Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Grāfu de Hišu princis nozīmēja viņa tēva pulkā, atstājot de Braželonu savā tuvumā, bet jaunie cilvēki lūdza šo nakti pavadīt kopā, ko princis viņiem labvēlīgi atļāva.

Viņiem tika uzstādīta telts blakus maršala teltij. Kaut arī viņi bija pavadījuši ļoti nogurdinošu un piedzīvojumiem bagātu dienu, ne vienam ne otram negribējās gulēt.

Kaujas priekšvakars — svarīgs un ļoti svinīgs moments pat veciem kareivjiem, bet jaunajiem cilvēkiem, kuriem tā bija pirmā kauja, kuru viņi redzēs paši savām acīm, tās bija neatkārtojamas izjūtas.

Kaujas priekšvakarā domā par tūkstots sīkumiem, kuri līdz tam tika pavisam aizmirsti, bet tagad viss nāca atmiņā. Kaujas priekšvakarā cilvēki, kuri pirms tam bija bezjūtīgi un vienaldzīgi, paliek par draugiem, bet draugi — par brāļiem.

Dabīgi, ja dvēselē tiek glabātas daudz maigākas jūtas, tad tās šajā momentā sasniedz vislielāko jūtu kulmināciju.

Varēja domāt, ka katrs no jaunajiem cilvēkiem glabāja sevī šādas izjūtas, tāpēc ka viņi jau pēc mirkļa katrs apsēdās savā telts kaktā un kaut ko rakstīja, nolikuši sev papīra lapas priekšā uz ceļgaliem. Sūtījumi bija gari, un visas četras lapas viena pēc otras tika aprakstītas smalkā rokrakstā.

Kad vēstules tika, beidzot, uzrakstītas, katrs ielika to divās aploksnēs, tā kā, lai uzzinātu personas vārdu, kam tika adresēta vēstule, varēja tikai vispirms uzplēšot pirmo aploksni. Tad, pasmaidījuši, viņi apmainījās ar vētulēm.

— Gadījumā, ja ar mani notiks nelaime, — teica Braželons, nododams savu vēstuli draugam.

— Gadījumā, ja es miršu, — teica de Hišs.

— Esiet mierīgs, — abi draugi atbildēja vienā balsī.

Tad viņi apskāva viens otru, kā to dara brāļi, ietinās savos apmetņos un iemiga savos trauksmainajos sapņos, kā guļ putni, bērni un ziedi.

Otrā musketieru tikšanās nebija tik svinīga un draudoša, kā pirmā.

Atoss, ar viņam piemītošo apķērību, nolēma, ka viņi vislabāk sapratīsies pie galda; tajā laikā, kad viņa draugi, zinādami par viņa cienīgo un skaidro dzīvesveidu, pat nemēģināja ierunāties par dzīrēm, kādas viņi rīkoja agrāk „Egļu Čiekurā" vai „Eretikā". Viņš pirmais piedāvāja sapulcēties pie labi klāta galda un jautri pavadīt laiku, nepiespiestā atmosfērā un vienprātībā, par ko viņus kādreiz taisnīgi sauca par «nešķiramiem draugiem".

Visiem patika šis priekšlikums, it sevišķi d'Artanjanam, kuram ļoti gribējās atsaukt bijušās jaunības dienas ar iedzeršanu un jautrībām. Viņa asais prāts un dzīvā iztēle nevarēja atrast sev vielu, mēģinādami, pēc viņa sejas izteiksmes spriežot, samierināties ar esošo. Portoss, kurš vēlējās kļūt par baronu, bija priecīgs, ka varēs pamācīties no Atosa un Aramisa labām manierēm. Aramiss vēlējās .uzzināt no d'Artanjan un Portosa jaunumus par Pale-Rojāla pils dzīvi un no jauna iegūt viņu labvēlību, kura ne reizi vien, viņu izglāba ar saviem neuzvaramajiem zobeniem sadursmēs ar ienaidniekiem.

Tikai Aloss neko negaidīja no citiem, bel pakļāvās tīrām draudzības jūtām un savai sirdsbalsij.

Norunājuši, ka katrs norādīs savu precīzu adresi un pēc pirmā uzaicinājuma sanāks kopā savā iecienītajā traktierī «Vientuļnieks", kurš atradās Monētu ielā.

Pirmā tikšanās tika nozīmēta trešdien, pulkstens astoņos vakarā. Šajā dienā četri draugi ieradās uz tikšanos ar apbrīnojamu precizitāti, kaut arī katrs atnāca no savas puses. Portoss izmēģināja jauno zirgu, kuru tikko kā bija nopircis; d'Artanjans nomainīja savu dežūru Luvrā; Aramiss atbrauca pēc tikšanās ar vienu no savām garīgām māsām, kura dzīvoja šajā pašā kvartālā; Atoss, kurš bija apmeties Henēgo ielā, līdz traktierim varēja ar roku aizsniegt.

