Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Ar naidu acīs, ar putām uz lūpām, izstiepis roku uz priekšu, Mordaunts paspēra vēl vienu draudīgu soli uz lorda Vintcra pusi.

Viņš, uzlicis roku uz zobena roktura, teica ar tāda cilvēka smaidu, kurš trīsdesmit gadu laikā bija pieradis spēlēties ar dzīvību un nāvi:

— Jūs gribat nogalināt mani? Tādā gadījumā, es atzīstu jūs par savu brāļadēlu, jo jūs esat savas mātes cienīgs dēls.

— Nē, — atbildēja Mordaunts, ar necilvēcīgām pūlēm atturēdamies no sava nodoma. — Es nenogalināšu jūs, — vismaz tagad, — jo bez jums man neatrast pārējos. Bet, kad es viņus atradīšu, lad trīciet, kungs; cs nodūru Betinas bendi; nodūru bez kādas žēlastības un līdzjūtības, kaut arī viņš bija vismazāk vainīgs no jums visiem.

Ar šiem vārdiem jaunais cilvēks aizgāja un, nokāpis pa kāpnēm lejā, izskatījās mierīgs un lēns, ka viņam neviens nepievērsa nekādu uzmanību.

Nokāpis pa kāpnēm lejā, viņš pagāja garām Tonijam, kurš stāvēja pie kāpņu margām, gatavs pēc pirmā kunga sauciena mesties viņam palīgā.

Bet lords Vinters viņu nepasauca. Nospiesls, apstulbis, viņš palika domīgi stāvam uz vietas, saspringti ieklausoties. Tikai, kad viņš izdzirda attālinošos zirga pakavu klaboņu, viņš atkrita krēslā un noteica: — Paldies Dievam, ka viņš pazīst tikai mani.

Tajā laikā, kad pie lorda Vintera norisinājās šī drausmīgā scēna, Atoss sēdēja savā istabā pie loga, ar elkoņiem atspiedies pret galdu, atbalstīdams galvu ar rokām, un, nenolaižot acis no Raula, aizrautīgi klausījās jaunā cilvēka stāstījumā par viņa piedzīvojumiem ceļā un par kaujas cīņas epizodēm.

Atosa skaistā, cildenā seja pauda neizsakāmu laimi, klausoties pirmos, tik ļoti svarīgos iespaidos. Viņš ar baudu klausījās jaunajā satrauktajā balsī, kura skanēja kā salda melodija. Viņš aizmirsa visu, kas bija drūms pagātnē un neskaidrs nākotnē. Likās, ka dēla atbraukšana visas bažas pārvērta par cerībām. Atoss bija laimīgs, laimīgs, kā vēl nekad.

— Un jūs piedalījāties šajā kaujā, Braželon? — jautāja bijušais muske­tieris.

— Jā.

— Un jūs sakāt, ka cīņa bija sīva?

— Princis pats veda karaspēku uzbrukumā vienpadsmit reizes.

— Viņš ir izcils karavīrs, Braželon.

— Viņš ir varonis! Es ne uz minūti neizlaidu viņu no acīm. O, cik brīnišķīgi ir smieties kopā ar princi Kondē un ar slavu nest šo vārdu!

— Mierīgs un žilbinošs, vai ne?

— Mierīgs, kā parādē, žilbinošs, kā ballē. Mēs gājām uzbrukumā; mums bija aizliegts šaut pirmajiem, un, turot musketes kaujas gatavībā, mēs virzījāmies preti spāņiem, kuri bija ieņēmuši pozīcijas augstienē. Pieejot ienaidniekam trīsdesmit soļu attālumā, prineis pagriezās pret kara- viriem un teica: „Bērni, jums nāksies izturēt spēcīgu zalvi, bet pēc tam, esiet par to pārliecināti, jūs viegli tiksiet ar viņiem galā". Bija tāds klu­sums, ka ne tikai mēs, bet ari ienaidnieki dzirdēja Šos vārdus. Pēc tam, pacēlis uz augšu zobenu, viņš nokomandēja: ,.Taurējiet, taures!"

— Lieliski, ja gadisies jums dzīvē tāda pati situācija, jūs rīkosities tāpat, vai nav tiesa, Raul?

— Šaubos, kungs, tas būtu pārāk brīnišķīgi, pārāk cēli un diženi. Kad mēs bijām divdesmit soļu attālumā no ienaidnieka, viņu musketes tika vērstas pret mums, bet stobru gali mirdzēja saulē lā, it kā mūsu priekšā būtu viena mirdzoša nepārtraukta līnija. „So|os, bērni, soļos, — teica princis, — ir pienācis laiks".

— Vai jums bija bail, Raul? — jaulāja grāfs.

— Jā, - vaļsirdīgi atzinās jaunais cilvēks, - es sajutu kaut kādu aukstumu sirdī, un, kad no ienaidnieku puses atskanēja spāņu valodā dotā pavēle „uguni!", es aizvēru acis un iedomājos par jums.

