Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— O, mans Dievs, dārgais Mordaunta kungs! — iesaucās Mazarīni, cerot, ar savu liekulīgo līdzjūtību, ievilināt jaunekli kādā slazdā. — Mans Dievs! Kā mani aizkustināja jūsu stāsts! Tātad jūs neko tuvāk nezināt par savu dzimšanu?

— Es par to uzzināju pavisam nesen.

— Bet līdz tam?

— Es uzskatīju sevi par atradeni.

— Tātad jūs nekad neesat redzējis savu māti?

— Nē, monsinjor, kad cs vēl biju bērns, viņa trīs reizes ienāca pie manas zīdītājas. Pēdējo viņas apmeklējuma reizi es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

— Jums ir laba atmiņa, — noteica Mazarīni.

— O jā, monsinjor, — teica jaunais cilvēks ar tādu sejas izteiksmi, ka kardinālam šermuļi pārskrēja pāri mugurai.

— Bet kas jūs audzināja? — jautāja Mazarīni.

— Zīdītāja — francūziete; bet, kad man bija pieci gadi, viņa izdzina mani, jo lai pārstāja par niani maksāt. Viņa man nosauca mana radinieka vārdu, par kuru tai bieži bija stāstījusi mana māte.

— Un kas ar jums notika pēc tam?

— Es raudāju un lūdzu žēlastības dāvanas uz ielām, un viens protestantu mācītājs no Kingstonas paņēma mani pie sevis, izaudzināja mani protestantu

garā, atdeva man visas savas zināšanas un palīdzēja man meklēt manus radiniekus.

— Un jūsu meklēšana…

— Bija veltīga. Viss kļuva zināms, likai pateicoties gadījumam.

— Jūs uzzinājāt, kas notika ar jūsu māti?

— Es uzzināju, ka viņu nogalināja tas pats radinieks, pie kura es lūdzu žēlastību, ar četru savu draugu palīdzību. Nedaudz agrāk noskaidrojās, ka karalis Čārlzs I bija atņēmis man muižnieka titulu un visus manus īpašumus.

— Ā, tagad es -saprotu, kāpēc jūs kalpojat ģenerālim Oliveram Kromve- lam. Jūs neieredzat karali?

— Jā, monsinjor, es viņu neieredzu! — 1 iesaucās jaunais cilvēks.

Mazarīni bija satriekts par to, ar kādu velnišķīgu izteiksmi sejā Mordaunts

izrunāja šos vārdus. Parasti sejas niknumā piesarkst no asins pieplūduma galvā, bet jaunā cilvēka seja no žults pieplūduma palika dzeltena un bāla.

— Jūsu stāsts ir šausmīgs, Mordaunta kungs, — teica Mazarīni, — mani tas ļoti aizkustināja. Par laimi, jūs kalpojat cilvēkam ar lielām iespējām. Viņš jums palīdzēs jūsu meklējumos, jo mums, pie varas esošajiem, nav grūti iegūt jebkuras ziņas.

— Monsinjor, labam pēdu dzinējam pietiek parādīt visniecīgākās pēdas, lai viņš varētu atšķetināt visu kamolu.

— Vai jūs nevēlaties, lai es parunāju ar jūsu radinieku? — jautāja Mazarīni, kuram ļoti gribējās iegūt kādu draugu Kromvelam tuvu stāvošo cilvēku vidū.

— Pateicos jums, monsinjor, es pats ar viņu parunāšu.

— Bel jūs, liekas, teicāt, ka viņš slikti bija izturējies prel jums.

— Nākošajā tikšanās reizē viņš izturēsies labāk.

— Tātad jums ir līdzekļi, lai viņu iežēlinātu?

— Man ir līdzeklis, kā likt viņam baidīties no sevis paša.

Mazarīni paskatījās uz. jauno cilvēku, taču zibens, kurš nozibsnīja viņa

acīs, lika kardinālam novērst savu skatienu; nespēdams turpināt šādu sarunu, viņš beidzot atplēsa Kromvela vēstuli.

Pamazām jaunā cilvēka acis palika blāvas un bezkrāsainas, kā vienmēr, kad viņš nebija iekarsis vai naida pārņemts; viņš iegrima dziļās pārdomās.

Izlasījis pirmās vēstules rindas, Mazarīni iedrošinājās uzmest skatienu savam sarunu biedram, lai pārliecinātos, vai viņš nenovēro, vai neseko viņa sejas izteiksmei: bet Mordaunts, acīmredzami, bija pilnīgi vienaldzīgs.

— Slikti uzticēt uzdevumu cilvēkam, kurš aizņemts ar savām problē­mām, — nomurmināja kardināls, tikko manāmi paraustījis plecus. — Taču paskatīsimies, kas ir šajā vēstulē.

Lūk, īss šīs vēstules alstāsts:

„Viņa eminencei monsinjoram Mazarīni.