Un visi, vispārējai izbrīnai, satikās pie „ Vientuļnieka" durvīm: Aloss nāea no Jaunā lilla puses, Portoss — no Rules ielas puses, d'Artanjans — no Fose-Sen-Žermēn-l'Okserruā ielas puses, un, beid/ot Aramiss — no Betīzes ielas puses.

Pirmie apsveikumi, kurus draugi viens olram izrādīja, bija mazliet saspīlēti — varbūt tieši tāpēc, ka katrs centās savos apsveikumos ielikt vairāk jūtu nekā otrs. Varēja redzēt, ka d'Artanjans smējās, piespiežot sevi to darīt, Atoss — dzēra, Aramiss — stāstīja, bet Portoss — klusēja. Atoss pirmais ievēroja vispārējo neveiklības sajūtu, tāpēc lika pasniegt četras pudeles šāmpānieša.

Kad viņš atdeva šo rīkojumu, ar viņam piemītošo mieru, Portosa piere izlīdzinājās, kurā pirms tam bija iegūlušas dziļas krunkas. Aramiss izbrīnījās. Viņš zināja, ka Atoss ne tikvien ir atmetis dzeršanu, bet pat izjūt riebumu prel to.

Viņa izbrīna pieauga vēl vairāk, kad viņš ieraudzīja, ka Atoss ielēja sev pilnu glāzi vīna un izdzēra lo vienā rāvienā.' Porloss un Aramiss saskandināja glāzes. Pudeles vienā mirklī lika iztukšotas. Likās, sarunu biedri mēģināja atbrīvoties no jebkurām viņus nomācošām domām.

Vienā mirklī šis lieliskais paņēmiens viņus atbrīvoja no tās smaguma sajūtas, kuras māca viņu sirdis. Četri draugi uzreiz sāka runāt skaļāk, pārtraucot viens otru, un izvietojās pie galda, kā katram bija ērtāk.

Drīz. — pilnīgi kaut kas nedzirdēts! — Aramiss atpogāja divus sava kamzoļa āķīšus. To redzēdams, Portoss atpogāja visus līdz pēdējam.

Cīņas, tāli pārbraucicni, divkaujas,- saņemtie un citiem iedurtie dūrieni bija sarunu sākuma tēmas. Tad viņi pārgāja pie klusā cīņas veida, kuru viņi kādreiz bija spiesti vest, ar cilvēku, kuru tagad sauca par „lielO kardinālu".

— Goda vārds,— iesaucās, smejoties, Aramiss, — man liekas, ka jūs pietiekami esat slavējuši aizgājējus. Parunāsim lagad mazliet par dzīvajiem. Man gribētos patenkol par Mazarīni. Vai atļausit?

— Protams, — sauca d'Artanjans, smejoties. — Stāstiet! Es aplaudēšu pirmais, ja jūsu stāstījums būs uzjautrinošs.

— Mazarīni, — sāka Aramiss, — piedāvāja vienam lielkungam, savienību, kuru viņš ļoti cenlās panākt. Viņš lūdza atsūtīt rakstiskus noteikumus, uz kuru pamala viņš būtu bijis ieinteresēts slēgt šo savienību. Šis lielkungs, kurš nc visai vēlējās slēgl savienību ar šo niekkalbi, tomēr, atsūtīja Mazarīni savu rakstisko sūtījumu, kurā bija viņa noteikumi šai savienībai. Šo noteikumu vidū bija trīs punkti, kuri nepalika Mazarīni, un viņš piedāvāja princim par desmil tūkstošiem ekijiem attciklies no šiem punkliem.

— Oho! — iesaucās tris draugi. — Tas nebija pārāk dāsni, un lāpēc viņš varēja nebaidīties, ka viņu pieķers uz vārda. Ko tad darīja lielkungs?

— Viņš tūlīt pat aizsūtīja Mazarīni piecdesmit tūkstošus livru ar lūgumu nekad viņam vairs nerakstīt un piedāvāja vēl divdesmit tūkstošus, ja Mazarīni nekad ar viņu vairs nerunās.

— Un ko Mazarīni? Sadusmojās? — jautāja Atoss.

— Pavēlēja piedauzīt atsūtīto? — jautāja Portoss.

— Paņēma naudu? — jautāja d'Artanjans.

— Jūs uzminējāt, d'Artanjan, - teica Aramiss.

Visi četri sāka tik skaļi smieties, ka atskrēja viesnīcas saimnieks un jautāja, vai nevajag viņiem kaut ko palīdzēt.

Viņš nodomāja, ka viņi sākuši kauties.

Beidzot lielā jautrība norima.

— Atļaujiet man mazliet pāriet pāri Bcforam, — teica d'Artanjans. — Man ļoti gribās parunāt par viņu.

— Lūdzu, — teica Aramiss, lieliski zinādams, ka jautrais un viltīgais gaskonietis nekad neļaus pārspēt sevi.

— Bet jūs, Atos, vai jūs atļaujat?