Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Lords Vinters un Rauls gāja blakus un sarunājās.

Grimo, kā Atoss bija licis, gāja pa priekšu ar. lāpu vienā rokā, bet ar muskeli otrajā. Aizgājis līdz. lorda Vintera viesnīcai, viņš ar dūri pieklauvēja pie durvīm, un, kad durvis atvērās, .klusēdams paklanījās milordam.

Atpakaļ gāja lajā pašā kārtībā. Grimo asais skatiens nepamanīja neko aizdomīgu, izņemot kādu ēnu, kura slēpās uz Henēgo ielas un krastmalas stūra. Viņam likās, ka viņš arī agrāk ir redzējis šo naksnīgo novērotāju.

Grimo metās pie viņa, taču nepaspēja panākt; cilvēks, kā ēna, nozuda mazā šķērsieliņā, bet sekot viņam Grimo uzskatīja par nesaprātīgu rīcību.

Nākošajā rītā, atverot acis, grāfs ieraudzīja pie gultas Raulu. Jaunais cilvēks, jau pilnīgi apģērbies, lasīja Šapelena jauno grāmatu.

— Jūs jau uzcēlāties, Raul? — grāfs brīnījās.

— Jā, — atbildēja jaunais cilvēks, — cs slikti gulēju.

— Jūs slikti gulējāt, Raul! Tātad jūs bijāt par kaut ko norūpējies? — Atoss vaicāja.

— Jūs teiksit, kungs, ka es ļoli steidzos jūs pamest; es tikai vakar atbraucu, bet…

— Vai tad jums atvaļinājums ir likai divas dienas?

— Nē, mans atvaļinājums ir desmit dienas, bet cs gribu braukt atpakaļ uz armiju.

Atoss pasmaidīja.

— Bet cauri kurienei, — viņš jautāja,— ja tikai las nav noslēpums, vikont? Jūs tagad esat gandrīz vai pieaudzis, jo piedalījāties kaujā un ieguvāt tiesības iet, kurp jūs vēlaties, man neprasot atļauju.

— Nekad, kungs! — iesaucās Rauls. - Kamēr man būs laime jūs saukt par savu aizbildni, es neatzīstu savas tiesības atbrīvoties no šīs aizbildniecības, kuru es tik augstu vērtēju. Es vēlējos vienu dienu apmeklēt Bluā. Jūs tā skataties uz. mani, jūs esat gatavs smieties par mani?

— Nē, nemaz, — Atoss leica, apspiežot nopūtu, — nē, es nesmejos par jums. Jūs vēlaties apmeklēt Bluā, tas ir tik dabīgi.

— Tātad jūs man atļaujai? — priecīgi iesaucās Rauls.

— Protams, Raul.

— Un jūs nedumosities uz mani?

— Nē, nemaz. Kāpēc man būtu jādusmojas par lo, kas jums sagādā prieku?

— Ak, kungs, cik jūs esat laipns! — iesaucās Rauls un jau gribēja mesties Atosam ap kaklu, bet aiz godbijības savaldījās.

Atoss pats patiepa viņam pretī rokas.

— Tātad es varu braukl?

— Jā vēlaties, kaut tūlīt?

Rauls paspēra dažus soļus uz durvju pusi, bet apstājās.

— Kungs, — viņš teica, — es domāju par vienu lietu: rekomendācijas vēstuli princim man vispirms deva hercogiene de Ševrēza, kura bija tik ļoti laipna pret mani.

— Un jums ir jāpateicas viņai, vai ne, Raul?

— Jā, man liekas, bet, tomēr, es rīkošos tā, kā jūs man teiksit.

— Brauciet garām savrupmājai un pajautājiet, vai hercogiene nevarētu jūs pieņemt. Man patīkami redzēt, ka jūs neaizmirstat pieklājību. Jūs paņemsit līdzi Grimo un Olivenu.

— Abus? — brīnījās Rauls.

— Jā, abus.

Rauls paklanījās un izgāja.

Kad durvis aiz viņa aizvērās un viņa jautrā un skanīgā balss, kad viņš sauca Grimo un Olivenu, atskanēja pagalmā, Aloss nopūtās.

„Ātri gan viņš mani pamet! — viņš nodomāja, pašūpodams galvu. Nu ko, viņš pakļaujas kopējam likumam. Tāda ir cilvēka daba — viņš tiecas uz priekšu. Acīmredzot, viņš mīl šo bērnu. Bet, varbūt viņš sāks mani mīlēt mazāk, ja mīlēs citus?"

Atosam bija jāatzīstas, ka viņš nebija sagatavojies tik drīzai Raula aizbraukšanai, bet Raula prieks piepildīja arī Atosa sirdi.

Pulkstens deviņos viss bija gatavs aizbraukšanai. Kad Atoss skatījās uz Raulu, kurš kāpa zirgam mugurā, pie viņa ieradās kalps no hercogienes de Ševrēzas. Hercogiene lūdza paziņot grāfam de La Fēram, ka viņa ir uzzinājusi par jaunā vikonta un viņas protežē atgriešanos Parīzē, par viņa piedalīšanos kaujā, un gribētu personīgi viņu apsveikt.

