Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Jā, monsinjor, lāpai kā jūs, — ironiski noteica karaliene.

Mazarini, izlicies, ka nav sapratis šo divdomību, ko pats bija izraisījis,

turpināja apraudāt Končino Končinī likteni.

— Bet tomēr, monsinjor, — nepacietīgi teica karaliene, — ko jūs man varētu atbildēt?

— Jūsu augsliba, — ierunājās Mazarini yēl pieglaimīgākā balsī, — atļaujiet dot jums padomu. Bet, protams, pirms cs to uzdrošinos, es krītu pie jūsu kājām, un esmu gatavs izdarīt visu, ko jūs vēlēsil.

— Runājiet, kungs, — atbildēja Henrietta. — Tik gudrs cilvēks, kā jūs, bez šaubām, dos man tikai labu padomu.

— Ticiet man, jūsu augstība, karalim ir jāaizstāvās līdz pēdējam.

Vainīgs.

— Viņš lā arī dara, kungs, un pēdējā kauja, ko viņš grib uzsākt, kad viņa rīcībā ir ievērojami mazāki spēki, nekā viņa pretiniekiem, pierada, ka viņš nevēlās padoties bez cīņas. Bet tomēr, ja viņš tiks uzvarēts…

— Nu, jūsu augstība, šajā gadījumā, — es saprotu, no manas puses ir pārdroši dot jums padomu, — bel karalim nevajadzētu atstāt savu valsti. Prombūtnē esošie karaļi ātri tiek aizmirsti. Ja viņš emigrēs uz Franciju, tad viņš būs tikai zaudētājs.

— Bet, — leica karaliene, — ja jūsu viedoklis tiešām ir tāds un jūs patiesi jūtat manam vīram līdzi, sniedziet viņam kādu palīdzību, jo es esmu pārdevusi visus savus briljantus līdz pēdējam. Man vairs nav nekā, jūs lo zināt labāk kā jebkurš cits. Ja man būtu palikušas kaut vai kādas dārglietas, es par tām nopirktu malku, lai man ar meitu nebūtu jāsalst ziemā.

— Ak, kundze, — iesaucās Mazarīni, — jūs, jūsu augstība, nezināt, ko prasīt no manis. Karalis, kurš izmanto svešzemju karaspēku, lai atgūtu sev troni, nevar cerēt uz savu pavalstnieku mīlestību un atbalstu.

— Pāriesim pie lietas, mans kungs! — iesaucās karaliene, kurai apnika sekot šim attapīgajam prātam vārdu labirintos, kuros viņš pats jau bija apmaldījies. — Atbildiet man, jā vai nē: vai jūs sūtīsit palīdzību karalim, ja viņš paliks Anglijā? Vai jūs izrādīsit viņam viesmīlību, ja viņš ieradīsies Francijā?

— Jūsu augstība, — atbildēja kardināls ar mākslotu vaļsirdību, — es ceru pierādīt, cik esmu jums uzticīgs un cik ļoti vēlos palidzēt jums šajā lietā, ko jūs ņemat tik tuvu pie sirds. Pēc lā, es domāju, jūsu augstība neapšaubīs manu vēlēšanos jums palīdzēt.

Karlicne kodīja lūpas, ar pūlēm apvaldot nepacietību.

— Un tā, — viņa beidzot, - ko tad jūs esat nolēmis darīt? Runājiet!

— Es tūdaļ apspriedīšos ar karalieni, tad iesniegsim šī jautājuma izskatīšanu parlamentā.

— Ar kuru jūs esat naidā, vai ne tā? Jūs uzdosit Bruselam nolasīt ziņojumu par šo jautājumu? Pietiek, kardināla kungs, pietiek. Es jūs sapratu. Tomēr, man nav taisnība. Ejiet uz parlamentu, jo 110 šā karaļiem naidīgā parlamenta jūsu tik ļoli cienītā un izcilā Anrī IV mcila saņēma vienīgo palīdzību, pateicoties kurai viņa šo ziemu nenomira aiz bada un aukstuma.

Ar šiem vārdiem karaliene piecēlās, majestātiska savā sašutumā.

Kardināls lūdzoši pastiepa pret viņu savas rokas.

— Ak, jūsu augstība, cik slikti jūs mani pazīstat!

Bet karaliene Henrietta, pat nepagriežolies pret lo, kurš lēja šīs liekulīgās asaras, izgāja 110 kabineta, pati atvērdama durvis, un, paejot garām daudzajiem viņa eminences sardzes kareivjiem, galminieku pūlim, kuri steidzās pie viņas ar sveicieniem, un viņai naidīgajai galma greznībai, piegāja pie vientuļi stāvošā lorda Vintera, paņemdama viņu zem rokas. Nelaimīgā karaliene, jau gandrīz pilnīgi gāzta no troņa, kuras priekša vēl arvien nolietās pēc pieņemtās etiķetes, varēja atbalstīties likai uz vienu šo roku.

