Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Viņas jau beidza lūgšanu, kad pie durvīm pieklauvēja mūķene.

— lenāeiel, māsa, — teica vecākā no sievietēm, ceļoties kājās un slaukot asaras.

Mūķene uzmanīgi pavēra durvis.

— Jūsu augstība piedos man, ja es iztraucēju jūsu lūgšanas, — viņa teica, — bet pieņemamā istabā sēž viens ārzemnieks; viņš atbraucis no Anglijas un lūdz atļauju nodot jūsu augstībai vēstuli.

— Vēstule? Varbūt, no karaļa! Ziņas par jūsu tēvu, noteikti! Dzirdat, Henrietta?

— Jā, māmiņ, dzirdu un ceru to noklausīties.

— Kas ir šis kungs?

— Galminieks gadus četrdesmit vai piecdesmit vecs?

— Kā viņu sauc? Vai viņš nosauca savu vārdu?

— Lords Vinters.

— Lords Vinters! — iesaucās kapliene. — Mana vīra draugs! Ielaidiet viņu, ielaidiet.

Karaliene metās pretī vēstnesim un ar sajūsmu satvēra viņu aiz rokām.

Lords Vinters, ienākdams cellē, notupās uz ceļgala un pasniedza karalienei vēstuli, kura bija ielikta zelta futlārī.

— Ak, milord! — iesaucās karaliene. — Jūs atnesāt mums tādas lietas, kuras mēs sen vairs neesam skatījušas savām acīm: zelts, uzticams draugs un vēstule no karaļa, mūsu pavēlnieka un mana dzīvesbiedra.

Lords Vinters par atbildi tikai palocījās; saviļņojums, kuru viņš izjuta, neļāva viņam izteikt nc vārda.

— Milord, — teica karaliene, norādot uz vēstuli, — jūs saprotat, ka cs degu nepacietībā izlasīt šo vēstuli.

— Es aizeju, jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters.

— Nē, palieciet, — teica karaliene, — mēs izlasīsim vēstuli jūsu klātbūtnē. Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs vēlamies jums ļoti daudz ko jautāt?

Lords Vinters pagāja sānis.

Pa to laiku māte un meita, aizgājušas līdz loga ambrazūrai, un abas apskāvušās, sāka lasīt sekojošās vēstules rindas:

,.Karalienc un dārgā dzīvesbiedre!

Viss virzās uz atrisinājumu. Visi armijas grupējumi, kurus Dievs man saglabājis, ir .sanākuši uz Nesbī lauka, no kuries es arī rakstu šo vēstuli. Šeit es gaidu savus sacēlušos pavalstniekus, lai pēdējo reiz.i ar viņiem cīnītos. Ja man izdosies viņu uzveikt, cīņa ieilgs; ja uzveiks mani, tad es būšu pazudis. Es vēlētos šajā pēdējā gadījumā (diemžēl, mūsu stāvoklī viss ir jāparedz!) sasniegt Francijas krastus. Bet vai tur gribēs mani

pieņemt, nelaimīgu karali, kurš var kalpot par sliktu piemēru valstij, kurā jau tā ir jūtama pilsoņu neapmierinātība? Jūsu prāts un jūsu mīlestība būs mani padomdevēji. Šīs vēstules pasniedzējs vārdos jums pateiks to, ko neuzdrīkstējos uzticēt papīram. Viņš jums paskaidros, ko es vēlos no jums. Viņam es uzticēju dot savu svētību maniem bērniem un izteikt manas visdziļākās jūtas un bezgalīgo mīlestību, jums, mana karaliene un dārgā dzīvesbiedre".

Vēstule tika parakstīta nevis „Čārlzs, karalis", bet „Čārlzs, pagaidām vēl karalis".

Vinters, kurš sekoja karalienes sejas izteiksmei, kad viņa lasīja šo skumjo vēstuli, pamanīja, ka viņas acīs iedegās cerību dzirkstelītes.

— Lai viņš pārstāj būt par karali! — iesaucās karaliene. — Lai viņš ir uzvarēts, izdzīts, sodīts, tikai, lai viņš ir dzīvs! Diemžēl, tronis ir pārāk bīstams mūsu dienās, lai es to novēlētu savam vīram. Jā, milord, runājiet, — turpināja karaliene, — likai neslēpiet neko. Kādā stāvoklī palika karalis? Vai viss ir tik bezcerīgs, kā viņš ir iedomājies?

— Diemžēl jūsu augstība, viņš atrodas bezcerīgākā situācijā, nekā pats domā. Viņa majestātē ir pārāk augstsirdīgs, lai ievērotu naidu un atriebību, pārāk cēlsirdīgs, lai saprastu nodevību. Anglija ir neprātības varā, un, baidos, ka to apstādinās tikai asiņu jūra.