— Sakiet hercogienei, — teica Atoss, — ka vikonts jau sēžas zirgā, lai dotos uz Luīna savrupmāju.

Tad, iedevis norādījumus Grimo, Atoss pamāja Rauhm, ka viņš var braukt.

Visu labi apdomājis, Atoss nonāca pie slēdziena, ka Raulam šis laiks aizbraukšanai no Parīzes tagad ir vislabākais.

Atoss no rīta nolēma brīdināt Aramisu un aizsūtīja viņam vēstuli ar Blezuā, vienīgo kalpu, kurš bija viņam palicis.

Blezuā pārsteidza Bazēnu tieši tad, kad viņš ģērba mugurā savu stihāciju: šajā dienā viņam bija jāpiedalās dievkalpojumā Dievmātes katedrālē.

Atoss bija licis kalpam, lai viņš personīgi satiktu Aramisu.

Blezuā, liela auguma vienkāršs puisis, kurš prātā turēja tikai kunga doto pavēli, prasīja pēc abata d'Erblē, un, neskatoties uz Bazēna apgalvojumiem,'ka viņa nav mājās, uzstāja tik ilgi, kamēr izveda Bazēnu no pacietības. Blezuā, redzot savā priekšā cilvēku, tērptu baznīcas rituāla drānās, domāja, ka zem šāda apģērba var slēpties tikai kristīgi tikumi, tas ir, pacietība un iecietība, un tāpēc, neņemdams vērā Bazēna iebildumus, gribēja iet tālāk istabā.

Bet Bazēns, kurš sāka jau dusmoties, pārvērtās par musketieru kalpu, paķerdams slotu un iekaustīdams Blezuā, atkārtoja:

— Jūs aizskārāt baznīcu, mans draugs, jūs aizskārāt baznīcu!

Šajā mirklī durvis, kuras veda uz guļamistabu, uzmanīgi pavērās, un parādījās Aramiss, kuru iztraucēja šis troksnis.

Bazēns godbijīgi nolaida slotu ar vienu galu uz leju (viņš bija redzējis, ka katedrāles durvju sargs lā nolik savu alebardu), bel Blezuā, pārmetoši paskatījies uz cerberu, izņēma no kabatas vēstuli un pasniedza to Aramisam.

— No grāfa de La Fēra? — jautāja Aramiss. - Labi.

Un viņš iegāja atpakaļ guļamistabā, pat neapjautājies par trokšņa cēloņiem.

Blezuā noskumis atgriezās „Lielā Šarla" viesnīcā. Uz Atosa jautājumu par doto uzdevumu, Blezuā izstāstīja, kas notika.

— Aitasgalva, — smiedamies teica Atoss, — tu, tātad, nepateici, ka vēstule ir no manis?

— Nē, kungs.

— Bet ko Bazēns teica, kad uzzināja, ka tu esi mans kalps?

— Ak, kungs, viņš centās inan visādi atvainoties un piespieda mani izdzert divas glāzes brīnišķīga muskata ar lieliskiem cepumiem; bet tomēr viņš ir velnišķīgi rupjš. Un vēl saucās ķesteris, fui!

„Nu, — nodomāja Atoss, — ja Aramiss ir saņēmis manu vēstuli, tad viņš ieradīsies, kaut vai cik būtu aizņemts".

Pulkstens desmitos Atoss, ar savu parasto precizitāti bija uz Luvras tilta. Tur viņš satikās ar lordu Vinteru, kurš atnāca vienlaicīgi ar viņu.

Viņi pagaidīja apmēram desmit minūtes.

Lords Vinters sāka uztraukties, ka Aramiss var neatnākt.

— Pacietību, — teica Atoss, nenolaizdams acis no Baka ielas, kura veda uz tiltu, — pacietību, lūk, paskatieties, kāds abats iedunkā garāmgājēju, bet tad paklanās sievietei. Tas, laikam, būs Aramiss.

Patiešām, tas bija viņš.

Jauns pilsētnieks, aizsapņodamies, uzgrūdās virsū Aramisam un nošļakstīja viņu ar dubļiem. Aramiss, ilgi nedomādams, ar dūres sitienu aizvieda viņu soļus desmit uz priekšu. Tajā pašā laikā garām'gāja kāda no viņa garīgajām meitām, un, tā kā viņa bija jauna un skaista, Aramiss sveicināja ar vislaip­nāko smaidu.

Pēc minūtes Aramiss pienāca pie viņiem.

Viņa tikšanās ar lordu Vinteru, protams, bija ļoti sirsnīga.

— Kurp mēs iesim? — jautāja Aramiss. — Kur mums paredzēta divkauja, velns lai parauj? Es nepaņēmu līdzi zobenu, un man nāksies atgriezties pēc lā mājās.