— Vai patiešām, Raul? — jaulāja Atoss, saspiežot viņa roku.

— Jā, kungs. Tajā pašā mirklī nogranda tāda zalve, it kā būtu atvērušies elles vārti, un tie, kuri netika nogalināti, sajuta liesmas dedzinošo karstumu. Es atvēru acis, brīnīdamies, ka ne tikai neesmu nogalināts, bet pat neesmu ievainots. Apmēram viena trešdaļa eskadrona bija vai nu sakropļoti un notecējuši ar asinīm, vai ari nogalināti. Sajā mirkli mans skatiens sastapās ar prinča acu skatienu un es domāju likai par to, ka viņš skatās uz mani, piecirtu zirgam sānos ar piešiem un iekļuvu ienaidnieku rindās.

— Un princis bija ar jums apmierināts?

— Vismaz viņš lā teica, kad uzdeva man pavadīt Saliljona kungu uz Parīzi, kurš tika sūtīts paziņot karalienei par uzvaru un nogādāt pilsētā .trofeju karogus. „Brauciet, — teica man princis, — ienaidnieks neatgūs spēkus ātrāk kā pēc divām nedēļām. Līdz tam laikam jūs man neesat vajadzīgs. Brauciet, apskaujiet tos, kurus jūs mīlat un kuri mīl jūs, un pasakiet manai māsai, hercogienei de Longvila kundzei, ka cs pateicos viņai par dāvanu, ko viņa man dāvāja, atsūtot jūs". Un tā, es atbraucu — piemetināja Rauls, veroties grāfā ar mīlestības pilnu skatienu, — cs domāju, ka jūs būsit priecīgs mani redzēt.

Atoss piekļāva pie krūtīm jauno cilvēku un cieši noskūpstīja uz. pieres, kā būtu skūpstījis jaunu meiteni.

— Un lā, Raul, - viņš teica, - tagad jūs esat uz pareizā ceļa. Jūsu draugi ir hercogi, krusttēvs — Francijas maršals, priekšnieks — princis,

un pirmajā dienā pēc atgriešanās Parīzē jūs pieņēma divas karalienes. Iesācējam las ir lielisks sākums.

— Ak jā, kungs! — iesaueās Rauls. — Jūs atgādinājāt man vienu lietu, par kuru gandrīz aizmirsu jums pastāstīt, stāstot savus varoņdarbus. Pie viņas augstības Anglijas karalienes bija kāds augstmanis, kurš vispirms ļoti izbrīnījās, bet pēc tam ļoti nopriecājās, kad nosaucu jūsu vārdu. Viņš sauca sevi par jūsu draugu, jautāja, kur jūs esat apmeties, un teica, ka drīz ieradīsies pie jums.

— Kā viņu sauc?

— Es neuzdrošinājos viņam to jautāt, kungs. Kaut arī franciski viņš runāja ļoli labi, tomēr pēc viņa izrunas es sapratu, ka viņš ir anglis.

— Ā! — noteica Atoss un nolieca galvu, cenzdamies kaut ko atcerēties.

Kad viņš pacēla acis, sev par lielu izbrīnu, viņš ieraudzīja cilvēku, kurš

stāvēja durvīs un aizkustinoši skatījās uz viņu.

— Lords Vinters! - viņš iesaucās.

— Atos, mans draugs!

Abi augstmaņi apskāvās. Tad Atoss, cieši saņemdams ciemiņu pie rokas, cicši paskatījās uz viņu.

— Kas noticis ar jums, milord? — jautāja Atoss. — Jūs, liekas, esat tikpat apbēdināts, cik es iepriecināts.

— Jā, mans draugs. Teikšu pat vairāk: tieši jūsu priecīgais izskats pastiprināja manas bažas.

Pie šiem vārdiem lords Vinters pavērās apkārt, it kā meklējot vietu, kur varēlu nošķirties. Rauls saprata, ka draugiem nepieciešams parunāt divatā, tāpēc klusi izgāja no istabas.

— Nu, mēs esam vieni, — leica Atoss. — Tagad parunāsim par jums,

— Jā, kamēr esam vieni, parunāsim par mums abiem, — atkārtoja lords Vinters. — Viņš ir šeit.

— Kas?

— Milēdijas dēls.

Atoss notrīcēja, dzirdot šo vārdu, kurš, likās, vajāja viņu kā liktenīga atbalss; viņš mirkli svārstījās, tad, viegli saraucis uzacis, teica:

— Es to zinu.

— Jūs to zināt?

— Jā. Grimo satika viņu starp Belinu un Arrasu un atauļoja mani brīdināt, ka viņš atrodas šeit.

— Tātad Grimo viņu redzēja?

— Nē, bet viņš bija klāt, kad mira viens cilvēks, kurš bija viņu redzējis.

— Betinas bende! — iesaucās lords Vinters.