bez visām citām pavēlēm, vislielākā uzmanība tika veltīta trim pavēlēm, kuru izpildei lika veltīta vislielākā uzmanība. Pirmā — lai atsevišķās daļas, kuras bija pulcējušās kopā un kavalērija ar kājniekiem ietu vienā līnijā, ievērojot sākumā noteikto attālumu. Otrā — lai uzbrukumā ietu nekā citādāk, kā tikai soļos. Un trešā — gaidīt, lai pretinieks pirmais sāktu šaut.