Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Milord, — viņa teica, — jums uzticēts kaut ko nodot manai meitai no sava tēva?

Lords brīnījās, nesaprotot, ko karaliene gribēja ar to pateikt.

Tad princese Henrietta, sarkstot un smaidot, piegāja pie viņa un padeva pieri skūpstam.

— Sakiet manam tēvam, - viņa teica, — ka būdams karalis vai bēglis, varens vai nabags, viņš vienmēr atradīs savu vispadevīgāko un visuzticīgāko meitu.

— Es lo zinu, jūsu augstība, - leica lords Vinters, ar lūpām pieskaroties Henrielas pierei.

Tad viņš aizgāja. Iedams viens, bez pavadoņiem, cauri plašajām, tumšajām zālēm, šis piecdesmit gadus galma dzīves pārsātinātais galminieks nespēja novaldīt asaras.

Vintera kalps ar zirgiem gaidīja viņu pie pils vārtiem. Viņš uzkāpa zirgā un domīgi devās mājup, laiku pa laikam atskatoties uz drūmo Luvras fasādi. Pēkšņi viņš pamanīja, ka no pils sētas ēnas parādījās jātnieks un sekoja viņiem zināmā attālumā. Lords Vinters atcerējās, ka jau agrāk bija manījis šo ēnu — izbraucot no Pale-Rojāla pils.

Viņa kalps, kas jāja nedaudz, iepakaļ, arī pamanīja jātnieku un palaikam bažīgi paskatījās uz. tā pusi.

— Tonij, — teica lords Vinters, pamādams viņam, lai piebrauc tuvāk.

— Esmu šeit, jūsu gaišība.

Un kalps sāka jāt blakus savam kungam.

— Vai jūs pamanījāt kungu, kurš mums seko?

— Jā, milord.

— Vai tu viņu pa/.īsti?

— Nezinu, bet viņš seko jūsu gaišībai no pašas Palē-Rojāla pils; apstājās kopā ar jums pie Luvras un gaidīja, kamēr jūs iznākat, lai atkal varētu jums sekot.

„Kaut kāds kardināla spiegs, — nodomāja lords Vinters. — Izliksimies, ka nemanām šo sekošanu".

Lords Vinters piesita piešus un nogriezās mazo ieliņu labirintā, kuras veda uz viesnīcu, kur viņš bija apmeties.

Lords ilgi bija dzīvojis Karaliskā laukuma tuvumā, tāpēc apmetās netālu no savas kādreizējās dzīvesvietas.

Nepazīstamais palaida zirgu auļos.

Vinters apstājās pie viesnīcas un aizgāja uz savām istabām, nolēmis neizlaist spiegu no redzesloka.

Bcl, noliekot uz. galda cepuri un cimdus, viņš pēkšņi spogulī, kurš karājās viņam virs galda, ieraudzīja uz sliekšņa stāvošu svešinieku.

Viņš pagriezās. Viņa priekšā stāvēja Mordaunts.

Lords Vinters nobālēja un sastinga uz vietas. Mordaunts stāvēja pie durvīm nekustīgs un draudīgs, kā Komandora statuja.

Dažus mirkļus valdīja dziļš klusums.

— Kungs, — beidzot teica lords Vinters, — es, liekas, jums skaidri liku saprast, ka šī uzmākšanās man ir apnicīga. Ejiet projām, vai cs pasaukšu kalpus, lai jūs izdzen tāpat, kā Londonā. Es neesmu jūsu tēvocis, cs jūs nepazīstu.

— Maldāties, tēvocīt, — atbildēja Mordaunts savā aizsmakušajā un izsmiekla pilnajā balsī. Šoreiz, jūs mani neizdzīsit, kā to varējāt izdarīt Londonā. Jūs neuzdrošināsities. Bet, kas attiecās uz. to, vai es esmu jūsu brāļadēls vai nē, - jūs, šķiet, padomāsit, pirms to noliegt tagad, kad esmu uzzinājis kaut ko, ko nezināju pirms gada.

— Mani neinteresē tas, ko jūs uzzinājāt? — teica lords Vinters.

— O, tas attiecās uz jums, tēvoci. Esmu par to pārliecināts, un arī jūs man piekritīsit, — Mordaunts piebilda ar smaidu, no kura viņa sarunu biedram šermuļi pārskrēja pār kauliem. — Pirmo reizi, Londonā, es ierados pie jums, lai pieprasītu savus īpašumus. Otru reizi es ierados, lai pieprasītu jūsu paskaidrojumus, ar ko aptraipīts ir mans vārds. Šoreiz es ierados pie jums, lai uzdotu jums jautājumu, vēl šausmīgāku par iepriekšējiem. Es ierados, lai jums pateiktu, kā Dievs teica pirmajam slepkavam: „Kain, ko tu izdarīji ar savu brāli Ābelu?" Milord, ko jūs izdarījās ar savu māsu, kura bija mana māte?

Lords Vinters atkāpās viņa ugunīgā skatiena priekšā.

— Ar jūsu māti? — viņš izdvesa.

— Jā, ar manu māli, milord, — atbildēja jaunais cilvēks, noteikti pamājis ar galvu.