— Nu ko, — teica Mazarīni, palikdams viens, — tas man prasīja daudz pūļu, kā arī nācās spēlēt grūtu lomu. Bet tomēr es neko konkrētu nepateicu ne vienam, ne otrai. Šis Kromvels ir nikns karaļu vajātājs; jūtu līdzi viņa ministriem, ja tikai viņš kādreiz tos vispār iegādāsies! Bernuīn!

Ienāca Bernuīns.

— Lai apskatās, vai gadījumā pilī vēl nav tas jaunais apcirptais cilvēks melnajā kamzolī, ko jūs pirms tam bijāt ievedis pie manis kabinetā.

Bernuīns izgāja.

Kamēr viņš bija projām, kardināls savu uzmanību veltīja gredzenam; viņš atkal pagrieza to ar akmeni uz augšu, nospodrināja lielo briljantu, tad ar labpatiku raudzījās tā mirdzumā, un, tā kā iebirusi skropsta aizmigloja viņam skatienu, viņš pašūpoja galvu, un ar roku to nopurināja.

Bernuīns atgriezās kopā ar Komenžu, kurš stāvēja sardzē.

— Monsinjor, — teica Komenžs, — kad cs pavadīju jauno cilvēku, par kuru jūs jautājāt, viņš piegāja pie stikla galerijas durvīm un ar izbrīnu paskatījās cauri tām uz kaut ko, domājams uz Rafaela gleznu, kura karājās pretī durvīm, lad viņš kļuva domīgs un aizgāja projām lejā pa kāpnēm. Ja es nekļūdos, viņš uzkāpa pelēkā zirgā un izjāja pa pils vārtiem. Bel vai tad monsinjors neies pie karalienes?

— Kāpēc?

— De Hito kungs, mans onkulis, tikko man pateica, ka viņas augstībai ir ziņas no armijas.

— Jā, tad es steigšos pie karalienes.

Šajā mirklī parādījās Vilkjē kungs, kuru karaliene bija sūtījusi pakaļ kardinālam.

Komenžs bija teicis taisnību. Mordaunts tiešām bija tā darījis, kā viņš bija atstāstījis. Ejot cauri galerijai, kura atradās paralēli lielajai stikla galerijai, viņš ieraudzīja lordu Vinteru, kurš gaidīja karalieni Henriettu, kad viņa nāks atpakaļ no Mazarīni.

Jaunais cilvēks uzreiz apstājās, bet tikai ne tāpēc, ka būtu ieraudzījis Rafaela gleznu, lieši otrādi, viņš ieraudzīja kaut ko šausmīgu un bija galīgi satriekts. Viņa acis iepletās, pār ķermeni noskrēja auksti drebuļi. Likās, li* viņš bija gatavs pārlekt pāri stikla sienai, kura atdalīja viņu no ienaidnieka, un, ja Komenžs būtu redzējis, ar kādu naidu skatījās jaunā eilvēka acis uz lordu Vinteru, tad viņš ne minūti nebūtu šaubījies, ka šis anglis ir lorda nāvīgākais ienaidnieks.

Taču Mordaunts stāvēja uz vietas. Viņš, acīmredzot, domāja; tad, tajā vietā, lai padotos pirmajam jūtu uzplūdam un ietu taisni pie lorda Vintera, viņš, galvu nodūris lēnām nokāpa pa trepēm, izgāja ārā no pils, uzkāpa seglos un aizjāja, bet uz Rišeljē ielas stūra viņš apstādināja zirgu un pievērsa skatienu pils vārtiem, gaidot karalienes karietes parādīšanos.

Viņam nebija ilgi jāgaida, jo karaliene neuzkavējās ilgāk par ceturtdaļ­stundu Mazarīni kabinetā; bet šis stundas ceturksnis viņam likās bezgalīgi ilgs.

Beidzot smagnējie rati, ko agrāk sauca par karieti, dārdot brauca uz vārtu pusi; lords Vinters, kā iepriekš, pavadīja karieti jāšus uz zirga, un, noliecies pie karietes durtiņām, sarunājās ar karalieni.

Zirgi rikšiem devās uz Luvru, un kariete izbrauca pa pils vārtiem. Aizbraucot no karmclitu klostera, karaliene bija likusi savai meitai doties uz Luvru un gaidīt viņu tur, kur viņas kādreiz bija tik ilgi dzīvojušas, un kuru bija pametušas tikai tāpēc, ka viņu pašu lielā nabadzība likās vēl lielāka milzīgajās zeltītajās zālēs.

Mordaunts sekoja ekipāžai un ieraudzīja, ka tā nozuda pils tumšajās arkās. Viņš nobrauca malā, piespiedās kopā ar zirgu pie sienas, uz kuru krita ēna, un nekustīgi sastinga starp Zana Gužona bareljefiem, kļūdams pats līdzīgs jātnieka statujai. Šeit viņš sāka gaidīt tāpat, kā bija gaidījis pie Pale-Rojāla pils.

Kā nelaimīgie dažkārt uztver parādību iejaukšanos kā gadījumu