Es vēlētos, monsinjor, uzzināt jūsu nodomus attiecībā uz tagadējo lietu stāvokli Anglijā. Abas valstis ir pārāk tuvi kaimiņi, lai Franciju neizkustinātai politiskais stāvoklis Anglijā, tieši tāpat kā mūs skar viss tas, kas noliek Francijā. Angļi gandrīz vienprātīgi sacēlās pret karali Čārlzu I un viņa piekritēju tirāniju. Būdams sabiedrības kustības vadībā, es labāk, kā jebkurš, redzu lās raksluru un sekas. Pašlaik cs karoju un esmu nolēmis sāki izšķirošo kauju prel karali Čārlzu I. Es uzvarēšu, jo manā pusē ir visas nācijas cerības un Dieva labvēlība. Kad cs uzvarēšu šajā kaujā, karalim vairs nebūs nekādu cerību paliki Anglijā vai Skotijā, un, ja viņš nebūs saņemts gūstā vai nogalināts, viņš visādi centīsies likt uz Franciju, lai iegūtu lur atbalstu savervēt jaunu karaspēku, dabūt ieročus un naudu. Francija iedeva pajumti karalienei Henrictlai, kura, bez šaubām, pret pašas gribu atbalstīja nenorimstošo pilsoņu kara perēkli manā dzimtenē. Karaliene Henrietta ir Francijas karaļa meita, tāpēc Francijai bija jādod viņai patvērums, bet, kas atliecas uz karali Čārlzu I, tad lā ir pavisam cita liela; dodol viņam patvērumu un izrādot šādu atbalstu, Francija ar savu rīcību izteiktu nosodījumu Anglijai un lās lautai, kas kaitētu šīs lautas nodomiem, kurus Anglija paredz dibināt, un šāda attieksme būtu līdzvērtīga atklātai naidīgai rīcībai…

Ticis līdz šai vietai, Mazarīni satraukts par šādu nolikumu attīstību, ko ņēma vēstule, no jauna atrāvās no lasīšanas un slepus paskatījās uz jauno cilvēku.

Viņš vēl arvien bija iegrimis savās pārdomās.

Mazarīni turpināja lasīt:

„… Tāpēc man nepieciešams zināt, ko es varu šajā gadījumā gaidīt no Francijas. Kaut arī jūsu valsis un Anglijas intereses ir dažādas, tomēr tās ir tuvākas, kā to varēlu sākumā iedomāties. Anglijai nepieciešams iekšējais miers, lai spēļu novest lidz. galam savu cīņu. Francijai nepieciešams šāds pals miers, lai nostiprinātu sava jaunā monarha troni. Kā jums, tā arī mums vajadzīgs iekšējais valsts miers, kuram mēs esam ļoti tuvi, pateicoties jaunās valdības pūlēm.

Ķildām ar parlamentu, jūsu nesaskaņām ar prinčiem, kuri šodien vēl ir jūsu pusē, bcl rīt var būt pret jums, prelāta kunga un parlamenta priekšsēdētāja Blanminela un padomnieka Brusela vadītās taulas stūrgalvībai, šai nekārtībai, kas pārņēmusi visas valdības nozares, jums vajadzētu liki liem baidīties no iespējamā kara, jo Anglija, jaunu ideju iedvesmota, varētu noslēgl savienību ar Spāniju, kura jau tiecas pēc šī sadraudzības akta. Tāpēc es pieņemu, monsinjor, zinot jūsu lielo apdomību un ārkārtējo stāvokli, kurš ir radies izveidojošos apstākļu rezultātā, ka jūs uzskatīsit par labāku veltīt visus spēkus Francijas iekšējo lietu nokārtošanai un ļausit jaunajai Anglijas valdībai nodarboties ar to pašu. Jūsu neitralitātei jāizpaužas tādā veidā, ka jūs izraidīsit karali Čārlzu I no Francijas teritorijas un nepalīdzēsit viņam ne ar ieročiem, ne ar naudu, ne ar karaspēku.

Mana vēstule ir pilnīgi konfidencionāla, tāpēc es arī sūtu to ar cilvēku, kurš bauda pilnīgu manu uzticību. Jūsu eminence izanalizēs visus apsvērumus, kuri lika man sūtīt šo vēstuli, pirms es pieņēmu kādu noteiktu lēmumu, kurš atkarīgs no šiem apstākļiem. Olivcrs Kromvels domā, ka saprāta balss ātrāk nāks no tik izcila prāta spējām, kādas ir kardinālam Mazarīni, nekā no karalienes, kura bez šaubām ir stipra sieviete, tomēr aizspriedumu pilna par savu dzimšanu un dievišķo varu.

Ardievu, monsinjor. Ja divu nedēļu laikā es nesaņemšu atbildi, tad uzska­tīšu šo vēstuli par spēkā neesošu.