Lords Vinters stingri saņēmās, un atcerēdamies sava naida iemeslu, iesaucās:

— Uzziniet pats, nelaimīgais, kas ar viņu notika. Jautājiet to ellē; varbūt tur jums atbildēs.

Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz priekšu, un, nostājies aci pret aci ar lordu Vintcru, sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Es runāju par Betinas bendi, — viņš leica dobjā balsī, ar nobālušu un sāpju izteiksmes pārņemtu seju, — kurš man visu visu izstāstīja.

Lords Vinters, kā zibens ķerts, iekrita krēslā un veltīgi meklēja vārdus, lai atbildētu.

— Jā vai nē? — turpināja jaunais cilvēks. — Šis vārds visu paskaidros. Tā ir atslēga, kura atver bezdibeni. Mana māte bija saņēmusi no sava vīra mantojumu, bel jūs nogalinājāt manu māti. Mana izcelšanās nodrošināja man tiesības uz tēva īpašumiem. Jūs atņēmāt man vārdu, bet to atņemdams, jūs piesavinājāties manu īpašumu. Pēc visa notikušā nav nekāds brīnums, ka jūs atsakāties mani atzīt par savu radinieku. Protams, laupītājs negribēs atzīt savu brāļadēlu, kuru viņš pats aplaupījis, bet slepkavam neklājas atzīt brāļadēlu, kuru viņš padarījis par bāreni.

Šie vārdi radīja iespaidu, pavisam pretēju tam, ko Mordaunts bija gaidījis. Lords Vinters atcerējās milēdiju, un kas viņa bija īstenībā dzīvē. Viņš piecēlās mierīgs un bargs, ar savu stingro skatienu izturot jaunā cilvēka nicinošo attieksmi.

— Jūs gribat uzzināt šo briesmīgo noslēpumu, kungs? — viņš teica. — Kā vēlaties. Tad uzziniet, kāda bija lā sieviete, par kuru jūs lūdzat mani atskatīties. Šī sieviete, bez. šaubām, noindēja manu brāli un, lai mantotu viņa īpašumus, gribēja nogalināt arī mani. Es to varu pierādīt. Ko jūs leiksit par to?

— Es teikšu, ka lā bija mana māte.

— Viņa piespieda cilvēku, līdz. tam taisnīgu un labsirdīgu, nodurt hercogu Bekingemu. Ko jūs teiksit par šo noziegumu, par kuru man ir pierādījumi!

— Tā bija mana māte!

— Atgriezusies Francijā, viņa Betinas auguslīniešu klosterī noindēja jaunu sievieti, kuru mīlēja viņas ienaidnieks. Vai jums šie noziegumi neparāda atriebības taisno sodu? Man ir šo noziegumu pierādījumi.

— Tā bija mana māte! — ar vēl lielāku izmisumu iesaucās jaunais cilvēks.

— Beidzot, noziegumu un izvirtības apkrauta, visu neieredzēta un vēl bīstamāka, nekā asinkāra pantēra, viņa tika sodīta ar cilvēkiem, kuri viņai nekad agrāk netika ļaunu darījuši, bel kuri tika novesti līdz izmisumam viņas dēļ. Viņas neģēlīgie noziegumi ir par iemeslu tam, ka šie cilvēki kļuva par viņas soģiem, un to bendi, kuru jūs redzējāt, un kurš, jūsuprāt, izstāstīja jums visu, vajadzēja pastāstīt, kā viņš trīcēja priekā par to, ka var atriebt sava brāļa nāvi un negodu. Pagrimusi jaunava, neuzticīga sieva, briesmīga māsa, slepkava, indētāja, postu nesoša visiem apkārtējiem cilvēkiem, kuri viņu pazina, tautām, pie kuras viņa atrada patvērumu, viņa nomira, Debess un Zemes nolādēta. Lūk, kāda bija šī sieviete.

No Mordaunta krūtīm izlauzās ilgi valdītās elsas un asaras. Viņa bālā seja nosarka. Viņš sažņaudza dūres, seja pārklājās sviedrjem, bet mati saslējās kā Hamletam.

— Apklustiet, kungs, — viņš niknumā iekliedzās. - Tā bija mana māte. Es neko negribu zināt par viņas netiklību, par viņas netikumiem, par viņas noziegumiem. Es zinu, ka man bija māte un, ka pieci vīrieši, sazvērējušies pret vienu sievieti, naktī slepus, kā zemiski gļēvuļi, viņu noslepkavoja. Es zinu, ka jūs bijāt viens no šiem kungiem, jūs, mans tēvocis, bijāt tur, jūs tāpat kā citi, un pat stingrāk un skaļāk nekā citi, teicāt: „Viņai ir jāmirst". Brīdinu jūs, ieklausieties labi, lai mani vārdi jums iespiežas atmiņā un, lai jūs nekad tos neaizmirstu. Par šo slepkavību, kura man atņēma visu: manu vārdu, padarot mani par nabagu, par samaitātu, ļaunu un nežēlīgu cilvēku. Par to es pieprasīšu vispirms atskaiti no jums, bet pēc tam arī no visiem pārējiem jūsu līdzzinātājiem, kad es tos uzmeklēšu.