— Bet lords Montrozs? — jautāja karaliene. — Līdz mums nonāca ziņās par viņa lielajām uzvarām pie Inverlešas, Oldones, Olfortes un Kilsites. Pēc visām šīm uzvarām, viņš esot pagriezies uz robežas pusi, lai savienotos ar karaļa armiju.

— Jā, jūsu augstība, bet uz robežas viņu sagaidīja Leslī. Montrozs bija pārāk paļāvies laimīgajam liktenim, un veiksme viņu pievīla. Sasistie karapulki pie Filippo, lika Montrozam atlaist pēdējos cīnītājus un pašam, pārģērbjoties par sulaini, bēgt. Tagad viņš atrodas Bergenē, tas ir Norvēģijā.

— Lai Dievs viņu sargā! — noteica karaliene. — Tomēr patīkami uzzināt, ka cilvēks, kurš tik daudzas reizes mūs ir izglābis, riskēdams ar savu dzīvību, pašreiz vismaz atrodas drošībā. Tagad, milord, es vismaz zinu karaļa patieso stāvokli. Tas ir bezcerīgs. Bet, sakiet man, ko jūs gribējāt man nodot no karaļa?

— Jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — karalis vēlās, lai jūs uzzinātu īsto noskaņojumu, kāds būtu šeit, ja viņš mēģinātu šurp atgriezties.

— Diemžēl! Jūs pats zināt, — teica karaliene, — karalis vēl ir bērns, bet karaliene — vāja sieviete. Viss ir Mazarīni rokās.

— Vai liesām viņš vēlās spēlēl tādu pašu lomu, kā Kromvels Anglijā?

— C), nē. Šis viltīgais un glumais itālietis, kurš varbūt arī sapņo par noziegumiem, pats nekad neiedrošināsies tos paveikt. Pretēji Kromvelam, kura pusē ir abas palātas, Mazarīni savu cīņu ar parlamentu ved tikai ar karalienes palīdzību.

— Jo vairāk viņam būtu iemfcslu palīdzēt karalim, kurš cieš no parlamenta.

Karaliene bēdīgi pašūpoja galvu.

— Ja jūs varat, tad spriediet par viņa attieksmi pret mani, — viņa teica, — kardināls neko neizdarīs mūsu labā, bel, varbūt, pat nostāsies prel mums. Mūsu atrašanās Francijā viņu nomāc jau tagad, bet jo vairāk nomāks, ja šeit būs arī karalis. Milord, — viņa teica, skumji smaidīdama, — grūti un pat kauns atzīties, ka šo ziemu mēs pavadījām Luvrā bez naudas, bez veļas, gandrīz bez maizes un tikpat kā necēlāmies augšā no gultas, lai nenosaltu.

— Ārprāts! — iesaucās lords Vinters. — Anrī Ceturtā meita, Čārlza Pirmā sieva! Kāpēc jūs, jūsu augstība, negriezāties pie mums?

— Lūk, kā sagaida karalieni ministrs, pie kura karalis vēlās lūgt aizsardzību.

— Bel es dzirdēju, ka runā par Velsas prinča laulībām ar Orleānas princesi, — teica lords Vinters.

— Jā, vienu laiku es uz to ļoti cerēju. Jā, viņi ļoti mīlēja viens otru, bet karaliene, kura sākumā deva viņiem savu svētību, krasi izmainīja savu lēmumu, bet Orleānas hercogs, kurš sākumā arī viņus atbalstīja, tagad ir aizliedzis savai meitai pal domāt par šo iespējamo savienību. Ak, milord, ie­tupināja karaliene, kurai pāri vaigiem ritēja asaras, — labāk cīnīties, kā karalis, un nomirt, kā, varbūt, nomirs viņš, nekā dzīvot no žēlsirdības, kā mēs.

— Turaties, jūsu augstība, - teica lords Vinters. — Nekrītiet izmisumā. Apspiest sacelšanos kaimiņvalstī ir arī Francijas troņa interesēs, jo šeit arī ir jūtami nemieri. Mazarīni — valstiski domājošs cilvēks, un sapratīs, ka nepieciešams sniegt palīdzību karalim Čārlzam I.

— Vai jūs nedomājat, - leica karaliene ar šaubām, — ka jūs ir apstei­gusi jūsu ienaidnieki?

— Kas, piemēram?

— Dažādi Džoisi, Pridži, Kromvcli.

— Drēbnieki, važoņi, un alus darītāji! O, jūsu augstība, es ceru, ka kardināls nemēģinās slēgt savienību ar šādiem cilvēkiem.

— Bet kas viņš pats ir? — teica karaliene Henrietta.

— Bet karaļa un karalienes goda dēļ…

— Labi. Cerēsim, ka viņš kaut ko izdarīs viņu goda labā. Uzticams draugs vienmēr ir daiļrunīgs, milord, un jūs gandrīz vai mani nomierinājāt. Dodiet man roku, un dosimies pie ministra.